Jo tie Dievu redzēs

To, ka Jēzus Kristus ir mūsu un visu kristiešu paraugs, jūs ļoti labi zināt, jo esat šo patiesību bieži dzirdējuši un apcerējuši. Bez tam, caur apustulātu — šo cilvēcisko draudzību ar dievišķo saturu, kas jau kļuvusi par daļu no jūsu personības būtības —jūs esat to mācījuši arī citām dvēselēm. Un kad tas bija nepieciešami un derīgi, jūs par to atgādinājāt, izmantojot to brīnišķīgo garīgo līdzekli, kāds ir brālīgais aizrādījums, lai tam, kurš jūs uzklausa, būtu iespēja salīdzināt savu rīcību ar to, kā dzīvoja mūsu pirmdzimtais Brālis, Dievmātes un mūsu Mātes, Jaunavas Marijas, Dēls.

Jēzus ir mūsu paraugs. Viņš pats to ir teicis: discite a me (Mt 11, 29) — „mācieties no Manis.“ Šodien es vēlos ar jums runāt par kādu tikumu, kas nav ne vienīgais, nedz arī svarīgākais, tomēr kristieša dzīvē darbojas kā sāls, kas pasargā no bojāšanās, un ir kā pārbaudes akmens apustuliskai dvēselei. Tas ir — svētās šķīstības tikums.

Mīlestība kā dievišķais tikums neapšaubāmi ir visaugstākais no visiem tikumiem, tomēr šķīstība ir līdzeklis sine qua non — priekšnoteikums, bez kura nav iespējams izveidot patiesi personisku un sirsnīgu dialogu ar Dievu. Ja tā netiek sargāta un ja par to necīnās, cilvēks kļūst akls, viņš neko neredz — „jo miesīgais cilvēks neaptver to, kas nāk no Dieva Gara.“ (1 Kor 2, 14)

Mācītāja vārdu iedrošināti mēs vēlamies raudzīties uz pasauli ar tīru skatienu. „Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi skatīs Dievu“, saka Jēzus. (Mt 5, 8) Šos vārdus Baznīca vienmēr skaidrojusi kā aicinājumu uz šķīstību. „Skaidra sirds“, raksta Svētais Jānis Hrizostoms, „ir tiem, kam ir pilnīgi tīra sirdsapziņa un kas mīl šķīstību. Neviens cits tikums nav tik nepieciešams, lai redzētu Dievu, kā šis.“ (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 15, 4 (PG 57, 227))

Kristus piemērs

Mūsu Kungs Jēzus Kristus savas šīs zemes dzīves laikā saņēma neskaitāmus apvainojumus; Viņam darīja pāri visos iespējamos veidos. Vai atceraties? Farizeji izplatīja baumas, ka Viņš uzvedoties kā dumpinieks un apgalvoja, ka Viņā iemājojis ļaunais gars. (sal. Mt 11, 18) Citā reizē tie, pārprazdami Jēzus bezgalīgo mīlestību, pieskaita Viņu grēcinieku draugiem. (sal. Mt 9, 11) Vēlāk Kristum, kurš ir mūsu gandarījums par grēkiem un mērenības paraugs, pārmet, ka Viņš bieži ēdot un dzerot kopā ar bagātniekiem. (sal. Lk 19, 7) Ar nievām tie Viņu sauc par fabri filius (sal. Mt 13, 55) — strādnieka — namdara dēlu, it kā tas būtu kāds negods. Jēzus atļauj, lai Viņu apvaino, saucot par dzērāju un nesātīgu cilvēku… Viņš ļauj, ka Viņu apsūdz it visā, izņemot nešķīstību. Te gan Kungs viņus apklusina, jo vēlas, lai tīrs un neaptraipīts mums saglabātos Viņa paraugs brīnišķīgai šķīstībai, skaidrībai, gaismai un mīlestībai, kas savās šķīstījošās liesmās spējīga apskaut visu pasauli.

Man patīk runāt par svēto šķīstību, vienmēr raugoties uz mūsu Kunga dzīvi — atsaucoties uz Viņa rīcību un izturēšanās veidu. Jēzus šim tikumam veltīja ļoti lielu uzmanību un rūpes. Palūkojieties, ko stāsta Svētais Jānis, aprakstot kā Jēzus fatigatus ex itinere, sedebat sic supra fontem ( 4, 6) — „noguris ceļā, apsēdās pie akas.“

Atveriet savas dvēseles acis un izdzīvojiet šo ainu no jauna. Jēzus Kristus, perfectus Deus, perfectus homo (Simbols Quicumque) — patiess Dievs un patiess Cilvēks, ir pārguris no ceļa un apustuliskā darba tāpat kā, iespējams, kādreiz arī jūs, kad galu galā esat jau gatavi padoties, jo, šķiet, ka vairs nespējat. Tas ir tik saviļņojoši — redzēt Mācītāju pārgurušu, uz spēku izsīkuma robežas. Turklāt, viņš ir izsalcis (mācekļi ir aizgājuši uz tuvējo ciematu, lai sameklētu ko ēdamu) un Viņam slāpst.

Taču vairāk par miesas nogurumu, viņu moka slāpes pēc dvēselēm. Tāpēc, atnākot samārietei, šai sievietei — grēciniecei, Kristus priestera sirds aizmirst visu nogurumu, izsalkumu un slāpes, un nekavējoties dedzīgi steidzas glābt pazudušo avi.

Kamēr Kungs bija aizņemts, darot šo skaisto tuvākmīlestības darbu, no ciema atgriezās Viņa mācekļi un mirabantur quia cum muliere loquebatur (sal. 4, 27) — „brīnījās, ka Viņš sarunājas ar sievieti.“ Tik lielas bija Jēzus rūpes par svēto šķīstību! Tik liela Viņa mīlestība uz šo brīnišķīgo tikumu, kas dara mūs stiprākus un vīrišķīgākus, palīdz mums nest lielākus garīgus augļus un būt spējīgiem strādāt Dieva godam, būt spējīgiem uz visu lielo!

„Jo tāda ir Dieva griba, lai jūs kļūtu svēti. Atturieties no netiklības! Lai katrs zina, ka viņam sava miesa jāglabā svētumā un godā, bet ne kaislīgā kārībā kā pagāni, kas Dievu nepazīst.“ (1 Tes 4, 3-5) Mēs pilnībā piederam Dievam — ar dvēseli un miesu, ar visām savām maņām un spējām. Lūdziet Kungu paļāvības pilni: „Jēzu, sargā manu sirdi! Dari to lielu, dari to stipru un maigu, mīlošu un uzmanīgu, pilnu ar pāri plūstošu mīlestību uz Tevi, lai kalpotu visām dvēselēm.“

Mūsu miesa ir svēta, tā ir „Dieva templis“, norāda Svētais Pāvils. Apustuļa sacītais man atsauc atmiņā visparējo aicinājumu uz svētumu, ar ko Mācītājs vēršas pie visiem cilvēkiem: estote vos perfecti sicut et Pater vester cælestis perfectus est (Mt 5, 48) — „Tāpēc esiet pilnīgi, kā arī jūsu Debestēvs ir pilnīgs!“Kungs prasa atbildēt uz savu žēlastību it visiem bez izņēmuma; ikvienam, saskaņā ar viņa personīgo situāciju, Viņš pieprasa izdzīvot Dieva bērnu tikumus.

Tāpēc, atgādinot jums, ka kristietim ir jādzīvo pilnīgā šķīstībā, es to attiecinu uz visiem cilvēkiem: gan tiem, kas nav laulājušies un kam ir jāievēro pilnīga atturība; gan laulātajiem, kam jādzīvo šķīstībā, pildot pienākumus, ko tiem uzliek viņu ģimenes stāvoklis.

Ar Dieva palīdzību šķīstība mums vairs nav it kā traucējošs un pazemojošs apgrūtinājums. Tā ir priecīgs apstiprinājums: mīlestība, pašsavaldība, uzvara. Tas ir kas tāds, ko mums nevar dot miesa un kas nenāk no instinktiem; tas sakņojas gribā, it sevišķi, ja tā ir vienota ar Kunga Gribu. Lai būtu patiesi šķīstiem — nevis vienkārši uzvestos atturīgi vai piedienīgi — mums ir jāpakļauj kaislības prātam, taču svarīgi to darīt augstāka mērķa vārdā — Mīlestības vadītiem.

Šķīstības tikumu var salīdzināt ar spārniem, kas mums ļauj Dieva pavēles, Viņa mācību izplatīt pa visu zemi visos tās nostūros, visās dzīves sfērās, un aiznest pie visiem cilvēkiem, nebaidoties sasmērēties, brienot pa dubļiem. Spārni ir smagi — pat ļoti. Tādi tie ir arī lielajiem, majestātiskajiem putniem, kas lidojumā paceļas virs mākoņiem. Tomēr, ja spārnu nebūtu — nebūtu arī lidojuma. Nekad to neaizmirstiet un reizi par visām reizēm apņemieties ka brīžos, kad kā pātagas cirtienu jutīsiet kārdinājumu, kas uzmācīgi neliksies mierā, čukstot, ka šķīstība ir nepanesama nasta, jūs nepiekāpsieties. Uz priekšu! Pacelieties spārnos! Līdz pat saulei — pretī Mīlestībai!

Nest sevī Dievu

Mani vienmēr skumdinājuši cilvēki, kuru nebūt nav maz, un kuri savu morāles mācību balsta bailēs no nešķīstības. Šādi viņi panāk tieši pretējo tam, ko paši iecerējuši — par to esmu pārliecinājies nonākot saskarē ar vairāku cilvēku dvēseles dzīvi —, jo netiklība ir lipīga kā sveķi, tā izkropļo sirdsapziņu, iedvešot tajā mazvērtības sajūtu un bailes no šķīstības kā no kādām gandrīz vai nepārvaramām grūtībām. Mēs tā nedarīsim. Mēs runāsim par svēto šķīstību apliecinoši un skaidri, ar vienkāršiem un saprotamiem vārdiem.

Domāt par šķīstību nozīmē domāt par Mīlestību. Tikko jau teicu, ka man ļoti palīdz mūsu Kunga vissvētā cilvēciskuma kontemplācija. Iemiesošanās — tas ir neaprakstāms brīnums, kurā Dievs pazemina sevi, kļūstot par cilvēku, un tomēr nejūtas pazemots, kaut arī ir pieņēmis miesu, kāda tā ir mums — ar visiem tās ierobežojumiem un vājībām — izņemot grēku. Un tas viss tādēļ, ka Viņš mūs neprātīgi mīl! Dieva sevis pazemināšana Viņu nekādi nepazemo, turpretī mūs — paaugstina, paceļ, jo caur to mēs tiekam dievišķoti miesā un dvēselē.Šķīstības tikums nav nekas cits kā vien skaidra, kvēla, taisnīga un maiguma pilna atbilde uz Viņa Mīlestību.

Ar savu vārdu un piemēru mums jāsludina visai pasaulei: „Nesamaitāsim savu sirdi tā it kā mēs būtu nabaga lopiņi, kurus vada paši zemākie instinkti!“ Kāds no kristīgajiem rakstniekiem to skaidro šādi: „cilvēka sirds nepavisam nav maza, tā var aptvert tik daudz. Nemēriet šīs sirds lielumu pēc tās fiziskajiem izmēriem, bet gan pēc tās gara spējas izzināt tik daudzas patiesības. Sirdī ir iespējams sagatavot Kunga ceļu, sataisīt taisnu taku, lai pa to ietu Dieva Vārds un Gudrība. Sagatavojiet Kungam ceļu ar godīgu dzīvi un nevainojamiem darbiem; izlīdziniet to, lai Dieva Vārds var staigāt jūsos viegli un atklāt jums zināšanas par saviem noslēpumiem un atnākšanu.“ (Origēns, In Lucam homiliae, 21 (PG 13, 1856))

Svētie Raksti mums atklāj, ka svētdarīšana — šis varenais darbs, Svētā Gara Paraklēta apslēptā un brīnišķīgā darbība tiek īstenota kā mūsu dvēselē, tā arī miesā. „Vai jūs nezināt, ka jūsu miesas ir Kristus locekļi?“, vaicā apustulis. „Vai es, paņēmis Kristus locekļus, padarīšu tos par netikles locekļiem? (…) Vai jūs nezināt, ka jūsu locekļi ir svētnīca Svētajam Garam, kas jūsos mīt un ko Dievs jums devis; arī jūs paši neesat savi. Jo jūs esat atpirkti par dārgu maksu. Pagodiniet un nesiet Dievu savā miesā!“ (1 Kor 6, 15, 19-20)

Daži cilvēki, dzirdot runājam par šķīstību, smaida. Tas ir smaids — smīns: bez prieka, miris, jo tas rotājas samaitātu cilvēku sejās. Vairums no viņiem apgalvo, ka šķīstībai netic! Jauniešiem, kas pirms daudziem gadiem man palīdzēja darbā Madrides priekšpilsētu rajonos un slimnīcās, es mēdzu sacīt: „Ņemiet vērā, ka dabā ir minerālu valsts, tad vēl — augu valsts, kas jau ir pilnīgāka un kurā līdztekus eksistencei klāt nākusi arī dzīvība. Un visbeidzot ir arī dzīvnieku valsts, ko veido organismi, kam vairumā gadījumu piemīt spēja just un kustēties.“

Es viņiem skaidroju (iespējams, ne pārāk akadēmiskā, toties ļoti uzskatāmā veidā), ka mums vajadzētu iedibināt vēl vienu — „cilvēku valsti“, jo mums kā racionālām būtnēm dots apbrīnojams prāts — Dievišķās Gudrības dzirksts, kas mums ļauj spriest patstāvīgi —, un šī lieliskā brīvība, kas dod iespēju pieņemt vai noraidīt to vai citu lietu pēc savas gribas.

Balstoties plašajā priestera darba pieredzē, kas man bija, es viņiem teicu, ka parastam, normālam „cilvēku valsts“ pārstāvim seksuālās attiecības ir kādā ceturtajā vai piektajā vietā. Pirmajā vietā ir viņa sapņi, plāni un mērķi, kas saistīti ar garīgo dzīvi (katram tie ir savi), pēc tam seko virkne citu jautājumu, kas parasti nodarbina vidusmēra vīrieti vai sievieti: viņa ģimene — tēvs, māte, bērni, mājas dzīve; tad seko profesija; un tikai pēc tam, kādā ceturtajā vai piektajā vietā — seksuālais impulss.

„Tāpēc“, es viņiem atzinos, „kad man gadās sastapties ar cilvēkiem, kas seksualitāti vienmēr izvirza par savu sarunu un interešu galveno tēmu, es nevilšus nodomāju, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā, ka viņi ir nelaimīgi, varbūt pat slimi cilvēki.“ Un piebildu, — tas manos klausītājos uz brīdi izsauca smieklus un jokošanos —, ka šie nelaimīgie modina manī tādu pašu žēlumu kādu raisītu ar anomālijām piedzimis bērns, kam ir milzīga — metru diametrā — galvu. Viņi ir nelaimīgi ļaudis, un mēs ne tikai lūdzamies par viņiem, bet arī izjūtam patiesu, brālīgu līdzjūtību, jo vēlamies, kaut viņi tiktu dziedināti no savas bēdīgās slimības. Tomēr der arī atcerēties, ka tāpēc vien, ka viņi ir apsēsti ar seksu, šie vīrieši nekādā gadījumā nav vīrišķīgāki, nedz sievietes — sievišķīgākas par tiem, kas par šo jautājumu nedomā un nerunā visu laiku.

Šķīstība ir iespējama

Mūs visus moka kaislības; mēs visi sastopamies ar vienām un tām pašām grūtībām un tas notiek visos vecumos. Tāpēc — ir jācīnās. Atcerieties, ko rakstīja svētais Pāvils: datus est mihi stimulus carnis meæ, angelus Satanæ, qui me colaphizet (2 Kor, 12, 7) — „manā miesā ir dots dzelonis, sātana eņģelis, kas mani pļaukā.“

Bez Dieva palīdzības nav iespējams dzīvot šķīstībā. Dievs grib, lai esam pazemīgi un lūdzam Viņa palīdzību. Tagad vienatnē savas sirds klusumā, bez lieku vārdu trokšņa un pilnīgā paļāvībā uz Jaunavu lūdz: „Mana Māte, ja Tu mani nesargā, šī mana nabaga sirds muļķīgi dumpojas…“ Un Viņa ņems tevi savā aizgādībā, palīdzot tev saglabāt savu sirdi skaidru un droši iet ceļu, uz ko Dievs tevi aicina.

Pazemība un vēlreiz pazemība, mani bērni. Mācīsimies būt pazemīgi. Lai nosargātu Mīlestību, ir vajadzīga apdomība, ir nepieciešams vienmēr palikt nomodā un neļauties bailēm. Daudzi garīgās literatūras klasiķi salīdzina sātanu ar niknu, ķēdē piesietu suni: ja viņam netuvosimies, viņš mums nevarēs iekost, kaut arī nepārtraukti ries. Ja jūs savās dvēselēs pastāvīgi augsiet pazemībā, jums noteikti izdosies izvairīties no bīstamām situācijām, kas varētu novest pie grēka — jums pietiks drosmes, lai no tām bēgtu; un ik dienas jūs lūgsiet Dieva palīdzību, lai mierīgi un droši dotos uz priekšu pa šo šķīstības ceļu, pa kuru iet tie, kas mīl patiesi.

Ievērojiet, ka tas, kuru ir samaitājusi miesaskāre, garīgajā dzīvē stāv uz vietas; viņš nav spējīgs uz labiem darbiem, viņš ir garīgi kropls, viņš ir kā nekam nederīga lupata, kas mētājas uz grīdas. Vai esat redzējuši progresējošās paralīzes slimniekus, kas nevar paši par sevi parūpēties, piecelties kājās? Reizēm viņi pat nevar pakustināt galvu. Tas pats pārdabiskajā dzīvē notiek ar tiem, kam trūkst pazemības un kas gļēvulīgi padevušies miesaskārei. Viņi neko neredz, nedzird un nesaprot. Viņi ir paralizēti un kā prātu zaudējuši. Ikvienam no mums ir jāpiesauc Kungs un Dievmāte, lūdzot, lai mums tiek dāvāta pazemība un stingra apņēmība dievbijīgi izmantot dievišķo grēksūdzes sakramentu. Nepieļaujiet, ka jūsu dvēselēs iemetinās netiklības perēklis, lai cik arī mazs tas nebūtu. Runājiet! Kamēr vien ūdens ir tekošs, tas ir tīrs; bet, sastāvoties, tas pārvēršas par atbaidošas netīrības pilnu peļķi — no dzeramā ūdens tas pārtop mošķu virumā.

To, ka šķīstība ir iespējama un, ka tā ir prieka avots, jūs zināt tikpat labi kā es. Arī to, ka reizi pa reizei tā prasa mazliet cīņas. Ieklausīsimies vēlreiz svētajā Pāvilā: „Jo iekšējais cilvēks priecājas par Dieva likumu, bet citu likumu es redzu savos locekļos. Tas karo pret mana prāta likumu un pakļauj mani grēka likumam, kas ir manos locekļos. Es, nelaimīgais cilvēks! Kas mani atbrīvos no šīs nāvi nesējas miesas?“ (Rom 7, 22-24) Ja vajag — kliedz vēl skaļāk, tomēr nepārspīlēsim: sufficit tibi gratia mea (2 Kor 12, 9) — „tev pietiek Manas žēlastības“, mums saka Kungs.

Kādā reizē es ievēroju kā sportistam, raugoties uz šķēršļiem, kas viņam bija jāpārvar, iemirdzējās acis. Kas par uzvaru! Paskatieties kā viņš pārvarēja šīs grūtības! Tāpat mūs vēro Dievs mūsu Kungs, kurš mīl mūsu cīņu; ar Viņu mēs vienmēr būsim uzvarētāji, jo Viņš nekad mums neliedz savas žēlastības visvarenību. Un tad vairs nav tik svarīgi, ka jāizcīna kāda sīvāka kauja, jo Viņš nekad mūs nepamet vienus.

Tā ir cīņa, bet ne atteikšanās; mēs atbildam ar prieka pilnu apstiprinājumu, ar brīvu un priecīgu nodošanos. Tavai uzvedībai nevajadzētu aprobežoties vien ar izvairīšanos no kritiena; no situācijas, kas varētu novest grēkā. Tai nekādā gadījumā nevajadzētu būt vien aukstam, matemātiski izskaitļotam noliegumam. Vai tevī ir patiesa pārliecība, ka šķīstība ir tikums un kā tāds tā ir sevī jāaudzē un jāpilnveido? Nepietiek, es uzstāju, vien ar to, ka cilvēks ir atturīgs atbilstoši savam dzīves stāvoklim; mums jādzīvo šķīsti ar tikumu varonību. Šāda nostāja pieprasa apstiprinošu rīcību, ar ko mēs labprātīgi pieņemam dievišķo prasību: præbe, fili mi, cor tuum mihi et oculi tui vias meas custodiant (Sak 23, 26) — „dod man savu sirdi, mans dēls, un lai mani ceļi tavām acīm labi patīk.“

Un tagad es jautāju tev: kā tu stājies pretī šai kaujai? Tu taču labi zini, ka cīņa — ja vien jau pašā sākumā to nepamet un izturi — jau ir uzvarēta. Bēdz no briesmām nekavējoties, tiklīdz sajūti uzšvirkstam pirmās kaislību dzirksteles, un pat vēl ātrāk. Līdztekus tam runā ar cilvēku, kam uzticēts vadīt tavu dvēseli — un, ja iespējams, — jo ātrāk, jo labāk. Ja pilnībā atvērsi savas sirds durvis, tu netiksi sakauts. Atkārtoti izdarīta viena un tā pati darbība veido ieradumu, tendenci rīkoties kādā konkrētā veidā, turklāt darīt to bez lielas piepūles. Tāpēc ir jācīnās — lai neatteiktos no visu mīlestību Mīlestības —, mums jācīnās, lai iegūtu ieradumu praktizēt šķīstības tikumu un pašuzupurēšanos.

Pārdomājiet Svētā Pāvila padomu Timotejam: te ipsum castum custodi (1 Tim 5, 22) — „sargi sevi šķīstu!“ Lai arī mēs vienmēr būtu modri un apņēmības pilni sargāt šo dārgumu, ko Dievs mums uzticējis! Cik cilvēkus dzīves laikā man nav nācies dzirdēt izsaucamies: „Ak, ja vien man būtu pieticis spēka to izbeigt jau pašā sākumā!“ Un viņi to teica patiesas nožēlas un kauna pilni.

Ar sirdi, kas visa veltīta Viņam

Man jums jāatgādina, ka neatradīsiet laimi, atmetot savus kristieša pienākumus. Ja jūs no tiem atteiktos, viss, kas jums paliktu, būtu mežonīgi sirdsapziņas pārmetumi; jūs būtu nelaimīgi. Kad tā notiek, pat visparastākās lietas, kas pēc savas būtības ir labas un mūs iepriecina, var kļūt rūgtas kā žults, sūras kā etiķis un pretīgas kā realgārs (tulkotāja piezīme: Realgārs — oranžsarkans minerāls, kas satur arsēnu, raksturīga asa smaka. Vidusslaikos tika izmantots medicīnā).

Lai ikviens no jums un arī es, tai skaitā, sakām Jēzum: „Kungs, es apņemos cīnīties un zinu, ka Tu nekad nezaudē kaujas; es saprotu — ja kādreiz ciešu sakāvi, tas ir tāpēc, ka esmu bijis pārāk tālu no Tevis! Ved mani pie rokas, nepaļaujies uz mani, nelaid manu roku vaļā!“

Jūs varbūt domāsiet: „Tēvs, bet es taču esmu laimīgs! Es taču mīlu Jēzu! Lai arī esmu veidots no māla, ar Dieva un Viņa Vissvētākās Mātes palīdzību es tiešām vēlos sasniegt svētumu!“ Es par to nešaubos; ar šiem pamudinājumiem lūgties es tevi tikai cenšos brīdināt un iepriekš sagatavot, ja nu kādreiz tev tomēr gadās piedzīvot grūtības.

Vienlaicīgi man tev jāatgādina, ka kristieša — tava un mana — dzīve balstās Mīlestībā. Mūsu sirds ir dzimusi, lai mīlētu. Un ja viņai netiek dota šķīsta, tīra un cildena mīlestība, tā iet un iegrimst zemiskumā. Tāpēc patiesa mīlestība uz Dievu — dzīves šķīstība — ir tikpat tālu no juteklības kā no vienaldzības, tikpat sveša jebkuram sentimentālisma — kā nocietinātai sirdij.

Tas ir tik skumji, ka nav sirds! Tie, kas nav iemācījušies maigi mīlēt, ir nelaimīgi cilvēki. Mēs — kristieši esam iemīlējušies pašā Mīlestībā: Kungs negrib, ka esam atturīgi, auksti, bezjūtīgi kā akmeņi. Viņš vēlas, lai esam Viņa mīlestības piepildīti! Tas, kurš Dieva dēļ atsakās no cilvēciskās mīlestības, nav nekāds vecpuisis vai vecmeita; viņš nav nelaimīgs un nomākts kā cilvēki, kas panicinājuši nesavtību, ko prasa šķīsta mīlestība un laulība.

Cilvēciska mīlestība un šķīstība

Bieži vien esmu jums stāstījis, ka, lai uzturētu dzīvas attiecības ar mūsu Kungu, man ir lieti noderējusi — un man nav kauns tajā atzīties — populārā tautas mūzika, kurā gandrīz vienmēr tiek dziedāts par mīlestību; man tā patiesi patīk. Mani un dažus no jums Kungs ir izraudzījies tikai un vienīgi sev, un šo cildeno mīlestību, ko dzirdam apdziedam tautas mūzikā, mēs savās dzīvēs pārceļam no cilvēciskā uz dievišķo plānu. Tā to dara pats Svētais Gars Augstajā Dziesmā un tā to ir darījuši lielie mistiķi visos laikos.

Pārlasiet šīs vārsmas, ko rakstījusi Svētā Terēze no Avilas: Ja vēlaties, lai dīkdienībai ļaujos, / aiz mīlestības gribu darīt to. / Ja pavēlēsit strādāt, / darbā iešu, līdz kamēr nāve mani pļaus. / Tik sakiet: kur un kā, un kad?/ Tik sakiet, maigā Mīla, sakiet:/ Ko šodien liksit darīt man? Vai arī tas dzejolis ar brīnišķīgo sākumu, ko uzrakstījis Svētais Jānis no Krusta: Ir ganiņš viens un noskumis,/ no prieka un no laimes tāls / Tas domās klīst pie savas ganītes/ Un sirds tam krūtīs mīlas ievainota.

Cilvēciskā mīlestība, kad tā ir šķīsta, manī raisa milzīgu cieņu, neizsakāmu bijību. Kā gan lai mēs nenovērtējam šo svēto, cildeno mīlestību, kas valdīja mūsu vecāku starpā, kam tik lielā mērā esam parādā par mūsu draudzību ar Dievu? Es svētīju šo mīlestību ar abām rokām! Un kad man vaicā, kāpēc es saku, ka „ar abām rokām“, mana atbilde ir zibenīga: jo četru roku man nav!

Lai ir svētīta cilvēciskā mīlestība! Taču man Kungs ir prasījis vairāk. Un to saka katoļu teoloģija, ka Debesu valstības dēļ dāvāt sevi tikai un vienīgi Jēzum un Jēzus dēļ visiem cilvēkiem, ir kas cildenāks par laulātā pāra mīlestību, lai arī laulība ir sakraments un turklāt sacramentum magnum.

Jebkurā gadījumā, ikvienam — vai viņš būtu nelaulājies vai laulāts, atraitnis vai priesteris — ar to aicinājumu, ko Dievs viņa sirdī ielicis, ir jācenšas rūpīgi izdzīvot šķīstību. Tas ir tikums, kas domāts visiem un no visiem prasa cīņu, sirds jūtīgumu, uzmanību un rūpes, stiprumu un to gara smalkumu, ko var iemantot tikai esot blakus Krustā sistā Kristus mīlestības pilnajai Sirdij. Neuztraucieties, ja kādreiz sajutīsiet, ka jums uzglūn kārdinājums. Viena lieta ir just kārdinājumu, cita — tam atbildēt. Ar Dieva palīgu kārdinājumus var viegli uzveikt. Taču svarīgi ir ar tiem nekad neielaisties sarunā.

Ieroči, lai uzvarētu

Palūkosimies kādi ieroči vienmēr ir kristiešu rīcībā, lai uzvarētu šajā cīņā par šķīstības saglabāšanu, ņemot vērā, ka esam nevis eņģeļi, bet gan normāli un veseli cilvēki. Ar visu savu dvēseli es godinu eņģeļus, un manu sirdi pie šiem Dieva debesspulkiem saista patiesa godbijība un mīlestība un tomēr man nepatīk, ka sevi salīdzinām ar viņiem, jo eņģeļiem piemīt cita — no mūsējās atšķirīga — daba, un šāda veida salīdzināšana ir nevietā.

Jutekliskuma atmosfēra, kas daudzviet izplatījusies, līdztekus doktrinālajam sajukumam ļoti daudzus novedusi pie jebkuru pretdabiskāko netikumu attaisnošanas, vai vismaz pie tā, ka pret visa veida amorāliem paradumiem tiek izrādīta visvienaldzīgākā iecietība.

Kas attiecas uz miesu, mums jābūt cik vien šķīsti varam. Bet nebaidoties —jo sekss ir kaut kas svēts un cildens — piedalīšanās Dieva radošajā spēkā —, kas paredzēts laulātajiem. Tādējādi — esot šķīsti un nebaidoties — ar savu rīcību jūs liecināsiet, ka svētā šķīstība ir iespējama un cik tā ir skaista.

Pirmkārt, mēs visiem spēkiem centīsimies izkopt mūsu sirdsapziņu, padziļinot savas zināšanas, lai varam būt pārliecināti, ka esam ieguvuši labu garīgo audzināšanu un spējam nošķirt jūtīgu sirdsapziņu — kas ir patiesa Dieva žēlastība —, no pedantiskas un sīkumainas sirdsapziņas, kas ir pavisam atšķirīga lieta.

Rūpīgi sargājiet šķīstību un tās pavadoņus — vienkāršības un kaunīguma tikumus —,kas darbojas kā šķīstības sargi. Neesiet vieglprātīgi, novērtējot par zemu šos līdzekļus, kas tik iedarbīgi palīdz mums palikt Dieva skatiena cienīgiem: jutekļu un sirds modra sargāšana; drosme — drosme būt„bailīgiem“, lai bēgtu no situācijām, kas var novest pie grēka; bieža sakramentu, it sevišķi grēksūdzes, pieņemšana; pilnīga atklātība personīgajā garīgajā vadībā; sāpes, nožēla un gandarīšanas darbi, kad gadījies sagrēkot. Un tas viss apslacīts ar maigas mīlestības un paļāvības pilnām lūgšanām mūsu Kundzei, prasot, lai Viņa mums izlūdz no Dieva svētas un tīras dzīves dāvanu.

Ja par nelaimi tomēr gadījies pakrist, ir nekavējoties jāceļas augšā. Ar Dieva palīdzību — kuras netrūks, ja vien to meklēsim, pielietojot nepieciešamos līdzekļus, — ir pēc iespējas ātrāk jāatrod ceļš pie nožēlas, pie pazemīgas atklātības un gandarīšanas darbiem, lai acumirklīgā sakāve pārvērstos varenā Jēzus Kristus uzvarā.

Pieradiniet sevi izvēlēties kaujas vietas, kas atrastos tālu no cietokšņa galvenajiem vārtiem. Nedrīkst staigāt balansējot uz ļaunuma bezdibeņa malas: mums stingri jāizvairās no tādas rīcības, kas pati nebūdama slikta, tomēr netieši varētu novest pie ļaunām sekām; mums jāatsakās pat no vismazākajām vienaldzības izpausmēm, audzējot sevī ilgas pēc kristīgas, nepārtrauktas un auglīga apustuliskās kalpošanas, kam svētā šķīstība ir nepieciešama kā stingrs pamats un arī kā viens no tās raksturīgākajiem augļiem. Turklāt, mums vienmēr jāaizpilda savs laiks ar darbu, strādājot atbildīgi un ar atdevi, un meklējot Dieva klātbūtni, jo nekad nedrīkstam aizmirst, ka esam atpirkti par dārgu maksu un mūsos mājo Svētais Gars.

Kādus padomus vēl lai jums dodu? Varu vienīgi ieteikt rīkoties tā, kā vienmēr rīkojušies kristieši, kas patiesi centušies sekot Kristum; ieteikt tos pašus līdzekļus, ko lika lietā Jēzus mācekļi, kas bija pirmie, kuri sadzirdēja Pestītāja iedrošinājumu — regulāri sarunāties ar Kungu un būt kopā ar Viņu Euharistijā, paļāvīgi vērsties pie Vissvētākās Jaunavas, būt pazemīgiem, gandarīt un ievērot mērenību un miesas mortifikāciju, jo „neklājas uzlūkot to, ko nav brīv iekārot“brīdina svētais Gregors Lielais. (Sv. Gregors Lielais, Moralia, 21, 2, 4 (PL 76, 190))

Jūs man teiksiet, ka tas viss ir vienkārši kristīgas dzīves dzīvošana. Tik tiešām — būtu nevietā nodalīt šķīstību, kas ir mīlestība, no mūsu ticības būtības, kas ir tuvākmīlestība, nepārtraukta atkaliemīlēšanās Dievā, kurš mūs radījis, atpestījis un vienmēr tur mūs pie rokas, lai arī daudzkārt to nepamanām. Viņš mūs nevar pamest. „Ciāna žēlojas: „Tas Kungs mani ir atstājis, tas Kungs mani ir aizmirsis!“ Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.“ (Jes 49, 14-15) Vai šie vārdi jūs nepiepilda ar neizsakāmu prieku?

Es mēdzu teikt, ka ir trīs lietas, kas mūs dara laimīgus šajā pasaulē un palīdz sasniegt mūžīgo laimi Debesīs: stingra, maiga, priecīga un nešaubīga uzticība ticībai, aicinājumam, ko katrs esam saņēmuši, un šķīstībai. Tas, kurš apstājas pie ceļmalā augošajām kazenēm — juteklības un augstprātības šķietami kārdinošajām ogām —, paliks uz ceļa pēc paša gribas, un, ja nelabosies, kļūs nožēlojams un nelaimīgs, jo būs uzgriezis muguru Kristus Mīlestībai.

Es no jauna atkārtoju, ka visiem ir vājības. Bet tām nekad nevajadzētu mūs attālināt no Dieva Mīlestības, bet gan drīzāk mudināt mūs meklēt patvērumu šajā Mīlestībā, ieģērbties šajā dievišķajā labvēlībā itin kā senie bruņinieki ietērpās savos bruņutērpos: šis ecce ego, quia vocasti me (1 Sam 3, 6, 8)— „še es esmu, jo Tu mani esi saucis, tu vari paļauties uz mani, jo tu mani esi aicinājis“ — tā ir mūsu aizsardzība. Mums nav jābēg no Dieva, kad atklājam savas vājības; mums jāstājas tām pretī un jācīnās, jo Dievs mums uzticas.

Kā mums tikt galā ar savu zemiskumu? Es uzstāju — jo tas ir fundamentāli svarīgi —, ar pazemību un atklātību garīgajā vadībā un gandarīšanas sakramentā. Ejiet pie savu dvēseļu ganiem ar atvērtu sirdi. Neaizveriet to, jo kad sirdī iemetas mēmuma dēmons, ir grūti to dabūt laukā. Atvainojiet manu apnicīgo atkārtošanos, tomēr man šķiet ārkārtīgi būtiski, lai jūsu prātos kā ar uguni tiktu ierakstīts, ka pazemība un no tās izrietošā atklātība ir tas pavediens, kas satur kopā visus citus garīgās cīņas līdzekļus un liek pamatus uzvarai.

Ja mēmuma dēmons ieperinās dvēselē, viņš visu sabojā; turpretim, ja to bez kavēšanās padzenam — viss izdodas: mēs esam laimīgi, mūsu dzīve iet uz priekšu taisni, nemetot līkumus. Vienmēr, kad vien tas nepieciešams, būsim kaut vai „mežonīgi atklāti“, vienlaicīgi tomēr saglabājot apdomību un takta izjūtu.

Vēlos, lai būtu pilnīgi skaidrs, ka jūtas un kaislības mani neuztrauc tik ļoti, cik ļoti mani satrauc lepnība. Esiet pazemīgi! Kad domājat, ka jums noteikti ir taisnība, jūs esat pavisam tālu no tās. Ejiet pie sava garīgā vadītāja ar atvērtu dvēseli, neaizveriet to, jo — es atkārtoju — citādi tajā iemetīsies mēmuma dēmons, no kura ir grūti atbrīvoties.

Atcerieties to nabaga jaunekli, kas bija ļaunā gara apsēsts un kuru nevienam no mācekļiem neizdevās dziedināt? Vienīgi Kungs — ar lūgšanas un gavēņa palīdzību — varēja viņu atbrīvot. Tajā reizē Mācītājs paveica trīs brīnumus: pirmkārt, Viņš darīja zēnu dzirdīgu — jo, kad pār mums valda mēmuma dēmons, dvēsele atsakās klausīties; otrkārt, Viņš deva tam spēju runāt; un treškārt, Viņš izdzina no tā nelabo.

Kad runājat par savu iekšējo dzīvi ar garīgo vadītāju, sāciet ar to, ko vismazāk vēlētos, lai kādreiz kāds uzzinātu. Nost ar mēmuma garu! No pavisam maza sīkuma, atkal un atkal domās pie tā atgriežoties, jūs kā no nelielas sniega pikas, kas tiek ripināta pa zemi, savelsiet milzu sniega bumbu un paši paliksiet tās vidū. Kam tas ir vajadzīgs? Atveriet dvēseles! Ja vien būsiet atklāti, es apsolu, ka sasniegsiet laimi, kas ir uzticība kristīgajam ceļam. Skaidrība un vienkāršība. Tās ir gara īpašības, kas ir absolūti nepieciešamas. Mums jāatver sava dvēsele pilnīgi vaļā, lai tajā var ienākt Dieva saule un Mīlestības spožums.

Cēlonis pilnīgas atklātības zaudēšanai ne vienmēr slēpjas kādā tumšā noslēpumā, smagā grēkā, nereti pietiek vien ar sirdsapziņas maldiem. Daži cilvēki, kuriem trūkst vienkāršības, ir tiktāl „izkopuši“ (jeb drīzāk jāsaka — izkropļojuši) savu sirdsapziņu, ka klusēšana viņiem šķiet kaut kas pareizs: viņuprāt, ciest klusu ir labi. Tas var notikt pat ar dvēselēm, kas saņēmušas lielisku garīgo sagatavošanu un pazīst Dieva lietas; iespējams, tieši tāpēc viņām vieglāk izdodas atrast iemeslus, lai pārliecinātu sevi, ka labāk ir klusēt. Taču viņas kļūdās. Atklātība ir vajadzīga vienmēr; jebkuras atrunas, kas mudina no tās izvairīties, lai cik arī pamatotas nešķistu, ir nederīgas.

Noslēgsim šo sarunu ar mūsu Tēvu, kurā tu un es esam raidījuši Viņam savas lūgšanas, prasot dāvāt mums žēlastību izdzīvot šo kristīgā šķīstības tikuma priecīgo apstiprinājumu savā dzīvē.

Lūgsim to Viņam caur bezvainīgās un visšķīstākās Jaunavas Marijas aizbildniecību. Vērsīsimies pie Viņas, kas ir tota pulchra! — Visskaistākā no sievietēm - , ar vārdiem, ar kuriem pirms daudziem gadiem aicināju lūgties tos, kas jutās nedroši savā ikdienas cīņā par pazemību, šķīstību, atklātību, prieku un dāsnumu. „Ir sajūta it kā visi tavas dzīves laikā pastrādātie grēki nostātos tavā priekšā. Nezaudē dūšu, bet ar ticību un bērna paļāvību sauc palīgā savu Svēto Māti. Viņa nesīs mieru tavai dvēselei.“ (Consideraciones espirituales, Cuenca 1934, p. 53.).

Šī nodaļa citā valodā