Josemaría Escrivá Obras
1

Atceros, ka pirms daudziem gadiem, kad reiz kopā ar dažiem draugiem devos pa kādu ceļu Kastīlijā, tālumā uz lauka pamanījām kaut ko, kas tanī brīdī uz mani atstāja dziļu iespaidu un kopš tā laika bieži vien man ir palīdzējis lūgšanas laikā. Vairāki cilvēki dzina zemē koka mietus, lai pēc tam pie tiem piestiprinātu sietu un tā izveidotu aitu aploku. Pēc tam nāca avju gani ar savām avīm un jēriem. Viņi ikvienu no tām sauca vārdā, un viens pēc otra jēri un avis iegāja aplokā, kur tās bija visas kopā — drošībā un pasargātas.

Šodien, Kungs, manas domas atkal no jauna atgriežas pie šiem avju ganiem un viņu ganāmpulkiem, jo mēs visi, kas esam šeit pulcējušies, lai sarunātos ar Tevi — un daudzi citi visā plašajā pasaulē — zinām, ka esam sapulcināti Tavā ganāmpulkā. Tu pats esi mums to sacījis: “Es esmu Labais Gans; Es pazīstu Savas (avis), un Manas (avis) pazīst Mani”. ( 10, 14) Tu mūs labi pazīsti. Tu zini, ka mēs vēlamies Tevi dzirdēt, arvien uzmanīgāk ieklausīties Tavā — mūsu Labā Gana — maigajā balsī, un sekot tai, jo “mūžīgā dzīvība ir atzīt Tevi, vienīgo un patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko Tu esi sūtījis”. ( 17, 3)

Man tik mīļš ir Kristus attēls, kurā Viņš redzams kopā ar savām avīm pa labi un pa kreisi no Viņa, ka esmu lūdzis šo attēlu novietot kapelā, kur parasti svinu Svēto Misi. Citviet kā atgādinājumu par Dieva klātbūtni, esmu licis iegravēt Jēzus vārdus: cognosco oves meas et cognoscunt me meae, Es pazīstu savas avis, un Manējās pazīst Mani, lai palīdzētu mums vienmēr atcerēties, ka Viņš allaž atrodas mums līdzās — gan pārmetot, gan audzinot, gan pamācot, gan atgriežot kā gans ganāmpulku. (sal. Sīr 18,13) Tāpēc atmiņas par šo Kastīlijas ainu šeit ir ļoti vietā.


2

Dievs grib, lai mēs būtu svēti

Jūs un es - mēs piederam Kristus ģimenei, jo “Viņš mūs izredzējis pirms pasaules radīšanas, lai mēs mīlestībā būtu svēti un nevainīgi Viņa priekšā. Iepriekš paredzējis, Viņš savā labprātībā nolēma mūs pieņemt sev par bērniem caur Jēzu Kristu”. (Ef 1, 4-5) Mūsu Kungs mūs ir izvēlējies bez jebkāda mūsu nopelna. Šī izredzētība mums arī atklāj skaidru mērķi. Mūsu mērķis ir personiskais svētums, kā to mums neatlaidīgi atgādina svētais Pāvils: haec est voluntas Dei: sanctificatio vestra, “tāda ir Dieva griba, lai jūs kļūtu svēti” (1 Tes 4, 3-5). Tādēļ neaizmirsīsim, ka mēs atrodamies mūsu Mācītāja avju kūtī, lai sasniegtu šo virsotni.


3

Vēl viens notikums, ko nekad neesmu aizmirsis, lai gan ir jau pagājis ilgs laiks: reiz es gāju uz Valensijas katedrāli, lai tur palūgtos, un apstājos pie godināmā Jāņa Ridauras kriptas. Man toreiz stāstīja, ka vienmēr, kad šim priesterim, kurš jau bija stipri gados, jautāja par viņa vecumu, viņš ar dziļu pārliecību atbildēja savā Valensijas dialektā, “Pavisam nedaudz! Tikai daži! Vienīgi tie, kurus esmu pavadījis, kalpojot Dievam.” Daudziem no jums, kas esat šeit sapulcējušies, pietiktu ar vienas rokas pirkstiem, lai saskaitītu gadus, kas pagājuši kopš nolēmāt cieši līdzās sekot mūsu Kungam, kalpojot Viņam pasaules vidū, jūsu pašu vidē un ar jūsu profesiju vai nodarbošanos. Taču tas nav tik būtiski. Patiesi svarīgi ir, lai mūsu dvēselēs būtu ierakstīta neizdzēšama un kvēla pārliecība, ka Kristus aicinājums uz svētumu, kas adresēts visiem cilvēkiem bez izņēmuma, prasa no ikviena pastāvīgi pilnveidot savu iekšējo dzīvi un diendienā praktizēt un izkopt kristīgos tikumus. Un ne tikai vienalga kādā veidā, nedz arī labāk nekā parasti tas tiek darīts. Pat ne izcilā veidā. Nē! Mums par to jācīnās varonīgi; šī vārda vistiešākajā un stingrākajā nozīmē.


4

Mērķis, uz ko es jums norādu, vai drīzāk, uz ko Dievs mūs visus aicina, nav mirāža un nesasniedzams ideāls. Es varētu jums minēt daudzus konkrētus piemērus — no parastu vīriešu un sieviešu, līdzīgu tev un man, dzīves, kuri savā ceļā ir sastapuši Jēzu, kas iet garām quasi in occulto ( 7, 10) — it kā slepeni šķietami visikdienišķākajās dzīves krustcelēs, un ir nolēmuši Viņam sekot, ar mīlestību apskaujot savu ikdienas krustu. Mūsu laikmetā — vispārējas sabrukšanas, kompromisu un bezcerības, kā arī izlaidības un anarhijas laikmetā —, manuprāt, ir svarīgāk kā jebkad agrāk balstīties uz vienkāršo, bet dziļo iekšējo pārliecību, kas manā dvēselē nostiprinājusies jau kopš tā laika, kad uzsāku savu priestera kalpojumu, un ko vienmēr esmu dedzīgi vēlējies pavēstīt visai cilvēcei: “šīs pasaules krīzes ir svēto krīzes”.


5

Iekšējā dzīve — tas ir pienākums, ko mums uzliek tas aicinājums, ko Mācītājs ir ielicis ikviena dvēselē. Mums ir jākļūst svētiem, kā saka manā dzimtajā pusē — “līdz pat matu galiņiem”; mums jākļūst par īstiem, patiesiem kristiešiem — tādiem, kurus varētu kanonizēt. Ja nē, tad kā vienīgā un patiesā Mācītāja mācekļi mēs būsim cietuši neveiksmi. Un neaizmirsīsim, ka tad, kad Dievs mūs izvēlas un dāvā savu žēlastību cīnīties par svētumu ikdienas pasaulē, Viņš mums uzliek par pienākumu arī apustulātu. Es vēlos, lai jūs saprastu, ka, pat raugoties uz lietām cilvēciski, rūpes par dvēselēm dabiski izriet no fakta, ka Dievs mūs ir izraudzījies. Kā uzsver viens no Baznīcas tēviem: “Kad jūs atklājat, ka kaut kas jums nāk par labu, jūs vēlaties arī citiem par to pastāstīt. Tādā pašā veidā jums vajadzētu vēlēties, lai arī citi iet kopā ar jums šajos Kunga ceļos. Ja jūs dodaties uz forumu vai termām un satiekat kādu, kuram ir brīvs laiks, jūs aicināt viņu sev pievienoties. Šo pasaulīgo paražu attieciniet arī uz garīgo sfēru un, kad iesiet pie Dieva, nedariet to vieni.” (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 6, 6 (PL 76, 1098))

Ja nevēlamies zaudēt laiku bezjēdzīgās nodarbēs vai atrunājoties ar apkārt esošajām ikdienišķajām grūtībām — jo grūtības ir pastāvējušas jau kopš kristietības pašiem pirmsākumiem —, mums jāatceras, ka Jēzus mūsu panākumus tuvinot līdzcilvēkus Dievam vistiešākā veidā saista ar mūsu iekšējās dzīves kvalitāti. Par priekšnoteikumu mūsu apustulisko centienu auglīgumam Kristus ir licis mūsu svētumu — vai drīzāk, centienus būt uzticīgiem, jo, kamēr vien dzīvojam uz šīs zemes, svēti nebūsim nekad. Var likties neticami, bet gan Dievs, gan līdzcilvēki gaida no mums nesatricināmu uzticību — bez jebkādām atlaidēm vai kompromisiem, nevis apšaubāmu vai daļēju, bet gan pilnīgu; ar mīlestību pieņemtu un līdz galam izdzīvotu kristīgo aicinājumu.


6

Kāds no jums varētu domāt, ka es to attiecinu tikai uz dažiem izredzētajiem. Neļaujiet, lai gļēvulība vai tiekšanās pēc pašu komforta jūs tik viegli pieviļ. Tieši pretēji — izjūtiet, kā Dievs ikvienu no jums mudina kļūt par otru Kristu — ipse Christus — pašu Kristu. Vienkāršāk runājot, Dievs mūs aicina savu rīcību pilnībā saskaņot ar ticības prasībām, jo tas svētums, uz ko esam aicināti tiekties, nav kaut kāds otrās šķiras svētums, jo tāda vienkārši nav. Galvenais, kas no mums tiek sagaidīts un kas tik harmoniski saskan ar mūsu dabu, ir mīlestība, jo “mīlestība ir pilnības saite”. (Kol 3, 14) Tā ir mīlestība, kuru ir nepieciešams izdzīvot tieši tā, kā pats Kungs to prasa: “Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku” (At 6, 5), neko nepaturot sev. Tieši tas ir svētums.


7

Protams, ka mūsu mērķis ir gan cēls, gan arī grūti sasniedzams. Bet, lūdzu, neaizmirstiet, ka cilvēki nepiedzimst svēti. Svētums tiek sasniegts nemitīgā Dieva žēlastības un cilvēka līdzdarbības mijiedarbībā. Kā ir teicis kāds no agrīnajiem kristiešu rakstniekiem, runājot par vienotību ar Dievu: „Viss, kas aug, iesākumā ir mazs. Tikai pateicoties pastāvīgai un nemitīgai barošanai, tas pakāpeniski pieaug.” (Sv. Marks Askēts, De lege spirituali, 172 (PG 65, 926)) Tādēļ es tev saku: ja vēlies kļūt par īstenu kristieti — un zinu, ka tu to vēlies —, pat ja bieži vien būs jāsastopas ar grūtībām, cīnoties, lai tiktu uz priekšu par spīti šai mūsu nabaga miesai, kas reizēm pretojas, tev jābūt ļoti rūpīgam pat vissīkākajās niansēs, jo svētums, ko no tevis gaida mūsu Kungs, sasniedzams tikai ar mīlestību uz Dievu izpildot savu darbu un savus ikdienas pienākumus, kas gandrīz vienmēr sastāv no sīkām lietām.


8

Sīkās lietas un garīgā bērnība

Domājot par tiem no jums, kuri, neraugoties uz gadu pieredzi, vēl aizvien nododas tukšai un bērnišķīgai sapņošanai līdzīgi kā Tartarins no Taraskonas, iztēlojoties, ka medī lauvas savas mājas gaiteņos, kur labākajā gadījumā ir vienīgi žurkas un nekas vairāk, es vēlos jums atgādināt, cik lieliski ir kopā ar Dievu uzticīgi izpildīt savus parastos ikdienas pienākumus caur cīņām, kozina vienīgi Dievs un katrs no mums un kas iepriecina mūsu Kungu.

Varat būt droši, ka visticamāk jūsu dzīvē diez vai radīsies daudz iespēju paveikt elpu aizraujošus varoņdarbus, turpretim netrūks situāciju, kurās apliecināt savu mīlestību uz Kristu mazās un ikdienišķās lietās. “Arī vismazākajā”, raksta svētais Hieronīms, “atklājas tas pats gara diženums. Mēs apbrīnojam Kungu ne tikai kā debess un zemes, mēness un okeāna, ziloņu, kamieļu, zirgu, vēršu, leopardu, lāču un lauvu Radītāju, bet arī kā sīko radību: skudru, odu, mušu, tārpu un tamlīdzīgu dzīvnieku Radītāju; šo radību izskatu mēs zinām labāk nekā to nosaukumus un tajos visos (gan lielos, gan arī mazos) mēs apbrīnojam tā paša Radītāja meistarību. Līdzīgi arī cilvēks, kurš veltījies Dievam, ir vienlīdz dedzīgs gan mazās, gan arī lielās lietās.” (Sv. Hieronīms, Epistolae, 60, 12 (PL 22, 596))


9

Kad pārdomājam šos mūsu Kunga vārdus — “Viņu dēļ Es uzupurēju sevi, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti” ( 17, 19) — mēs skaidri saprotam, ka mūsu vienīgais mērķis ir svēttapšana, vai, pareizāk sakot, ka mums ir jākļūst svētiem, lai svētdarītu citus. Vienlaikus kā viltīgs kārdinājums mūsos var iezagties doma, ka mūsu, kas esam gatavi atsaukties uz šo dievišķo aicinājumu, ir maz, turklāt mēs esam ne visai augstas kvalitātes instrumenti Dieva rokās. Patiesi, salīdzinot ar visu pārējo cilvēci, mūsu ir pavisam nedaudz, un katrs pats par sevi atsevišķi mēs neesam neko daudz vērti, taču mūsu Mācītāja teiktais izskan ar pilnu autoritāti: kristieši ir pasaules gaisma, sāls un raugs, un “nedaudz rauga saraudzē visu mīklu”. (Gal 5, 9) Tieši tāpēc es vienmēr esmu teicis, ka esam ieinteresēti ikvienā cilvēkā — no simts dvēselēm mūs interesē visas simts — bez jebkāda veida diskriminācijas, ar pilnu pārliecību, ka Jēzus ir atpestījis mūs visus un ka, neraugoties uz mūsu personīgo niecību, dažus no mums Viņš vēlas izmantot, lai liecinātu par šo pestīšanu visai pasaulei.

Kristus māceklis nekad pret citiem neizturēsies slikti. Kļūdu viņš nosauks par kļūdu, bet cilvēku, kurš kļūdās, viņš sirsnīgi pamācīs. Pretējā gadījumā nav iespējams viņam palīdzēt, viņu svētdarīt. Mums ir jāmācās dzīvot līdzās, vienam otru saprast, piedot, būt brālīgiem, un, runājot svētā Jāņa no Krusta vārdiem, vienmēr “ielikt mīlestību tur, kur nav mīlestības, lai iegūtu mīlestību”. (sal. Sv. Jānis no Krusta, Vēstule rakstīta Marijai no Iemiesošanās, 6—VII—1591.) Tas pats mums jādara šķietami visparastākajos apstākļos - mūsu profesionālajā darbā, ģimenes vai sabiedriskajā dzīvē. Tāpēc gan tu, gan es izmantojam pat visnenozīmīgākās iespējas, ar ko sastopamies, lai tās svētdarītu, lai svētdarītu sevi un tos, kuri līdz ar mums dalās tajās pašās ikdienas rūpēs. Tā rīkojoties mēs izjūtam saldo un iedvesmojošo līdzatpestīšanas darba nastu savā dzīvē.


10

Vēlos turpināt šo sarunu Kunga priekšā ar kādu pierakstu, kas tapa pirms vairākiem gadiem, bet arī šodien nav zaudējis savu aktualitāti. Tā ir kāda Avilas Terēzes doma, ko pierakstīju: “Viss, kas reiz beidzas un nesaskan ar Dieva gribu, ir nekas un vēl mazāk nekā nekas”. (Terēze no Avilas, Dzīve, 20, 26) Vai tagad jūs saprotat, kāpēc dvēsele, kas novērsusies no sava mērķa un aizmirsusi, ka Dievs to ir radījis, lai tā būtu svēta, zaudē jebkādu miera un rāmuma izjūtu? Cīnieties, lai nekad nezaudētu šo pārdabisko skatījumu, pat ne atpūtas un izklaides brīžos, kas mūsu dzīvē ir tikpat svarīgi kā darbs.

Jūs varat kāpt augšup pa profesionālās karjeras kāpnēm; kā atlīdzību par paša brīvi izvēlētajām pūlēm, darbojoties laicīgajās lietās, jūs varat saņemt augstāko atzinību no cilvēku puses, bet, ja atstāsiet novārtā pārdabisko skatījumu, kam ir jāiedvesmo visas jūsu cilvēciskās darbības, būsiet nomaldījušies no ceļa.


11

Atļaujiet man turpināt ar nelielu atkāpi, kas šeit ļoti iederas. Es nekad nevienam, kas nāk pie manis, neesmu jautājis par viņa politisko pārliecību. Mani tas vienkārši neinteresē! Šī mana attieksme parāda kādu aspektu, kas ir ārkārtīgi būtisks Opus Dei, kam, pateicoties Dieva žēlastībai un žēlsirdībai, esmu pilnībā sevi veltījis, lai kalpotu Svētajai Baznīcai. Mani neinteresē šī tēma, jo jūs kā kristieši baudāt pilnīgu brīvību (līdz ar personisko atbildību, kas no tās izriet), lai atbilstoši saviem uzskatiem piedalītos politiskajos, sabiedriskajos un kultūras pasākumos bez jebkādiem ierobežojumiem, taču ievērojot tās robežas, ko noteicis Baznīcas Maģistērijs. Vienīgais, kas mani satrauktu, domājot par jūsu dvēseļu labumu, būtu tas, ka jūs pārkāptu šīs robežas, jo tad jūs savu darbību būtu uzskatāmi pretnostatījuši ticībai, kuru teicaties apliecinām. Un šādā gadījumā es jums to atklāti pateiktu. Šo svēto cieņu pret jūsu brīvo izvēli, ja vien tā jūs neattālina no Dieva likuma, neizprot tie, kuri nepazīst patieso nozīmi tai brīvībai, kādai Kristus pie Krusta mūs ir atbrīvojis, qua libertate Christus nos liberavit. (Gal 4, 31) Tie ir fanātiķi, kas pārstāv divas galējības: vieni, kuri cenšas uzspiest savu laicīgo viedokli kā dogmu; otri, kuri degradē cilvēku, noliedzot ticības vērtību un pakļaujot to (ticību) rupjām kļūdām.


12

Bet tagad atgriezīsimies pie mūsu tēmas. Tikko jau teicu, ka jūs varat sasniegt ievērojamus panākumus sabiedrībā, sabiedriskajā dzīvē, savā karjerā, bet, ja pametīsiet novārtā savu garīgo dzīvi un attālināsieties no mūsu Kunga, jūs piedzīvosiet pilnīgu sakāvi. Dieva priekšā — un būtībā tas ir vienīgais, kam ir nozīme —, uzvaru piedzīvo vienīgi tie, kuri cīnās, lai rīkotos kā patiesi kristieši. Vidusceļa nav. Tas ir iemesls, kādēļ jūs redzat tik daudzus, kuriem, no cilvēciskā skatupunkta raugoties, vajadzētu būt ļoti laimīgiem, taču viņi velk nemiera un sarūgtinājumu pilnu eksistenci. Šķiet it kā viņi kūsātu no prieka, taču pietiek tikai nedaudz ieskrambāt viņu dvēseles čaulu, un tur atklājas sūrums, kas ir vēl rūgtāks par žulti. Ne ar vienu no mums tas nenotiks, ja vien patiesi centīsimies no dienas dienā izpildīt Dieva gribu, godināt un slavēt Viņu, liecināt par Viņa valstību visiem cilvēkiem.


13

Laicīgās un kristīgās dzīves saskaņa

Mani ļoti apbēdina, kad redzu katoli — Dieva bērnu, kurš caur Kristību ir aicināts kļūt par otru Kristu — nomierinām savu sirdsapziņu ar tīri formālu dievbijību, ar reliģiozitāti, kas liek viņam lūgties laiku pa laikam un vienīgi tad, ja viņš uzskata, ka tas ir tā vērts! Viņš iet uz Misi obligāti svinamajās dienās — lai gan arī ne vienmēr —, bet par sava vēdera labsajūtu, turpretim, viņš rūpējas gluži vai pedantiski, neizlaižot nevienu maltīti. Viņš ir gatavs iziet uz kompromisiem ticības jautājumos, iemainīt savu ticību pret lēcu virumu, ja vien viņam nav jāatsakās no sava stāvokļa. Un tad viņš nekaunīgi un nekrietni cenšas nostiprināt savu sabiedrisko statusu, izmantojot to, ka saucas par kristieti. Nē! Neapmierināsimies tikai ar nosaukumu vien! Es vēlos, lai jūs būtu pilnīgi, viengabalaini kristieši; taču, lai kļūtu par tādiem, jums ir jābūt nelokāmiem piemērotas garīgās barības meklējumos.

Jūsu personīgā pieredze rāda, un arī mani, kad esmu jūs brīdinājis par bailēm no neizdošanās, bieži esat dzirdējuši sakām, ka mūsu iekšējā dzīve katru dienu arvien jāatsāk no jauna. Un jūs apzināties savās sirdīs — tāpat kā es savējā —, ka cīņa nekad nebeidzas. Sirdsapziņas izmeklēšanas laikā jūs noteikti būsiet ievērojuši — man arī tā gadās — (lūdzu, atvainojiet šo atsaukšanos uz manu personu, bet šeit, runājot ar jums, arī es kopā ar Kungu pārdomāju savas dvēseles vajadzības), ka atkal un atkal piedzīvojat sīkas neveiksmes, kas, iespējams, dažreiz var likties milzīgas, jo skaidri atklāj, ka jums vēl pietrūkst mīlestības, pašatdeves, uzupurēšanās gara un garīgā jūtīguma. Stipriniet sevī vēlmi laboties ar patiesu nožēlas aktu, bet tikai, lūdzu, nezaudējiet dvēseles mieru.


14

Četrdesmito gadu sākumā diezgan bieži mēdzu doties uz Valensiju. Tajā laikā man nebija nekādu cilvēcisku iztikas līdzekļu un kopā ar tiem, kas - līdzīgi kā jūs tagad - pulcējās ap šo nabaga priesteri, lūdzāmies kur vien tas bija iespējams: dažkārt pievakarēs — vientuļā pludmalē. Tāpat kā Mācītāja pirmie draugi, vai atceraties? Svētais Lūkass raksta, kā todien, kad kopā ar svēto Pāvilu viņš atstāja Tīru, lai dotos uz Jeruzalemi, “visi kopā ar sievām un bērniem mūs pavadīja vēl ārpus pilsētas; un mēs jūrmalā, ceļos nometušies, lūdzām Dievu”. (Apd 21, 5)

Reiz, dienai beidzoties, brīnišķīga Valensijas saulrieta laikā, mēs redzējām kādu laivu tuvojamies krastam. No tās izlēca daži vīri — pēc izskata melnīgsnēji un stipri kā klintis, līdz ādai izmirkuši, kaili līdz viduklim, tik iedeguši saulē, ka šķita — tie veidoti no bronzas. Viņi sāka izcelt no ūdens laivas vilkto, ar zivīm pilno tīklu, kas saulē vizuļoja kā sudrabs. Vīri strādāja ar apbrīnojamu spēku tā, ka viņu kājas grima smiltīs. Tad pēkšņi parādījās mazs zēns, arī saulē iededzis. Viņš pienāca pie virves, paņēma to savās mazajās rokās un sāka vilkt ar acīmredzamu neveiklību. Tas, šķiet, mīkstināja sīksto, vienkāršo zvejnieku sirdis, jo viņi ļāva bērnam pievienoties un nedzina to prom, lai gan viņš vairāk traucēja nekā palīdzēja.

Tad es aizdomājos par jums un par sevi; par jums, kurus tolaik vēl nepazinu, un par mūsu ikdienas virves vilkšanu un daudzām citām lietām. Ja mēs nāksim Dieva, mūsu Kunga, priekšā kā šis bērns — pārliecināti par savu vājumu, tomēr gatavi sekot Viņa plāniem —, mēs daudz vieglāk sasniegsim savu mērķi. Mēs izvilksim krastā tīklu, pārpildītu ar bagātīgu lomu, jo to, ko nevaram sasniegt pašu spēkiem, to sasniedz Dieva spēks.


15

Atklātība garīgajā vadībā

Jūs ļoti labi zināt savus kristīgās dzīves pienākumus, kas droši un noteikti jūs vadīs pretī svētumam. Tāpat jūs arī esat jau iepriekš brīdināti par gandrīz visām grūtībām, ar kurām varētu nākties sastapties, jo tās parādās jau pašā ceļa sākumā. Tagad es vēlos uzsvērt, ka jums jāļauj sev palīdzēt un vadīt garīgajam vadītājam, kuram jūs varat uzticēt visus savus cildenos sapņus un ikdienas rūpes, kas skar jūsu iekšējo dzīvi, arī piedzīvotās neveiksmes un uzvaras.

Vienmēr esiet pilnīgi atklāti garīgajā vadībā. Nedodiet sev nekādas atlaides, nenoslēpiet neko; pilnībā atveriet savas dvēseles bez jebkādām bailēm vai kauna. Pretējā gadījumā šis gludais un taisnais ceļš kļūs līkumots, un kas iesākumā bija nenozīmīgs beigu beigās jūs sāks žņaugt kā cilpa. “Nedomājiet, ka tie, kas ir pazuduši, ir pēkšņa kritiena upuri. Nē. Ikviens no viņiem vai nu nomaldījās jau sākumā vai arī uz ilgu laiku atstāja novārtā savu dvēseli tā, ka viņa tikumu stabilitāte tika pamazām sagrauta, bet viņa netikumi maz pamazām pieauga un tas viņu noveda pie nožēlojama pagrimuma... Māja nesagrūst pēkšņi kāda negaidīta negadījuma dēļ. Tur vai nu kaut kas nav kārtībā pašos tās pamatos, vai arī tajā dzīvojošo cilvēku nolaidība ir bijusi tik liela, ka sākotnēji nelielie defekti, kas nav tikuši savlaicīgi izlaboti, pamazām saēduši celtnes pamatus, tāpēc, uznākot negaisam un plūdiem, māja nenovēršami sabrukusi, atklājot skatam gadiem ilgo nolaidību.” (Jānis Kasiāns, Collationes, 6, 17 (PL 49, 667—668))

Vai jūs atceraties stāstu par čigānu, kurš gāja pie grēksūdzes? Tas ir tikai stāsts, anekdote, jo mēs priesteri nekad nerunājam par grēksūdzē dzirdēto. Bez tam, es ļoti cienu čigānus. Nabaga puisis! Viņš tik tiešām nožēloja izdarīto: “Tēvs,” viņš teica, “es esmu nozadzis apaušus.” Nav jau nemaz tik traki, vai ne? “...tie bija uzlikti vienam mūlim..., pēc tam bija vēl vieni apauši... un vēl viens mūlis.” Un tā divdesmit reizes. Mani bērni, tāpat notiek arī ar mums, kad mēs padodamies un nozogam tikai vienus apaušus, pēc tam seko arī viss pārējais — vesela virkne ar ļaunām tieksmēm, posts un nelaimes, kas pazemo un liek kaunēties. Kaut kas līdzīgs var notikt arī mūsu attiecībās ar līdzcilvēkiem: viss sākas ar nelielu, aizskarošu piezīmi un beidzas ar to, ka cilvēki dzīvo stindzinošā vienaldzībā, pagriezuši viens otram muguru.


16

“Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazās lapsas, kas posta vīna dārzus, jo tagad ziedos ir arī mūsu vīna dārzi!” (Dz 2, 15) Būt uzticīgiem, ļoti uzticīgiem visās mazajās lietās. Ja mēs centīsimies tā dzīvot, tad arī iemācīsimies paļāvības pilni patverties Marijas rokās kā viņas bērni. Vai tad es jau pirmīt jums neteicu, ka mēs visi esam ļoti jauni? Mums ir tikai tik gadu, cik pagājuši, kopš nolēmām patiesi tuvoties Dievam. Tātad, ir tikai likumsakarīgi, ka mēs savā postā un niecībā dodamies pie Dieva Mātes, kas ir arī mūsu Māte, lai rastu spēku viņas cildenumā un svētajā nevainībā.

Ir vēl viens patiess stāsts, kas ar saviem sulīgajiem izteicieniem varētu jums palīdzēt šajās pārdomās, un ko varu droši jums atstāstīt, jo tas notika pirms ļoti daudziem gadiem. Tolaik vadīju rekolekcijas priesteriem no vairākām diecēzēm. Es viņus biju draudzīgā veidā uzaicinājis atbraukt, aprunāties un atvieglot savu sirdsapziņu, jo vēlējos viņiem palīdzēt; arī mums — priesteriem — ir nepieciešama brālīga palīdzība un padoms. Tā nu es uzsāku sarunu ar vienu no viņiem. Viņš neizcēlās ar pārāk smalkām manierēm, taču bija cienījams un godīgs cilvēks. Smalkjūtīgi, tomēr ar apņēmību mēģināju izdibināt, vai kaut kur dziļi viņa sirdī nebija apslēpts kāds ievainojums, ko vajadzētu dziedināt. Tad kādā brīdī viņš mani pārtrauca ar apmēram šādiem vārdiem: “Es esmu ļoti skaudīgs uz savu ēzeli. Tas strādā septiņās draudzēs, un neko tam nevar pārmest. Ja vien to pašu varētu teikt arī par mani!”


17

Godīgi izmeklējiet savu sirdsapziņu: iespējams, ka ne jūs, nedz arī es neesam pelnījuši tādu atzinību, kādu šis lauku priesteris veltīja savam ēzelim. Mēs esam tik smagi strādājuši, lai ieņemtu atbildīgus amatus. Tu esi ieguvis cieņu cilvēku acīs, veicot tādu vai citādāku darbu... Bet vai, raugoties uz savu dzīvi Dieva klātbūtnē, nav nekā tāda, ko tev vajadzētu nožēlot? Vai tu patiesi esi centies kalpot Dievam un saviem līdzcilvēkiem? Vai arī esi dzinies pakaļ saviem savtīgajiem plāniem, savai personīgajai slavai un ambīcijām, meklējot vienīgi pasaulīgus panākumus, kas nožēlojami izgaisīs nebūtībā?

Ja tagad ar jums runāju nedaudz paskarbi, tas tāpēc, ka pats vēlreiz vēlos no visas sirds lūgt Kungam piedošanu, un gribētu, lai arī ikviens no jums darītu tāpat. Atskatoties uz savu neuzticību, tik daudzajām kļūdām, vājībām un gļēvulību — katram no mums ir savi trūkumi — no sirds dziļumiem atkārtosim mūsu Kungam Pētera nožēlas pilno saucienu: Domine, tu omnia nosti, tu scis quia amo te! — “Kungs, Tu visu zini; Tu zini, ka es Tevi mīlu” ( 21, 17), neraugoties uz manu niecību. Es pat vēl piebilstu: Tu zini, ka es Tevi mīlu tieši šī mana vājuma dēļ, jo tas liek man paļauties uz Tevi, kas esi mans spēks: quia tu es, Deus, fortitudo mea. (sal. Ps 43(42), 2) Un no šī brīža sāksim visu atkal no jauna.


18

Meklēt Dieva klātbūtni

Iekšējā dzīve. Svētums mūsu ikdienas pienākumos, svētums mazajās lietās, ko veicam, svētums mūsu profesionālajā darbā, mūsu ikdienas rūpēs...; svētums, lai mēs spētu svētdarīt citus. Reiz kādam manam paziņam (tā arī nekad neizdevās viņu tuvāk iepazīt) bija sapnis, kurā viņš redzēja sevi lidojam ļoti lielā augstumā, taču ne iekšā lidmašīnas salonā, bet gan ārpusē — uz spārna. Nelaimīgais! Kā viņš cieta un baiļojās! Šķiet it kā Mūsu Kungs caur šo sapni viņam liktu saprast, ka ar tādu pašu nemieru un briesmām saskaras apustuliskās dvēseles, kuras vēlas lidot augšup pie Dieva, bet kurām trūkst iekšējās dzīves, vai arī tās pret to izturas nevērīgi. Viņas cieš, ir nemiera un šaubu pilnas, un tām pastāvīgi draud kritiens bezdibenī.

Es tiešām domāju, ka pastāv nopietni draudi nomaldīties no ceļa tiem, kas aizgūtnēm “metas iekšā darbos” — tukšā aktīvismā —, bet atstāj novārtā lūgšanu, pašaizliedzību un citus garīgos līdzekļus, bez kuriem ir neiespējami sasniegt patiesu dievbijību. Bieža sakramentu pieņemšana, meditācija, sirdsapziņas izmeklēšana, garīgā lasīšana un pastāvīga vēršanās pēc palīdzības pie Vissvētākās Jaunavas Marijas un Sargeņģeļiem — tie ir ne ar ko neaizstājami līdzekļi un spēj darīt brīnišķīgu kristieša ikdienas dzīvi, jo no to apslēptajām dzīlēm izplūst Dieva saldme un laime — gluži kā medus no kārēm.


19

Mūsu iekšējā dzīvē un ārējā uzvedībā, mūsu attiecībās ar citiem un darbā ikvienam no mums jācenšas palikt nemitīgā Dieva klātbūtnē, sarunājoties ar Viņu, esot nepārtrauktā dialogā, kas tomēr neizpaužas ārēji. Pareizāk sakot, dialogā, kas parasti neizskan vārdu troksnī, bet kam sevi jāatklāj apņēmībā un mīlestības pilnās rūpēs, ko ieliekam ikvienā uzdevumā — gan lielā, gan mazā —, ko veicam. Bez šīs neatlaidības mums būs grūti savu rīcību saskaņot ar Dieva bērnu stāvokli, jo mēs būsim velti izšķieduši tās bagātības, kuras mūsu Kungs savā labestībā ir ielicis mūsos, lai, tās pielietojot, mēs varētu sasniegt “vīra briedumu, Kristus mūža pilnības mēru”. (Ef 4, 13)

Spānijas pilsoņu kara laikā es daudz ceļoju, lai sniegtu garīgo aprūpi jaunekļiem, kas atradās frontē. Netālu no Teruelas kādā tranšejā dzirdēju sarunu, kas man dziļi iespiedusies atmiņā. Kāds jauns kareivis teica par kādu savu biedru, acīmredzot, diezgan neizlēmīgu un vāja rakstura cilvēku: tas cilvēks nav viengabalaina personība. Es būtu ļoti apbēdināts, ja to pamatoti varētu teikt par kādu no mums: ka mēs esam nekonsekventi - cilvēki, kuri apgalvo, ka vēlas būt īsteni kristieši, svētie, bet vienlaicīgi nicina līdzekļus, kas palīdz par tādiem kļūt, jo, pildot savus pienākumus, aizmirst pastāvīgi parādīt Dievam savu bērna mīlestību un pieķeršanos. Ja mūsu izturēšanos varētu raksturot šādi, tad ne jūs, nedz arī es nevarētu saukties par viengabalainiem kristiešiem.


20

Centīsimies savas sirds dziļumos vairot kvēlu vēlmi, spēcīgas ilgas sasniegt svētumu - pat ja mēs apzināmies sevī tik daudz trūkumu. Nebaidieties: jo tālāk mēs virzāmies iekšējā dzīvē, jo skaidrāk mēs saskatām savas nepilnības. Žēlastība mūsos darbojas kā palielināmais stikls, zem kura pat sīkākais puteklītis vai gandrīz nesaskatāms smilšu graudiņš var izskatīties milzīgi, jo dvēsele ir ieguvusi dievišķu jutīgumu, kamdēļ pat niecīgākā ēna apgrūtina sirdsapziņu, kas gūst prieku vienīgi Dieva dzidrajā skaidrībā. Saki to Viņam tagad no savas sirds dzīlēm: “Kungs, es patiesi vēlos būt svēts. Es patiesi vēlos būt Tevis cienīgs māceklis un sekot Tev bez jebkādiem nosacījumiem.” Un tagad apņemies katru dienu atjaunot šos augstos ideālus, kas tevi šobrīd iedvesmo.

Ak, Jēzu, ja vien mēs, kas esam vienoti Tavā mīlestībā, būtu patiesi neatlaidīgi! Ja vien mēs spētu izpaust darbos tās ilgas, kuras Tu pats modini mūsu dvēselēs! Bieži sev jautājiet: “Kādēļ es atrodos šeit virs zemes?” Tas jums palīdzēs jūsu centienos savus ikdienas uzdevumus paveikt iespējami pilnīgi un ar mīlestību, un rūpēties par mazajām lietām. Pievērsīsimies svēto piemēriem. Viņi bija tādi paši cilvēki kā mēs — ar miesu un asinīm, ar saviem trūkumiem un vājībām —, tomēr Dieva mīlestības dēļ viņi iemācījās uzvarēt un pārvarēt sevi. Pārdomāsim viņu dzīves un līdzīgi bitēm, kuras no katra zieda ievāc vērtīgu nektāru, mācīsimies arī mēs no viņu cīņām. Mācīsimies atklāt tikumus cilvēkos, kuri ir mums apkārt un kuri māca mūs ar savu darba mīlestību, savu pašaizliedzību, savu prieku; nekavēsimies tik ļoti pie viņu trūkumiem; atcerēsimies tos vienīgi tad, ja tas būs absolūti nepieciešams, lai brālīgi palīdzētu viņiem laboties.


21

Kristus laivā

Tāpat kā mūsu Kungam, arī man ļoti patīk runāt par zvejas laivām un tīkliem, lai mēs šo Evaņģēliju ainu iedvesmoti izdarītu skaidras un stingras apņemšanās. Svētais Lūkass mums stāsta par zvejniekiem, kuri mazgā un lāpa savus tīklus Ģenezaretes ezera krastā. Jēzus pienāk pie laivām, kas piesietas krastā, un iekāpj vienā no tām — tajā, kas pieder Sīmanim. Cik dabiski Mācītājs iekāpj mūsu katra laivā! “Lai sarežģītu mums dzīvi,” tu dzirdi dažus cilvēkus žēlojamies. Taču mēs zinām, ka manu un jūsu ceļu Kungs ir šķērsojis, lai “sarežģītu” mūsu eksistenci ar savu maigumu un mīlestību.

Beidzis runāt uz cilvēkiem no Pētera laivas, Viņš vēršas pie zvejniekiem: Duc in altum et laxate retia vestra in capturam! — Dodieties dziļāk un izmetiet savus tīklus zvejai! (sal. Lk 5, 4) Paļaujoties uz Kristus vārdiem, viņi paklausa un izvelk brīnumainu lomu. Tad, uzlūkojot Pēteri, kurš tāpat kā Jēkabs un Jānis nespēj slēpt savu izbrīnu, Kungs paskaidro: “Nebīsties! No šī laika tu zvejosi cilvēkus. Un viņi, laivas krastā izvilkuši, atstāja visu un sekoja Viņam” (Lk 5, 10-11)

Tava laiva — tavi talanti, centieni un sasniegumi — nav nekā vērta, ja tu to neatdod Kristum, ļaujot Viņam tajā brīvi iekāpt, ja padari to par elku. Atrodoties savā laivā viens un mēģinot rīkoties bez sava Mācītāja, tu — pārdabiski runājot — dodies taisni pretī kuģa katastrofai. Vienīgi tad, ja meklēsi Viņa klātbūtni un ļausi viņam būt par tava kuģa Kapteini, būsi pasargāts no dzīves vētrām un neveiksmēm. Ieliec visu Dieva rokās. Lai tavas domas, drosmīgie piedzīvojumi, kurus tu esi iztēlojies, tavi cildenie cilvēciskie centieni, tavas tīrās mīlestības iet caur Kristus sirdi. Citādi — agrāk vai vēlāk — tie nogrims dzelmē kopā ar tavu egoismu.


22

Ja tu atļauj Dievam vadīt tavu laivu un būt par tās Kapteini, tu esi pilnīgā drošībā! Arī tad, kad šķiet, ka Viņa nav klāt vai ka Viņš ir iemidzis un nemana tavas raizes; pat tad, kad saceļas vētra un apkārt ir piķa melna tumsa. Svētais Marks atstāsta, ka apustuļi reiz bija tieši šādā situācijā un Jēzus “redzēja tos strādājam airējot, jo bija pretvējš; un ap ceturto nakts sardzes maiņu Viņš, iedams pa jūru, gāja pie tiem (..) Un Viņš tūdaļ uzrunāja tos un tiem sacīja: Nomierinieties, tas esmu Es, nebīstieties! Un Viņš iekāpa pie tiem laivā; un vējš apklusa”. (Mk 6, 48, 50-51)

Mani bērni, šeit uz zemes notiek tik daudz kas!... Es jums varētu pastāstīt daudz stāstu par bēdām, ciešanām, par sliktu izturēšanos, par moceklību — par daudzu dvēseļu varonību, un es ne mazdrusciņ nepārspīlēju. Raugoties no cilvēciskā viedokļa, mums dažkārt rodas iespaids, ka Jēzus ir aizmidzis, ka Viņš mūs nedzird. Bet svētais Lūkass apraksta to, kā Kungs mūs pieskata. “Un, tiem (mācekļiem) pārceļoties, Viņš aizmiga. Un pāri ezeram sacēlās brāzmaini vēji, un viņus aplēja, un tie bija briesmās. Bet piegājuši, tie modināja Viņu, sacīdami: Mācītāj, mēs ejam bojā! Un Viņš uzcēlies apsauca vēju un ūdens viļņošanu, un tie norima, un tapa klusums. Tad Viņš tiem sacīja: Kur jūsu ticība?” (Lk 8, 23-25)

Ja mēs sevi atdodam Viņam, Viņš, savukārt, sevi atdos mums. Mums vajag bezgalīgi uzticēties Mācītājam, sevi pilnībā ieliekot Viņa rokās un ar saviem darbiem parādot Viņam, ka tā ir Viņa laiva, ka mēs vēlamies, lai ar visu, kas mēs esam un kas mums pieder, Viņš rīkojas pēc sava prāta.

Noslēgumā, vēršoties pie Svētās Jaunavas Marijas, lūdzot viņas aizbildniecību, aicinu uz apņemšanos: dzīvot no ticības, būt neatlaidīgiem cerībā, palikt ļoti tuvu Jēzum, sirsnīgi, sirsnīgi, sirsnīgi Viņu mīlēt, izdzīvot un izbaudīt šo mūsu Mīlestības piedzīvojumu (jo mēs taču esam iemīlējušies Dievā); ļaut Kristum iekāpt mūsu nabaga laivā un pārņemt mūsu dvēseles kā Kungam un Saimniekam; ar sirsnību parādīt Viņam, ka mēs ik brīdi — dienu un nakti — centīsimies dzīvot Viņa klātbūtnē, jo Viņš mūs ir aicinājis uz ticību: ecce ego quia vocasti me! “Še es esmu, jo Tu esi mani saucis”. (1 Sam 3, 8) Mēs sanākam Viņa avju kūtī, Viņa — mūsu Labā Gana — balss sapulcināti un būdami pārliecināti, ka vienīgi šajā patvērumā mēs atradīsim patiesu laimi — gan laicīgo, gan mūžīgo.


Iepriekšējais Nākamais