Josemaría Escrivá Obras
190

Nereti gadās dzirdēt cilvēkus sakām, ka mūsdienās vairs nenotiek tik daudz brīnumu kā agrāk. Bet varbūt drīzāk ir tā, ka mūsu laikos vairs nav tik daudz dvēseļu, kas dzīvo patiesu ticības dzīvi? Dievs taču nevar nepildīt savu apsolījumu: “Prasi Man, tad Es tev došu tautas par īpašumu un pasaules galus par mantību.” (Ps 2, 8) Mūsu Dievs ir Patiesība, visa esošā pamats — nekas nevar notikt ārpus Viņa visvarenās gribas.

“Kā tas bija no iesākuma, tā tagad un vienmēr, un mūžīgi mūžos.” (Doksoloģija Gods Dievam) Kungs ir nemainīgs. Viņam nav nepieciešams pēc kaut kā tiekties vai censties kaut ko iegūt. Viņs pats ir kustība, viss skaistums un visa varenība. Šodien tāpat kā vakar. “Debesis izkūpēs kā dūmi, un zeme sadils un sabirzīs kā drēbe (...) Taču Mana palīdzība paliks mūžīgi, un Mana taisnība nezudīs.” (Jes 51, 6)

Dievs ir noslēdzis ar cilvēkiem jaunu un mūžīgu derību Jēzū Kristū. Savu visvarenību Viņš ir nodevis kalpošanā mūsu atpestīšanai. Kad Dieva radības Viņam neuzticas, kad tās baidās un trīc, jo viņām trūkst ticības, mēs no jauna dzirdam Jesaju, kurš Kunga vārdā sludina: “Vai tad Mana roka tiešām ir par īsu, ka tā nevarētu atsvabināt, un vai tad Man nav spēka diezgan, lai glābtu? Redzi, Es daru jūru ar spēku sausu un ūdens upes par tuksnesi, tā ka zivis sapūst aiz ūdens trūkuma un to pārējie dzīvnieki nobeidzas slāpēs. Es tērpju debesis tumsā un padaru debess aizsegu līdzīgu maisa sēru tērpam.” (Jes 50, 2-3)


191

Ticība ir dievišķais tikums, kas palīdz mūsu prātam pieņemt Dieva atklātās patiesības un atsaukties Kristum, kurš mums ļāvis pilnībā iepazīt Vissvētākās Trīsvienības pestīšanas plānu. “Daudzkārt un dažādos veidos Dievs caur praviešiem runājis mūsu tēviem. Pēdīgi šinīs dienās Viņš mums runājis caur savu Dēlu, kuru Viņš iecēlis visam par mantinieku, caur ko Viņš arī radījis pasauli.Viņš, būdams godības atspīdums un Viņa būtības attēls ar savas varas vārdu nes visu un, izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, sēd pie Majestātes labās rokas augstībā.” (Eb, 1, 1-3)


192

Pie Siloe dīķa

Man gribētos, lai tas ir pats Jēzus, kurš mums stāsta par ticību un māca mums ticēt. Tāpēc atvērsim Jauno Derību un izdzīvosim kopā ar Viņu dažas Viņa dzīves ainas. Kungs neuzskatīja par apgrūtinājumu mācīt savus sekotājus, turklāt darīt to pamazām, nesteidzoties, lai tādējādi viņi droši un ar pilnīgu uzticēšanos nodotos Tēva gribas pildīšanai. Kungs viņus māca ar vārdiem un darbiem.

Atveriet svētā Jāņa Evaņģēlija devīto nodaļu. “Un Jēzus, garām iedams, ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. Un mācekļi jautāja Viņam: Rabbi, kas ir grēkojis: viņš pats vai viņa vecāki, ka tas neredzīgs piedzimis?” (9, 1-2) Šie vīri, lai arī dzīvo tik tuvu Kristum, ir aizdomu pilni un domā ļaunu par šo nabaga neredzīgo. Nebrīnieties, ja, kalpojot Baznīcā, jums kādreiz nāksies sastapties ar Kunga mācekļiem, kas tieši tāpat izturēsies pret jums vai pret kādu citu no saviem brāļiem. Lai tas jūs neuztrauc; vēl vairāk, nepievērsiet viņiem nekādu uzmanību, tāpat kā to darīja arī šis aklais. Tā vietā pilnībā ielieciet sevi Kristus rokās, kurš neuzbrūk, bet piedod; kurš netiesā, bet attaisno un atlaiž grēkus. Jēzus nenoraugās uz slimnieku no malas, bezkaislīgi, bet gan ar dievišķu dedzību steidzas pats uzlikt zāles slimajai vietai.


193

Mūsu Kungs “spļāva zemē un taisīja javu no siekalām, un zieda javu uz viņa acīm, un sacīja viņam: Ej, mazgājies Siloe (t.i. tulkojumā “sūtītais”) dīķī! Viņš aizgāja, nomazgājās un atnāca redzīgs.” ( 9, 6-7)

Šis neredzīgais mums sniedz visīstāko nešaubīgas ticības piemēru! Tāda ir dzīva, reāla ticība. Un tu? Kad tu esi akls, jo tavu dvēseli nomāc rūpes un tai trūkst gaismas, vai tu seko Dieva baušļiem tāpat kā šis neredzīgais sekoja Jēzus padomam? Kāds gan burvju spēks varēja piemist šim ūdenim, ka tikai apslakot ar to acis, viņam uzreiz tiktu atgriezta redze? Vai daudz piemērotākas zāles šajā gadījumā nebūtu bijuši kādi brīnumaini, vieda alķīmiķa laboratorijā izgatavoti dārgi acu pilieni? Tomēr šis cilvēks tic; viņš dara to, ko Dievs viņam pavēlējis, un atgriežas atguvis acu gaismu.

Komentējot šo Evaņģēlija vietu svētais Augustīns rakstīja: “Ne velti evaņģēlists šeit paskaidro, ka dīķa nosaukums tulkojumā nozīmē “Sūtītais”. Tagad jūs saprotat, kurš ir šis Sūtītais. Ja Kungs nebūtu sūtīts pie mums, mēs neviens nekad netiktu atbrīvots no grēka.” (Sv. Augustīns, In Ioannis Evangelium tractatus, 44, 2 (PL 35, 1714)) Mums jāglabā sirdīs droša ticība mūsu Pestītājam, šim dievišķajam Dziedinātājam, kurš tika sūtīts pasaulē, lai mūs dziedinātu. Un jo smagāka un šķietami bezcerīgāka ir mūsu slimība, jo stiprākai jābūt mūsu ticībai.


194

Mums jāmācās vērtēt lietas ar dievišķu mērauklu, nekad nezaudējot pārdabisko skatījumu uz dzīvi, un vienmēr rēķinoties ar to, ka Jēzus prot izmantot pat mūsu vājības, lai liktu atmirdzēt savai godībai. Tāpēc, kad vien manīsiet, ka jūsu sirdsapziņā tīklus sāk aust patmīlība, nogurums, mazdūšība un kaislības, nokratiet tos ātri nost un ieklausieties Mācītājā; neizbīstieties ieraugot savu bēdīgo situāciju, bet atcerieties — kamēr vien dzīvosim, mūs vienmēr pavadīs mūsu personiskās vājības.

Tāds ir kristieša ceļš. Mums bez mitas ar stipru ticību un pazemību jāsauc uz Dievu: “Neuzticies man, Kungs! Es gan — es paļaujos uz Tevi!” Un kad mēs savā dvēselē sajutīsim to mīlestību, līdzcietību un maigumu, ar kādu Jēzus Kristus uz mums noraugās — jo Viņš mūs nekad nepamet —, mēs dziļi personiski un līdz galam sapratīsim šos apustuļa vārdus: virtus in infirmitatee perficitur (2 Kor 12, 9) — “spēks nespēkā kļūst pilnīgs”; ar ticību Kungam, par spīti mūsu vājībām, vai, drīzāk, ar visām mūsu vājībām, mēs būsim uzticīgi Dievam Tēvam, un Viņa dievišķais spēks atmirdzēs, uzturot mūs mūsu vājumā.


195

Bartimeja ticība

Svētais Marks savā Evaņģēlijā mums stāsta par kāda cita neredzīgā dziedināšanu. “Viņam (Jēzum) ar saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Bartimejs, Timeja dēls, būdams neredzīgs, sēdēja ceļmalā un ubagoja.” (Mk, 10, 46) Dzirdot ļaužu sacelto kņadu, viņš jautāja: “Kas tur notiek?” Un cilvēki viņam atbildēja: “Tur iet Jēzus no Nācaretes.” Šajā brīdī Bartimeja dvēsele iedegās tik stiprā ticībā Kristum, ka viņš sāka kliegt: “Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!” (Mk, 10, 47)

Vai arī tevī nemostas vēlēšanās saukt cik spēka? Arī tu taču stāvi šīs tik īsās dzīves ceļa malā un arī tev pietrūkst acu gaismas, arī tev vajag vairāk Dieva žēlastības, lai reizi par visām reizēm izlemtu patiešām nopietni meklēt svētumu? Vai tu nejūti vajadzību saukt: “Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!”? Šī ir brīnišķīga šautru lūgšana, ko iesaku jums atkārtot bieži jo bieži.

Nesteidzīgi pārdomājiet to, kas notika pirms šīs dziedināšanas. Tas palīdzēs jūsos iesakņoties kādai ļoti skaidrai patiesībai: starp mūsu nabadzīgajām sirdīm un Jēzus visžēlsirdīgo Sirdi ir milzu atšķirība. Šī apziņa jums palīdzēs vienmēr, bet jo sevišķi, pārbaudījumu un kārdinājumu priekšā, kā arī brīžos, kad jums būs jāizšķiras būt vai nē patiesi dāsniem savus mazos ikdienas pienākumus pildot vai arī sastopoties ar patiesi lieliem izaicinājumiem, kas prasa varonību.

“Un daudzi to apsauca, lai viņš paliktu klusu.” (Mk, 10, 48) Iespējams, tā notika arī ar tevi, kad tev, stāvot ceļmalā, garām pagāja Jēzus. Tava sirds sāka pukstēt straujāk un neatvairāma iekšēja nemiera mudināts tu sāki saukt. Taču tavi draugi, ieradumi, ērtības mīlestība, tava ierastā vide, itin viss likās sazvērējamies pret tevi un sakām: “Paliec klusu! Nekliedz! Nesauc Jēzu, netraucē Viņu!”

Bet nabaga Bartimejs viņos neklausījās, turpinot saukt vēl skaļāk: “Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!” Kungs, kurš bija viņu sadzirdējis jau no paša sākuma, tomēr ļāva Bartimejam turpināt saukt. Tāpat Viņš dara arī ar tevi. Tas tādēļ, ka Kristus vēlas, lai mēs pārliecināmies, ka mums Viņš ir vajadzīgs; tāpēc Viņš vēlas, lai mēs lūdzam un esam savās lūgšanās neatlaidīgi tāpat kā šis aklais, kurš sēdēja pie ceļa, kas veda no Jērikas. “Darīsim tāpat kā viņš. Pat ja Dievs kavējas dot mums to, ko lūdzam, pat ja daudzi cenšas attālināt mūs no lūgšanas, nekad nebeigsim Viņu piesaukt.” (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 66, 1 (PG 58, 626))


196

“Un Jēzus apstājies lika viņu pasaukt. Un tie sauca neredzīgo, sacīdami viņam: Nebīsties, celies, Viņš tevi sauc!” (Mk, 10, 49) Tas ir kristīgais aicinājums! Taču Dievs mūs nesauc tikai vienu reizi vien. Paturiet prātā, ka Viņš mūs meklē ik brīdi. “Celies!”, Kungs mums saka, “met pie malas savu laiskumu, ērto dzīvi, savus sīkos, savtīgos mērķus, savas “milzu” problēmas, kas patiesībā ir tik niecīgas. Pacelies spārnos! Tu esi kā pieplacis pie zemes — inerts, tev trūkst formas un skatiena plašuma. Iegūsti savai dzīvei augstumu, svaru un apjomu — iegūsti tai pārdabisko skatienu.

“Tas nometis savu mēteli, cēlās un nāca pie Viņa.” (Mk, 10, 50) Nometis savu mēteli! Es nezinu, vai tu kādreiz esi bijis karā. Pirms daudziem gadiem man pāris reižu gadījās būt kaujas laukā pēc tam, kad tur tikko bija norisinājusies cīņa. Uz zemes visapkārt mētājās mēteļi, ūdens blašķes un mugursomas, pilnas ar piemiņas lietiņām: vēstulēm, mīļoto cilvēku fotogrāfijām.... Un tās piederēja nevis vīriem, kas bija cīņu zaudējuši, bet gan uzvarētājiem! Tas viss bija kļuvis viņiem par nastu, jo traucēja ātrāk doties uz priekšu un pārraut ienaidnieka aizsardzības līniju - gluži tāpat kā Bartimejam, lai skrietu pie Jēzus, traucēja mētelis.

Neaizmirsti — lai nokļūtu pie Kristus, ir vajadzīgs upuris; ir jāatstāj viss, kas varētu traucēt — mētelis, soma, ūdens blašķe. Tā šajā cīņā par Dieva godu, šajā miera un mīlestības cīņā, ar ko cenšamies izplatīt Kristus valstību, jārīkojas arī tev. Lai kalpotu Baznīcai, Romas pāvestam un dvēselēm, tev jābūt gatavam atteikties no visa, kas traucē, un palikt bez mēteļa, kas tevi sildītu aukstos vakaros, bez dārgajām atmiņas lietiņām no ģimenes, bez ūdens, kas varētu atveldzēt. Tā ir īsta ticības un mīlestības mācību stunda. Un tieši šādu mīlestību ir pelnījis Jēzus.


197

Ticība darbos

Un tad tiek uzsākts dievišķs dialogs, brīnišķīga saruna, kas aizkustina un iekvēlina mūsu sirdis, jo tu un es — mēs esam Bartimejs. No Kristus dievišķajām lūpām izskan jautājums: quid tibi vis faciam? — “Ko tu gribi, lai es tev daru? Bet aklais sacīja Viņam: Mācītāj, lai es redzu!” (Mk, 10, 51) Tik vienkārši! Un tu? Vai tev kādreiz nav gadījies tāpat kā šim neredzīgajam no Jērikas? Es nekad neaizmirsīšu kā pirms vairākiem gadiem, kad apcerēju šo Evaņģēlija vietu, nojaušot, ka Jēzus no manis gaidīja kaut ko īpašu, kaut tolaik vēl nezināju, kas tieši tas bija, es sāku lūgties, izmantojot paša sacerētas šautru lūgšanas: “Kungs, ko Tu vēlies? Ko Tu man lūdz?” Priekšnojautā, ka Kungs mani meklēja kaut kam jaunam, šis Rabboni, ut videam — “Mācītāj, lai es redzu!”, mani mudināja nepagurstoši lūgt Kristum: “Kungs, lai tas, ko Tu vēlies, piepildās!”


198

Lūdziet Kungu kopā ar mani: doce me facere voluntatem tuam, quia Deus meus es tu (Ps 142 (143), 10) — “Māci man darīt pēc Tava prāta, jo Tu es mans Dievs.” Kaut no mūsu lūpām izlauztos vārdi, kas paustu patiesi dedzīgu vēlēšanos ar darbiem atbildēt mūsu Radītāja aicinājumam, cenšoties sekot Viņa dievišķajiem nodomiem ar nesalaužamu ticību un pārliecību, ka Kungs nekad nepieviļ.

Ja tā mīlēsim Dieva Gribu, mēs sapratīsim, ka mūsu ticības vērtība slēpjas ne vien tajā, cik atklāti to paužam, bet arī tajā, cik izlēmīgi rīkojamies, lai to aizstāvētu ar darbiem — tas mums liks attiecīgi rīkoties.

Taču atgriezīsimies pie ainas, kas norisinās pie ceļa, kas ved no Jērikas. Tagad tas esi tu, kuru Kristus uzrunā un kuram vaicā: “Ko tu gribi, lai es tev daru? Mācītāj, lai es redzu!” Bet Jēzus viņam sacīja: “Ej, tava ticība tevi glābusi. Un tūdaļ tas redzēja un ceļā Viņam sekoja.” (Mk, 10, 51-52) Sekot Jēzum. Tu dzirdēji Kunga balsi un nolēmi Viņam sekot. Tu centies iet Viņa pēdās, Viņam līdzināties, būt par pašu Kristu; tātad, tavai ticībai, šai ticībai tam, ka Kungs dāvā tev savu gaismu, jābūt darbos pamatotai un pašaizliedzīgai. Nemāni sevi, iedomājoties, ka tev izdosies atklāt kādus citus — jaunus ceļus. Ticība, kādu Kungs prasa no mums, ir šāda: mums jāiet vienā solī ar Viņu, dāsni darot tuvākmīlestības darbus, atsakoties un atbrīvojoties no tā, kas traucē.


199

Ticība un pazemība

Svētais Matejs mums atstāsta kādu citu aizkustinošu ainu. “Un, lūk, sieviete, kas divpadsmit gadus slimoja ar asins noplūšanu, no mugurpuses pienāca un pieskārās Viņa drēbju vīlei.” (Mt 9, 20) Tik liela ir viņas pazemība! “Jo viņa sacīja sevī: Ja tikai es pieskaršos Viņa drēbēm, es kļūšu vesela.” (Mt, 9, 21) Vienmēr gadīsies redzēt slimniekus, kas lūdz palīdzību kā Bartimejs — ar lielu ticību un nekautrējoties to darīt pilnā balsī. Bet, ievērojiet, ka Kunga ceļā nav divu vienādu dvēseļu. Arī šīs sievietes ticība ir liela, kaut viņa neizkliedz to skaļi, bet gan pienāk pie Jēzus tik klusu, ka neviens to pat nepamana. Šai sievietei pietiek vien ar to, ka var aizskart Viņa drēbes; viņa ir pārliecināta, ka taps dziedināta. Un tiklīdz viņa to izdara, mūsu Kungs pagriežas un ieskatās viņai sejā. Viņš jau zina, kas norisinās viņas sirdī; Jēzus ir pamanījis viņas drošo ticību, tādēļ saka: “Uzticies, meita, tava ticība tevi izdziedināja!” (Mt 9, 22)

Vai redzi kādai jābūt mūsu ticībai? Pazemīgai. Kas gan tu esi, kas esmu es, lai saņemtu šo Kristus aicinājumu? Kas gan mēs esam, ka varam būt Viņam tik tuvu? Tāpat kā šai nabaga sievietei ļaužu pūlī, Viņš ir devis iespēju arī mums. Un ne tikai, lai aizskartu Viņa drēbju vīli, pieskartos Viņa svārkiem vai tikai to stūrim. Viņš dod mums iespēju, pieņemt Viņu pašu. Jēzus dod mums sevi pilnībā — savu Miesu, Asinis, Dvēseli un Dievišķību. Mēs varam Viņu pieņemt ik dienas, runāt ar Viņu kā vistuvākie draugi, kā bērns runā ar tēvu, kā cilvēks runā ar pašu Mīlestību. Un tās nav tikai mūsu iedomas. Tā ir patiesība.


200

Centīsimies augt pazemībā, jo vienīgi pazemības pilna ticība ļauj mums raudzīties uz pasauli ar pārdabisku skatienu. Ir tikai divi veidi, kā mēs varam eksistēt uz šīs zemes:vai nu dzīvojot pārdabisko vai arī “dabisko”, tas ir, dzīvnieku dzīvi. Tu un es — mēs nevaram dzīvot citu kā vien pārdabisko dzīvi — dzīvi Dievā. “Jo ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu?” (Mt 16, 26) Kāds gan labums cilvēkam no visām pasaules lietām, no visa tā, pēc kā viņa prāts vai griba varētu tiekties? Ko gan tas ir vērts, ja reiz tam pienāk beigas un viss nogrimst aizmirstībā? Visas šīs pasaules bagātības ir tikai teātra butaforija, bet pēc tam nāk mūžība — uz visiem laikiem, uz mūžiem.

Šī frāze — “uz mūžiem” padarīja lielu svēto Terēzi no Jēzus. Kad, vēl maza meitene būdama, Terēze izgāja caur Adahas vārtiem, ārpus savas pilsētas mūriem, lai kopā ar brāli Rodrigo dotos uz mauru zemēm, kur cerēja mirt mocekļa nāvē, atdodot savu dzīvību par Kristu, viņa savam ceļā nogurušajam brālim nemitējās čukstēt: “Uz mūžiem, uz mūžiem.” (sal. Sv. Terēze no Jēzus, Dzīve, 1, 6)

Kad, runājot par šīs zemes lietām, cilvēki mēdz teikt, ka kaut kas ir “uz mūžiem”, viņi melo. Šis teiciens ir no tiesas patiess tikai, kad runa ir par Dievu. Dzīvo tā, lai tava ticība ļauj tev jau tagad izbaudīt medus saldmi un Debesu laimi, domājot par mūžīgo dzīvi, kas patiesi būs “uz mūžiem”.


201

Ikdienišķā dzīve un kontemplācija

Atgriezīsimies pie Svētajiem Rakstiem un pārlasīsim Mateja Evaņģēlija divdesmit pirmo nodaļu. Tajā viņš stāsta kā Jēzus, “kad Viņš atgriezās pilsētā, bija izsalcis. Un viņš redzēja ceļmaļā vienu vīģes koku, piegāja tam klāt.” (Mt 21, 18-19) Kungs, kāda laime — redzēt Tevi izsalkušu, redzēt Tevi pie Sihāras akas izslāpušu (sal. 4, 7), raudzīties uz Tevi, ka esi perfectus Deus, perfectus homo (Simbols Quicumque) — patiess Dievs, bet arī patiess Cilvēks — ar miesu tādu pašu kā manējā. “Viņš atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu” (Flp 2, 7), lai es nekad nešaubītos, ka Viņš mani saprot un mīl.

Viņš bija izsalcis. Kad mēs būsim noguruši — strādājot, mācoties vai apustulisko kalpojumu veicot, kad debesis aizklās tumši mākoņi, — pacelsim acis uz Kristu, uz labo Jēzu — uz Jēzu, kurš arī ir noguris, arī ir izsalcis un izslāpis. Kungs, cik gan brīnišķīgi Tu palīdzi mums Tevi saprast, Tevi mīlēt! Itin visā izņemot grēku Tu esi tāds pats kā mēs. Un tas tāpēc, lai mēs nešaubītos, ka kopā ar Tevi mums izdosies uzveikt mūsu sliktās noslieces, mūsu vainas. Nogurumam nav nozīmes, tāpat kā izsalkumam, slāpēm vai asarām... Arī Kristus nogura, arī Viņš bija izsalcis, cieta slāpes un raudāja. Svarīga ir tikai cīņa, lai pildītu mūsu Debesu Tēva gribu; turklāt tā ir priekpilna cīņa, jo Kungs vienmēr ir mums blakus. (sal. 4, 34)


202

Viņš piegāja pie vīģes koka. Tāpat Viņš tuvojas tev un man. Jēzu moka izsalkums un slāpes pēc dvēselēm. No krusta Viņš sauc: sitio! (19, 28) — slāpstu! Kristus slāpst pēc mums, pēc mūsu mīlestības, mūsu dvēseles un visām tām dvēselēm, kuras pa Krusta ceļu, kas ir arī nemirstības un Debesu godības ceļš, mums jāved pie Viņa.

Viņš piegāja pie vīģes koka, bet nekā tajā neatrada, kā tikai lapas. (sal. Mt 21, 19) Nožēlojami. Vai tā nenotiek arī ar mums? Vai mums trūkst ticības un dzīvas pazemības? Vai mūsu dzīvē nav vietas upuriem un tuvākmīlestības darbiem, bet tikai kristīgai fasādei, aiz kuras slēpjas tukšums?Ja tā — tas ir briesmīgi, jo tālāk Jēzus saka: “Lai tu nenestu augļus ne mūžam vairs! Un vīģes koks tūdaļ nokalta.” (Mt 21, 19) Šī Evaņģēlija vieta mūsos raisa žēlumu, bet vienlaicīgi arī mudina iedegt sevī ticību un dzīvot ar to saskaņā, lai Kristus, nākot pie mums, vienmēr atrastu augļus.

Nemaldināsim sevi. Mūsu Kungs nekādā veidā nav atkarīgs no mūsu cilvēciskajiem projektiem; mūsu vispārdrošākie plāni Viņam ir kā bērnu spēles. Tas, ko Viņš vēlas, ir dvēseles un mīlestība. Dievs vēlas, lai itin visi cilvēki nāktu pie Viņa un mūžīgi priecātos Viņa Valstībā. Šeit uz zemes mums ir jāstrādā — jāstrādā daudz un jādara tas labi, jo mūsu ikdienišķie pienākumi ir mūsu svēttapšanas līdzeklis. Taču nekad neaizmirsīsim, ka mums ir jāstrādā Dieva dēļ. Ja mēs to darītu sevis un sava lepnuma dēļ, viss, ko mēs panāktu, būtu vien liela, zaļa lapotne, taču nekas vairāk — ne Dievs, nedz arī cilvēki tajā neatrastu nevienu pašu augli, ar ko remdēt izsalkumu.


203

“Un mācekļi, to redzēdami, brīnījas, sacīdami: Kā tas tik ātri nokalta?” (Mt 21, 20) Šiem pirmajiem divpadsmit Kristus sekotājiem, kas taču bija redzējuši jau tik daudz Viņa veikto brīnumu, jau atkal aiz pārsteiguma aizrāvās elpa; viņu ticība vēl nebija pilnīga. Kungs turpretim viņiem apsola: “Patiesi es jums saku: ja jums būs ticība un jūs nešaubīsieties, tad ne tikai ar vīģes koku tā darīsiet, bet, ja jūs arī sacīsiet šim kalnam: celies un meties jūrā, tad tas notiks.” (Mt 21, 21) Jēzus lūdz izpildīt tikai vienu nosacījumu — dzīvot no ticības, un tad mēs varēsim kalnus kustināt. Un ne tikai kalnus; pasaulē ir daudz lietu, kas būtu jāiekustina un jāmaina...pasaulē, bet vispirms jau mūsu pašu sirdīs. Taču ir daudz šķēršļu, kas neļauj Dieva žēlastībai darboties! Tos var uzveikt ticība — pazemīga ticība darbos un ar upuri. Jo ticība mūs dara visspēcīgus: “Visu, ko jūs lūgšanā ticēdami lūgsiet, jūs saņemsiet.” (Mt 21, 22)

Ticīgs cilvēks māk šīs zemes lietas izsvērt pareizi, jo viņš zina, ka dzīve šajā pasaulē, runājot svētās Terēzes vārdiem, ir kā grūta nakts sliktā iebraucamā vietā. (sal. Svētā Terēze no Jēzus, Pilnības ceļš, 40, 9 (70, 4)) Viņš aizvien atjaunojas savā pārliecībā, ka laiks, kas mums dots dzīvošanai, ir darba un cīņas laiks; ka tas ir šķīstīšanās laiks, kas dots, lai mēs atmaksātu to, ko ar saviem grēkiem esam parādā dievišķajai taisnībai. Cilvēks, kam ir ticība, arī zina, ka laicīgie labumi nav mērķis, bet tikai līdzeklis, tādēļ tos izmanto augstsirdīgiun dāsni.


204

Ticība nav domāta tikai, lai to sludinātu, bet gan pirmām kārtām — lai to dzīvotu. Iespējams, brīžiem mums pietrūkst spēka. Tad, mācoties no svētā Evaņģēlija, rīkosimies tāpat kā mēmā gara apsēstā zēna tēvs. Viņš ļoti vēlējās, lai viņa dēls kļūtu vesels un cerēja, ka Kristus viņu izdziedinās, tomēr nespēja līdz galam noticēt šādai laimei. Jēzus, kurš vienmēr prasa ticību, zinot arī šī cilvēka dvēseles apjukumu, aizsteidzas priekšā viņa šaubām: “Ja tu spēj ticēt. Kas tic, tam viss iespējams.” (Mk, 9, 22) Viss iespējams. Mums viss ir pa spēkam! Bet tikai — ja ticam. Šis cilvēks jūt, ka viņa ticība svārstās, un baidās, ka viņa paļāvības trūkuma dēļ, dēls varētu neatgūt veselību. Viņšraud. Nekautrēsimies raudāt, asaras — tās ir Dieva mīlestības, nožēlas pilnas lūgšanas un pazemības auglis. “Un tūdaļ zēna tēvs iesaucās un raudādams sacīja: Es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai!” (Mk, 9, 23)

To pašu Viņam tagad sakām arī mēs, beidzoties šim lūgšanai atvēlētajam laikam. Kungs, es ticu! Jau no bērnības esmu apguvis Tavas ticības patiesības un nolēmis Tev sekot. Tik daudz reižu savā dzīvē esmu piesaucis Tavu žēlsirdību. Un tik daudz reižu arī šaubījies, ka Tu patiesi spēj tik brīnumaini pārveidot savu bērnu sirdis. Es ticu, Kungs. Bet palīdzi man — vairo manu ticību un dari to stiprāku!

Vērsīsimies lūgšanā arī pie Jaunavas Marijas, Dievmātes un mūsu Mātes, Ticības skolotājas, sakot: “Svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis.” (Lk 1, 45)


Iepriekšējais Nākamais