Josemaría Escrivá Obras
205

Diezgan daudz gadu atpakaļ es ar aizvien pieaugošu pārliecību rakstīju: “Liec visas savas cerības uz Dievu. Tev pašam nekā nav, tu neesi nekas, tu neko nevari. Viņš būs tas, kurš visu izdarīs tavā vietā, ja vien pilnībā ieliksi sevi Viņa rokās.” (Sv. Hosemarija de Balagers, Consideraciones espirituales, Cuenca 1934, p. 67.) Ir pagājis laiks un šī mana pārliecība ir nostriprinājusies vēl vairāk, iesakņojusies vēl dziļāk. Esmu redzējis kā cerība uz Dievu daudzu cilvēku dzīvē ir aizdegusi brīnisķīgu mīlestības ugunskuru, kura liesma uzturējusi dzīvas un degošas viņu sirdis un nav ļāvusi viņiem zaudēt dūšu vai pagurt, lai arī ceļā ir bijis jācieš — reizēm pat ļoti daudz.

Lasot šīsdienas Mises Svēto Rakstu lasījumu, man kaklā sakāpa aizkustinājuma kamols, saprotot, ka caur apustuļa vārdiem Dievs mums palīdz saskatīt to, kā, savstarpēji savijoties, trīs teologālie tikumi veido it kā dievišķu rāmi, uz kura tiek austa patiesa kristieša dzīve.

Ieklausieties no jauna svētajā Pāvilā: “Tātad mums, ticībā attaisnotajiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Caur Viņu, pateicoties ticībai, mums ir pieeja žēlastībai, kurā mēs stāvam un dižojamies cerībā uz Dieva bērnu svētlaimību. Bet nevien tas: mēs gavilējam ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada pacietību, pacietība — pastāvību, pastāvība — cerību. Bet cerība nepamet kaunā, jo Svētais Gars, kas mums ir dots, ir ielējis Dieva mīlestību mūsu sirdīs.” (Rom, 5, 1-5)


206

Šeit, Dieva klātbūtnē, kas noraugās uz mums no tabernākula, (Kungs, cik ļoti šis Jēzus patiesais tuvums stiprina!), apcerēsim šodien šo maigo Dieva dāvanu — cerību, kas piepilda mūsu dvēseles ar pāri plūstošu prieku. Spe gaudentes (Rom, 12, 12) — “esiet priecīgi cerībā!” Cerība dara mūs līksmus, jo zinām — ja būsim uzticīgi, mūs gaida Viņa bezgalīgā mīlestība.

Nekad neaizmirsīsim, ka mums cilvēkiem — visiem un ikvienam — ir tikai divi veidi kā dzīvot šajā pasaulē: kā Dieva bērniem, cenšoties dzīvot tā, lai patiktu Tēvam; vai arī, kā vairāk vai mazāk kulturāliem un izglītotiem dzīvniekiem — bez dzīves morālās un pārdabiskās dimensijas. Es nekad neesmu pārāk ticējis “laicīgajiem svētajiem”, kas lielās ar savu neticību. Es viņus patiesi mīlu — tāpat kā visus cilvēkus — savus brāļus un māsas; apbrīnoju viņu labo gribu, kas zināmos aspektos var būt pat varonīga, bet man viņu patiesi žēl, jo viņus piemeklējusi liela nelaime — viņiem trūkst Dieva gaismas un siltuma, tā neizsakāmā prieka, ko dāvā dievišķais cerības tikums.

Patiess kristietis, kurš dzīvo saskaņā ar savu ticību, visu dara Dieva klātbūtnē, visu uzlūko ar pārdabisku skatienu. Lai arī viņa darbs norit šajā pasaulē, ko viņš dedzīgi mīl, būdams pilnībā iesaistīts visās zemes lietās, viņa skatiens ir nepārtraukti vērsts uz Debesīm. To mums saka arī svētais Pāvils: quae sursum sunt quaerite —“meklējiet pēc tā, kas augšā, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas! Domājiet par to, kas augšā, bet ne par to, kas virs zemes! Jo jūs mirāt” — zemes lietām, kad tikāt kristīti —“bet jūsu dzīvība līdz ar Kristu apslēpta Dievā.” (Kol 3, 1-3)


207

Šīszemes cerības un kristiešu cerība

Kā pagalam nodrāzts un banāls pantiņš, kas tiek monotoni atkārtots, bieži izskan teiciens — “cerība mirst pēdējā”. It kā cerība mums dotu ieganstu turpināt peldēt pa dzīvi, tā teikt, viegli — bez liekiem sarežģījumiem vai neērtiem jautājumiem, kas urda sirdsapziņu, vai arī, it kā tā būtu sava veida pilnvara, kas mums dotu tiesības vienmēr atlikt uz rītdienu nepieciešamību mainīt savu uzvedību un cīnīties, lai sasniegtu cildenus mērķus, no kuriem visaugstākais ir — būt vienotiem ar Dievu.

Es teiktu, ka šāda izpratne drīzāk ved pie tā, ka cerība tiek jaukta ar ērtības mīlestību, kas sevī slēpj nevēlēšanos sasniegt patiesu labumu — ne garīgu, ne arī godīgi nopelnītu materiālu labumu. Ir cilvēki, kuru augstākais mērķis ir izvairīties no jebkā, kas varētu satricināt šķietamo mieru, ko tiem sniedz viņu viduvējā dzīve. Ja dvēsele ir kā sevī ierāvusies, bikla un slinka, cilvēks padodas šķietami nevainīgām, sīkām savtīguma izpausmēm un apmierinās ar to, ka viņa dzīves dienas, pat veseli gadi aizrit sine spe nec metu — ne uz ko necerot un ne par ko neraizējoties. Šie cilvēki atsakās no jebkuriem sapņiem un centieniem, kuru īstenošana prasa piepūli, cenšoties izvairīties no nedrošības un nemiera, kas neizbēgami pavada jebkuru cīņu. Vienīgais, kas viņiem rūp, ir izbēgt asaras un nepatīkamos brīžus, kas jāpiedzīvo, kad tiek aizskarta mūsu patmīla. Un tomēr — cik gan tālu no mērķa sasniegšanas ir cilvēks, kurš, bailēs no grūtībām, ko varētu prasīt cīņa mērķa sasniegšanai, nokāvis sevī pašu vēlēšanos to sasniegt!

Nereti nākas sastapties arī ar tādu cilvēku virspusējo attieksmi, kuri, par spīti savai it kā inteliģenta un augstas kultūras cilvēka fasādei, uzskata cerību vien par banālu vārsmu objektu. Viņi nav spējīgi ieskatīties paši sevī un beidzot izšķirties, lai cīnītos par labo; cerība viņiem nozīmē vien ilūziju, utopisku sapņojumu, vienkāršu mierinājumu dzīves grūtību un raižu priekšā. Cerība, kas viņu gadījumā ir pilnīgi velta un tukša, viņiem kļūst par lētu iegribu, kas nekur neved.


208

Taču līdztekus bailīgajiem un vieglprātīgajiem, uz šīs zemes ir arī daudz cilvēku, kam netrūkst godaprāta un kas cildena ideāla vārdā ir gatavi no daudz kā atteikties un nesavtīgi dāvā sevi kalpošanā citiem, kaut varbūt dara to vien filantropijas, ne pārdabisku motīvu vadīti. Es vienmēr esmu dziļi cienījis un pat apbrīnojis to cilvēku nesalaužamo neatlaidību, kuri ar visu sirdi un dvēseli cīnās par kādu cēlu ideālu. Tomēr mans pienākums ir atgādināt, ka ikviens darbs, ko mēs uzņemamies šeit virs zemes — turklāt domājot to paveikt tikai un vienīgi paša spēkiem —, jau kopš saviem pirmsākumiem ir lemts bojāejai. Pārdomājiet šos Svēto Rakstu vārdus: “Bet, kad es nu pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuras es biju tajos ieguldījis, tad - ak vai! - viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana, un nekad nekur nav nekāda ieguvuma zem saules.” (Māc, 2, 11)

Šī nedrošība un nepastāvīgums, kas raksturīgs zemes lietām, tomēr nenoslāpē mūsos cerību; tieši pretēji — kad atzīstam visu savu pasaulīgo pūļu niecīgumu un riskantumu, tajās paveras vieta patiesai cerībai, kas paceļ ikvienu godīgu cilvēka darbu jaunā pakāpē un dara to par viņa tikšanās vietu ar Dievu. Tādējādi viss, ko darām šeit uz zemes, tiek izgaismots ar mūžīgo gaismu, kas aizdzen prom vilšanās krēslu. Turpretī, ja šīs zemes plāni pārvēršas par mūsu galīgajiem mērķiem, un mēs aizmirstam par savu mūžīgo mājokli Debesīs un to, kam esam radīti, — lai mīlētu un slavētu Kungu, un būtu kopā ar Viņu Debesu valstībā —, pat vislabākie cilvēciskie nodomi pārvēršas nodevībā un var pat novest pie mūsu līdzcilvēku samaitāšanas. Atcerieties svēto Augustīnu, kurš bija piedzīvojis tik daudz sarūgtinājumu, jo nepazina Dievu un meklēja laimi ārpus Viņa. Atcerieties viņa slaveno un tik patieso izsaukšanos: “Kungs, Tu mūs esi radījis sev un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā neatdusas Tevī.” (Sv. Augustīns, Confessiones, 1, 1, 1 (PL 32, 661)) Iespējams nav lielākas traģēdijas cilvēkam kā pašapmāns, kurā viņš dzīvo, kad liek savu cerību (izkropļotu, viltus cerību) uz kaut ko, kas nevar viņam apsolīt to Mīlestību, kas vienīgā atspirdzina un remdē jebkuru izsalkumu.

Drošā pārliecība, ko novēlu arī jums un ko man dod sajūta — apziņa, ka esmu Dieva bērns, mani piepilda ar patiesu cerību, kas būdama dievišķs tikums, iesakņojoties mūsos, pielāgojas mūsu dabai un kļūst arī par cilvēcisko tikumu. Esmu laimīgs, jo droši zinu, ka, ja vien būsim uzticīgi līdz galam, mēs nopelnīsim Debesu valstību, kur mūs sagaidīs neizsakāma laime, jo quoniam bonus (Ps 106 (105), 1) — “Dievs ir laipnīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” Šī pārliecība liek man saprast, ka vienīgi tam, kas nes sevī Dieva zīmogu, piemīt neizdzēšamā mūžības zīme un tā vērtība ir nezūdoša. Tāpēc cerība nevis šķir mani no šīs pasaules lietām, bet gan tuvina tām jaunā — kristīgā veidā, kas cenšas it visā atklāt mūsu kritušās dabas un Dieva Radītāja un Pestītāja savstarpējo saikni.


209

Uz ko lai liekam savu cerību?

Pasaule piedāvā daudz labumu, kas šķiet kārojami mūsu sirdij, kas kliedz pēc laimes un kvēli meklē mīlestību. Turklāt mēs taču gribam visur sēt mieru un prieku, un nevaram apmierināties vien ar savu paša laimi — mēs gribam, lai laimīgi būtu arī mūsu līdzcilvēki. Tādēļ ne viens vien no jums varbūt jautās: “Uz ko tad mums, kristiešiem, likt savu cerību?”

Diemžēl cilvēki, kuru mērķi, kaut cienījami, tomēr pārlieku šauri, un kuru ideāli ir tikai un vienīgi pārejoši un gaistoši, aizmirst, ka kristieša ilgām būtu jābūt virzītām uz daudz augstākām virsotnēm — uz bezgalību. Mēs alkstam pēc paša Dieva Mīlestības, mēs alkstam to baudīt pilnībā un u mūžiem — ar prieku, kas nekad nebeidzas. Galu galā mēs tik daudz reižu esam pārliecinājušies, ka šīs zemes dzīve un viss, kas ar to saistīts, reiz beigsies. Tas notiks tad, kad pienāks pasaules gals, un vēl pirms tam — katram no mums atsevišķi — mūsu nāves dienā, jo nedz slavu, nedz bagātības mēs nevarēsim paņemt sev līdzi. Tāpēc paceļoties uz cerības spārniem, kas nes mūsu sirdis pie Dieva, mēs esam iemācījušies lūgt: in te Domine speravi, non confundar in aeternum (Ps 31 (30), 2) —“Pie Tevis, Kungs, es patveros, neļauj man kaunā palikt mūžīgi! Kungs, es ceru uz Tevi, lai Tu mani vadi tagad un vienmēr mūžīgi mūžos.”


210

Kungs nav mūs radījis tāpēc, lai mēs būvētu šeit uz zemes “paliekamu vietu” (sal. Eb 13, 14), jo “šī pasaule ir tikai ceļš uz citu mājvietu, kurā vairs nebūs ne bēdu, ne raižu.” (Jorge Manrique, Coplas V) Tomēr tas nenozīmē, ka tāpēc mums, Dieva bērniem, būtu jāatstāj novārtā šīs pasaules lietas. Pats Dievs tās nolicis mūsu priekšā, lai mēs tās svētdarītu un piepildītu ar mūsu svēto ticību, kas vienīgā nes patiesu mieru un prieku cilvēkiem, lai kur arī tie atrastos un ko darītu. Jau kopš 1928. gada es sludinu steidzamo nepieciešamību darīt mūsu sabiedrību kristīgāku. Mums jāienes pārdabiskais dzīves skatījums itin visos mūsu cilvēces slāņos; ikvienam no mums ir jāpūlas darīt savs ikdienas darbs (vai tas būtu intelektuālais vai fiziskais darbs) tā, lai tas kļūtu par dievišķu, pārdabisku darbu. Tādējādi ikviena cilvēciskā nodarbe tiks izgaismota ar jaunu cerību, kas sniegsies pāri laikam un zūdamībai, kas raksturīga visam pasaulīgajam.

No kristības brīža mēs kļūstam par Kristus vārda nesējiem. Mēs nesam sevī Kristus vārdu, kas atveldzē, iedrošina un nomierina ievainotas sirdsapziņas. Bet lai Kungs varētu darboties mūsos un mūsu labā, mums Viņam jāsaka, ka esam gatavi cīnīties ik dienas — arī tad, ja mums šķistu, ka esam vāji un nekam nederīgi, arī tad, ja mūsu personisko grēku un vājuma nasta mums liktos nepanesama. Teiksim Kungam aizvien no jauna, ka paļaujamies uz Viņu un Viņa palīdzību; ja nepieciešams, darīsim to gluži kā Ābrahams — cerot pretī cerībai. (sal. Rom 4, 18) Tas dos mums spēku darīt mūsu darbu ar atjaunotu degsmi un mācīt cilvēkus visu uztvert, nezaudējot mieru, un būt brīviem no naida un neuzticēšanās, no nezināšanas, nesaprašanās, neiecietības un pesimisma, jo — Dievam viss ir iespējams.


211

Lai arī kur mēs atrastos, Kungs skubina mūs būt nomodā. Uzklausot šo Dieva aicinājumu, audzēsim sevī cerības pilnu vēlēšanos tiekties pēc svētuma un darīsim to ar darbiem. “Dod man savu sirdi, mans dēls” (Sak 23, 26), mēs it kā dzirdam Kungu mums sakām. Beidz būvēt gaisa pilis un beidzot atver savu dvēseli Dievam; tikai Viņā tu atradīsi patiesu pamatu savai cerībai un pamudinājumu darīt citiem labu. Ja cilvēks necīnās pats ar sevi un necenšas izdzīt no savas dvēseles cietokšņa visus līdz pat pēdējam ienaidniekam — lepnumu, skaudību, miesas un acu kārību, savu iluzoro pašpietiekamību un mežonīgās alkas pēc visatļautības, ja viņā nav iekšējās cīņas, pat viscildenākie ideāli novīst kā zāles zieds. “Jo saule uzlēca savā karstumā un izkaltēja zāli, un tās zieds nokrita, un tās vaiga skaistums gāja bojā.” (Jk 1, 10—11) Un pēc tam pat pie vismazākās vēja pūsmas kā ļauna nezāle, kas ātri izplatās, izsējas un asnus sāk dzīt bezcerība un skumjas.

Jēzus nevar samierināties ar to, ka sekojam Viņam it kā minstinoties. Viņš prasa (un Viņam uz to ir tiesības!), lai ejam kristīgo ceļu droši un esam nepiekāpīgi grūtību priekšā. Viņš uzstāj, lai soļi, ko speram, ir stingri un konkrēti, jo pārlieku vispārīgi nodomi laboties parasti ir visai neauglīgi. Šīs izplūdušās, nekonkrētās apņemšanās ir vien tukšas ilūzijas, ar kurām mēs cenšamies apklusināt dievišķo balsi, kas skan mūsu sirdī; tās ir kā maldugunis, kas nedz dedzina, nedz dod siltumu un izdziest tikpat pēkšņi kā uzliesmojušas.

Es pārliecināšos par tavu labo nodomu patiesumu tad, kad redzēšu, ka virzies uz to īstenošanu mērķtiecīgi un ar neatlaidību. Dari labu, izvērtē, kā tu veic savas ikdienas nodarbes, esi taisnīgs (jo īpaši mājās un darbā), kaut arī tas no tevis prasītu daudz spēka; dari laimīgus savus līdzcilvēkus, ar prieku kalpojot kolēģiem, cenšoties pabeigt ikvienu darbu cik labi vien vari, ar sapratni un smaidu, ar savu kristīgo skatījumu uz dzīvi. Itin visu dari Dieva dēļ, domājot par Viņa godību. Dzīvo ar augšupvērstu skatienu, ilgojoties pēc mūsu mūžīgās Debesu tēvzemes, jo tā ir vienīgais īstais mērķis, pēc kā patiesi vērts tiekties.


212

Es spēju visu

Ja neredzēšu tevi cīnāmies, tev neizdosies mani pārliecināt, ka patiesi centies vairāk identificēties ar Kristu, Viņu iepazīt un iemīlēt. Kad mēs no tiesas sākam sekot Kristum un uzvesties kā Dieva bērniem pieklājas, mēs ātri vien apjaušam, kas mūs sagaida, - svētais Krusts, kas mums būtu jāuzlūko kā galvenais atbalsta punkts mūsu cerībai būt vienotiem ar Kungu.

Es jau iepriekš brīdinu, ka tas nav nedz viegls, nedz ērts uzdevums — dzīvot tā, kā to mums māca Kungs. Tas prasa nopietnu piepūli. Paklausieties kādus pārbaudījumus un ciešanas, pildot Jēzus gribu, nācās piedzīvot apustulim: “No jūdiem piecas reizes saņēmu pa četrdesmit sitienu, atskaitot vienu. Trīs reizes tiku rīkstēm šaustīts, vienreiz akmeņiem mētāts, trīs reizes izcietu kuģa bojā eju, diennakti biju jūras dzelmē. Bieži biju ceļojumos, upju briesmās, laupītāju apdraudēts, briesmas man draudēja no savas tautas, briesmas no pagāniem, biju briesmās pilsētās, briesmās tuksnesī, briesmās uz jūras, briesmas draudēja no viltus brāļiem. Darbā un pūlēs, daudz negulētās naktīs, badā un slāpēs, daudzos gavēņos, saltumā un kailumā. Bez tam vēl viss pārējais, arī ikdienas drūzma ap mani un rūpes par visām draudzēm.” (2 Kor 11, 24-28)

Mūsu kopīgajās sarunās ar Kungu man vienmēr patīk stingri turēties pie īstenības, kurā dzīvojam, nemēģinot izgudrot kaut kādas teorijas vai arī sapņot par lieliem upuriem vai varoņdarbiem, kas reti kad notiek. Patiesi svarīgi ir tikai tas, lai labi izmantojam šo laiku, kas mums dots un kas, šķiet, izslīd mums caur pirkstiem, — kristietim laiks ir dārgāks par zeltu, tādēļ, ka jau uz šīs zemes liek nojaust to godību, ar ko mēs tiksim atalgoti nākamajā dzīvē Debesīs.

Skaidrs, ka mēs savā ikdienā nesastapsimies nedz ar tāda mēroga, nedz tik daudz grūtībām, kādas šķērsoja Saula dzīves ceļu. Mums uz savas ādas nāksies izjust to, cik zemisks ir mūsu pašu savtīgums, nāksies saņemt juteklības pātagas cirtienus, bezjēdzīga un smieklīga lepnuma pļaukas un vēl daudz citu pazemojošu un sāpīgu trūkumu — arvien jaunas un jaunas vājības. Vai lai tāpēc mēs zaudējam dūšu? Nekādā gadījumā! Atkārtosim šos vārdus kopā ar svēto Pāvilu un teiksim Kungam: “Kristus dēļ man patīk manas vājības, nievāšanas, posts, vajāšanas, apspiešana; jo, būdams nespēcīgs, es esmu spēcīgs.” (2 Kor 12, 10)


213

Reizēm, kad mūsu dzīvē viss notiek pilnīgi pretēji tam, kā bijām iztēlojušies, mums gluži dabiski pār lūpām izlaužas izmisuma vaids: “Kungs, man nekas neizdodas!” Īstenībā tas nozīmē tikai to, ka ir pienācis laiks visu sākt atkal no jauna un sacīt Kungam: ar Tevi man viss izdosies un es droši iešu uz priekšu, jo Tu esi mans stiprais Dievs, quia tu es, Deus, fortitudo mea. (Ps 43 (42), 2)

Es tev lūdzu, lai, pildot savus ikdienas pienākumus, tu pacenties neatlaidīgi pacelt gara acis uz Debesīm, jo cerība mūs mudina turēties pie Dieva stiprās rokas, ko Viņš nemitējas mums sniegt, lai mēs nekad nezaudētu pārdabisko skatījumu uz dzīvi — arī ne brīžos, kad jūtam sevī pamostamies kaislības, kas grib mūs ieslodzīt mūsu egoisma šaurajā burī, vai arī kad bērnišķīgā iedomībā sevi iztēlojamies esam par pasaules centru. Es dzīvoju pārliecībā, ka, ja nepacelšu skatienu augšup un ja man nebūs Jēzus, es nekad neko nepanākšu. Es zinu, ka stiprums, kas man vajadzīgs, lai uzveiktu sevi pašu un uzvarētu šajā cīņā, nāk no šī bez mitas atkārtotā sauciena, kas ietver sevī Dieva drošo apsolījumu, ka Viņš nepametīs savus bērnus, ja vien Viņa bērni nepametīs Viņu: “Es visu spēju Tanī, kas mani stiprina.” (Flp 4, 13)


214

Cilvēka vājums un Kunga žēlsirdība

Kungs ir kļuvis tik tuvs savām radībām, ka mēs visi sirdī glabājam slāpes pēc kaut kā augstāka, ilgojamies pēc garīguma, alkstam būt labi. Es tagad apzināti vēlos uzmodināt tevī šīs ilgas, lai tu nešaubītos, ka Dievs tev uzticas. Ja vien ļausi Viņam sevī darboties, tu, neatstājot savu pašreizējo dzīves vidi un apstākļus, kļūsi par noderīgu instrumentu Viņa rokās un nesīsi tādus augļus, par kādiem pat nebūsi sapņojis. Uzmanies, lai naivas augstprātības dēļ pietiekami nenovērtējot grūtības, ar kurām tev nāksies sastapties kristīgo ceļu ejot, tu galu galā gļēvulīgi nenodod Kunga uzticību tev.

Iespējamībai, ka tas varētu notikt, nevajadzētu mūs izbrīnīt. Kā savas kritušās dabas sekas, kā iedzimtā grēka radīto ievainojumu, ko vēl smagāku dara mūsu personīgie grēki, mēs sevī nesam dumpīguma garu — noslieci pretoties Dieva žēlastībai. Tādēļ mums vēl jo karstāk jācenšas tiekties augšup, pildot ikvienu no saviem ikdienas pienākumiem (kas ir vienlaikus gan cilvēciski, gan dievišķi) tā, lai tie savu galamērķi atrod Dieva mīlestībā. Turklāt mums tas jādara ar lielu pazemību, nožēlas pilnu sirdi un pilnīgā paļāvībā uz Kunga palīdzību, vienlaikus veltot šim darbam vislielākās pūles, tā it kā tā rezultāts būtu atkarīgs vienīgi no mums.

Kamēr vien ritēs šī cīņa (un tas būs līdz pat mūsu nāves dienai), tev vienmēr būs jārēķinās ar iespēju, ka vari saņemt niknus uzbrukumus gan no saviem iekšējiem, gan ārējiem ienaidniekiem. Un it kā ar to vēl nebūtu gana, laiku pa laikam tavu prātu neliks mierā un šaustīs domas par kādreiz pieļautajām kļūdām, kuru varbūt būs bijis ne mazums. Tomēr nekrīti izmisumā, saku to tev mūsu Kunga vārdā. Ja tā notiks (kaut nekur nav teikts, ka tam jānotiek, nedz arī, ka tā būtu kāda ierasta parādība), pārvērt šo gadījumu iespējā vēl vairāk vienoties ar Kungu, jo Viņš, kurš tevi izvēlējies par savu bērnu, nekad tevi nepametīs. Dievs pieļauj pārbaudījumus, lai tu Viņu mīlētu vēl stiprāk un lai vēl skaidrāk apjaustu Viņa pastāvīgo aizsardzību un mīlestību pret tevi.

Es atkārtoju: nezaudē dūšu! Jēzus, kurš mums piedeva pie Krusta, turpina piedāvāt mums savu piedošanu Gandarīšanas sakramentā un, būdams Kristus, Taisnīgais, vienmēr mūs aizstāv sava Tēva priekšā. Viņš pats ir izpirkuma upuris par mūsu, un ne tikai mūsu,bet gan visas pasaules grēkiem (1 Jņ 2, 1-2), lai mēs uzvarētu kopā ar Viņu.

Uz priekšu! Lai notiek, kas notikdams. Turies cieši pie Kunga rokas un atceries, ka Dievs nekad nezaudē kaujas. Ja kaut kāda iemesla dēļ esi no Viņa attālinājies, atgriezies, pazemīgi sākot visu aizvien no jauna; ik dienas esi kā pazudušais dēls, vēl vairāk — esi pazudušais dēls vairākkārt dienā; ar patiesu nožēlu atjauno savas sirds šķīstību Grēksūdzē, kas ir īsts Dieva Mīlestības brīnums. Šajā brīnišķīgajā sakramentā Kungs šķīsta tavu dvēseli un piepilda tevi ar prieku un spēku, lai tu nepagurtu cīņā un vienmēr atgrieztos pie Dieva, pat brīžos, kad viss liekas tumšs un drūms. Arī Dievmāte — mūsu māte — savā mātišķajā gādībā vienmēr tevi aizstāvēs un stiprinās ceļā.


215

Dievs nekad nepagurst piedot

Svētie Raksti mūs brīdina, ka pat “taisnais krīt septiņas reizes.” (Sak 24, 16). Ikreiz, kad lasu šos vārdus, mana dvēsele notrīs mīlestībā un sāpēs. Ar šo dievišķo brīdinājumu Kungs jau atkal nāk mums pretī, lai runātu par savu neizsmeļamo žēlsirdību, maigumu un piedošanu. Varat būt droši, ka Dievs nevēlas mūsu grēkus un vājības, taču Viņš tos pazīst un ar tiem pat rēķinās, lai vadītu mūs mūsu svēttapšanas ceļā.

Es teicu — mana dvēsele notrīs mīlestībā. Kad palūkojos uz savu dzīvi, es patiesi redzu, ka neesmu nekas, ka nekam nederu, ka man nekas nepieder un ka es neko nevaru — es esmu nekas! Toties Viņš ir viss un vienlaicīgi arī — Viņš ir mans un es esmu Viņa, jo Viņš nekad mani neatraida, jo Viņš ir atdevis sevi par mani. Vai esat redzējuši vēl lielāku mīlestību?

Tomēr mana dvēsele notrīs arī sāpēs, jo kad pārdomāju savu rīcību, es pats nesaprotu, kā esmu varējis tik daudz reižu atraidīt savu Kungu. Man pietiek vien atskatīties uz tām pāris stundām, kas šodien nodzīvotas, lai atklātu savā uzvedībā tik daudz mīlestības un uzticības trūkuma. Mani tas patiesi sāpina, tomēr neatņem mieru. Es nometos Dieva priekšā ceļos un atklāti atzīstu savu stāvokli. Un nekavējoties saņemu Viņa palīdzību un dzirdu kā manas sirds dziļumos Kungs saka man vēl un vēlreiz: meus es tu! (Is 63, 1)— ““Mans tu esi!” Es zinu un vienmēr esmu zinājis, kāds tu esi. Uz priekšu!”

Citādi nemaz nevar būt. Ja pastāvīgi meklēsim Dieva klātbūtni un nostāsimies Viņa priekšā, augs mūsu paļāvība uz Kungu, mēs pārliecināsimies, ka Viņa mīlestība un aicinājums vēl aizvien ir spēkā — Dievs nekad nepagurst mūs mīlēt. Cerība liek mums pārliecināties, ka bez Kunga mēs netiekam galā pat ne ar vismazāko no saviem pienākumiem, turpretī kopā ar Viņu, ar Viņa žēlastības palīdzību mūsu ievainojumi sadzīst un mēs tiekam ietērpti Viņa spēkā, kas mums palīdz stāvēt pretī ienaidnieka uzbrukumiem un kļūt pilnīgākiem. Īsi sakot, apziņai, ka esam veidoti no vienkārša māla, pirmām kārtām vajadzētu kalpot tam, lai stiprinātu mūsos cerību Jēzum Kristum.


216

Lasot Evaņģēliju, vienmēr centieties kļūt it kā par Jaunajā Derībā aprakstīto notikumu aculieciniekiem. Mēģiniet notvert to noskaņu, kas piemīt aizkustinošajām ainām, kurās redzam Mācītāju paveicam dievišķus un cilvēciskus darbus, vai arī kurās ar cilvēkiem saprotamām un vienlaikus dievišķām līdzībām Viņš stāsta brīnišķo stāstu par piedošanu, par Dieva nezūdošo mīlestību uz saviem bērniem. Šī nākamā — Debesu valstības prieka priekšnojauta — ir dzīva arī mūsdienās, jo Evaņģēlijs ir jauns un aktuāls vienmēr. Mēs varam pamanīt, sajust, varētu pat teikt, sataustīt Dieva aizsardzību, Viņa mums sniegto patvērumu, kas kļūst aizvien drošāks, ja vien turpinām doties uz priekšu par spīti saviem kritieniem — ja vien aizvien no jauna atsākam cīņu, jo tieši tajā slēpjas iekšējā dzīve, kas tiek izdzīvota cerībā uz Dievu.

Ja netiek pieliktas pūles, lai pārvarētu iekšējos un ārējos šķēršļus, nevar tikt piešķirta balva; kurš “sacīkstēs cīnās, viņš laurus saņem tad, ja likumīgi cīnījies.” (2 Tim 2, 5) Tā nebūtu īsta cīņa, ja trūktu pretinieka, ar ko cīnīties. Tāpēc, ja nav pretinieka, nav arī uzvarētāja lauru, jo kā gan var būt uzvarētājs, ja nav zaudētāja?” (Sv. Gregors no Nīsas, De perfecta christiani forma (PG 46, 286))

Tomēr grūtībām nekādā gadījumā nevajadzētu likt mums zaudēt dūšu, tām drīzāk vajadzētu kalpot par pamudinājumu, lai mēs kā kristieši augtu, jo cīņā ar grūtībām notiek mūsu svēttapšana un mūsu apustuliskais darbs kļūst auglīgāks. Apcerot to, kā Olīvdārzā un vēlāk uz Krusta — izsmiets un pilnīgi pamests —, nesot ciešanu briesmīgo smagumu, Jēzus Kristus pieņem un mīl Tēva gribu, mums sevi jāpārliecina, ka, lai atdarinātu Kristu, lai kļūtu par labiem Viņa mācekļiem, ir nepieciešams klausīt Kunga padomam: “Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko man!” (Mt 16, 24) Tādēļ man patīk lūgt Jēzum, lai neviena diena manā dzīvē nepaietu bez krusta. Tā ar Dieva žēlastības palīdzību caur grūtībām nostiprināsies mūsu raksturs un mēs, neraugoties uz savu personisko vājumu un grēkiem, būsim atbalsts mūsu Dievam.

Saprotiet taču — ja dzenot naglu sienā, tā savā ceļā nesastaptu nekādu pretestību, vai gan uz tās būtu iespējams pakārt gleznu? Ja mēs ar Dieva palīdzību un caur upuri nenostiprināsimies, mēs nevarēsim kļūt par labiem instrumentiem Kunga rokās. Turpretī, ja reizi par visām reizēm izšķirsimies mīlestībā uz Dievu pieņemt grūtības ar prieku, arī grūtu un nepatīkamu, smagu un neērtu situāciju priekšā mēs kopā ar apustuļiem Jēkabu un Jāni izsauksimies: “Varam!” (Mk, 10, 39)


217

Garīgās cīņas nozīme

Man jūs jābrīdina par kādām lamatām, ko Sātans (viņš nekad neatpūšas!) nevilcinās izmantot, lai atņemtu mums mieru. Iespējams, kādā brīdī mūsos var iezagties šaubas un kārdinājums domāt, ka savā cīņā nemaz nevirzāmies uz priekšu, vai vēl pat ļaunāk — ka nožēlojami regresējam. Galu galā mūsos pamazām var pieņemties spēkā pārliecība, ka, lai arī kā mēs censtos laboties, viss kļūst tikai aizvien sliktāk. Varat būt droši, ka parasti šī pesimistiskā spriešana ir tikai tukšas iedomas, māņi, ko vislabāk būtu dzīt prom. Ja jūs pārņem šādas domas, tas ir tādēļ, ka jūsu dvēsele kļuvusi uzmanīgāka, sirdsapziņa jūtīgāka, mīlestība — prasīgāka, vai arī Dieva žēlastības gaisma — spožāka, tāpēc sīkākās nianses, kas sirdsapziņas pustumsā jums paslīdētu garām nepamanītas, tagad skaidri redzamas. Lai arī kāds būtu tā iemesls, mums uzmanīgi jāieklausās šajā satraukumā un nemierā, ko sevī sajūtam, jo kad Kungs sūta mums savu gaismu, parasti Viņš lūdz no mums vairāk pazemības vai dāsnuma. Atcerieties, ka Dieva apredzība mūs nemitīgi vada un nežēlo savu palīdzību, darot lielus un mazākus brīnumus, lai palīdzētu saviem bērniem tikt uz priekšu.

Militia est vita hominis super terram, et sicut dies mercenarii, dies eius (Īj 7, 1) — “Vai cilvēkam zemes virsū nav sīvi jācīnās, vai viņa mūža dienas nav kā algādža dienas?”Neviens nevar apiet šo likumu, pat ne mūžīgie ērtību meklētāji, kas pūlas to nesadzirdēt un pamet Kristus karapulka rindas, lai mestos cīņā par sava slinkuma, augstprātības un sīko ambīciju apmierināšanu, kļūstot par paša iegribu vergiem.

Ja jau cīņa un pūles ir cilvēkam dabiskas un veido daļu no viņa dzīves, centīsimies tās pielikt, veicot savus pienākumus iespējami neatlaidīgi, lūdzoties un strādājot pēc labākās sirdsapziņas, ar tīru nodomu un ar skatienu, kas vērsts uz Dievu, kurš mūs mīl. Tā ar uzviju tiks piepildītas mūsu alkas pēc Mīlestības, un mēs virzīsimies uz priekšu savā ceļā uz svētumu, lai arī, ik vakaru, dienai beidzoties, pārliecināsimies, ka mums vēl joprojām tāls ceļš ejams.

Atjaunojiet šo savu apņemšanos ik rītu, bez vilcināšanās sakot Dievam: serviam! Es Tev kalpošu, Kungs! Atjaunojiet apņemšanos nepiekāpties kārdinājuma priekšā, neļauties slinkumam vai apātijai, bet uzsākt savus ikdienas darbus ar lielāku cerību, vairāk optimisma un pārliecības, ka arī tad, ja kādā no kaujām gadīsies zaudēt, ar vienu patiesu mīlestības aktu pietiks, lai šo neveiksmi pārvarētu.


218

Cerības tikums mums dod drošu pārliecību, ka Dievs mūs vada ar savu dievišķi tālredzīgo visvarenību un dod mums visus nepieciešamos līdzekļus, lai mēs cīņā uzvarētu; tas liek mums apzināties Kunga nebeidzamo labvēlību pret cilvēkiem — pret tevi, pret mani. Dievs vienmēr ir gatavs mūs uzklausīt, Viņš nekad nepagurst to darīt. Viņu interesē tavi prieki un panākumi, tava mīlestība, arī tavas nedienas, sāpes un neveiksmes. Tāpēc negaidi, lai cerētu uz Kungu tikai tad, kad sastapsies ar savu vājumu — vērsies pie sava Debesu Tēva gan labos laikos, gan pārbaudījumu brīžos, meklējot patvērumu Viņa žēlsirdīgajā aizsardzībā. Nav vajadzīga pārāk liela pazemība, lai atzītu neapgāžamo realitāti, ka neesam nekas — visīstākā nuļļu virkne, taču šī pārliecība par mūsu personisko niecīgumu pārvērtīsies par neuzveicamu spēku, kad ieraudzīsim, ka pa kreisi visām šīm nullēm stāv Kristus, un aptversim cik neizmērojami liels skaitlis tas ir. “Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties?” (Ps 27 (26), 1)

Pierodiet itin visur un visā saskatīt Dievu, apzināties, ka Viņš mūs vienmēr gaida, mūs vēro un taisnīgi prasa, lai Viņam uzticīgi sekojam, nepametot savu vietu šajā pasaulē. Mums jāiet pa dzīvi ar mīloša cilvēka modrību un patiesu apņemšanos cīnīties, lai nezaudētu Dieva draudzību.


219

Dieva bērna cīņa nekādā gadījumā nav skumja atteikšanās, drūma samierināšanās vai zaudēts prieks. Savā cīņā Dieva bērns jūtas un uzvedas kā iemīlējies cilvēks, kurš vai strādā vai atpūšas, priecājas vai skumst, domās vienmēr ir pie savas mīļotās un viņas dēļ ir gatavs ar prieku stāties pretī jebkurām grūtībām. Mūsu — kristiešugadījumā — mūsu mīļotais ir Dievs, kurš, es vēlreiz atgādinu, nekad nezaudē cīņās, tādēļ kopā ar Viņu, mēs vienmēr esam uzvarētāji. Pieredze man rāda, ka, ja vien es uzticīgi cenšos atbildēt Kunga prasībām, “Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem sava Vārda dēļ.Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.” (Ps 23, 2-4)

Dvēseles cīņās vislabākā stratēģija nereti ir būt pastāvīgam, pacietīgi un neatlaidīgi izmantojot tos ieročus, ko Dievs mums devis. Stipriniet savu ticību. Es atgādinu, ka savā iekšējā dzīvē jums reizēm nāksies ciest neveiksmes, piedzīvot kāpumus un kritumus (lai Dievs dod, ka tie nebūtu pārāk smagi), jo neviens nav pasargāts no šīm neveiksmēm. Bet Kungs, kas ir visvarens un žēlsirdīgs, mums ir devis vislabākos ieročus, lai uzvarētu. Mums tikai tie jāliek lietā ar stingru apņemšanos ik brīdi sākt un, ja tas būtu nepieciešams, atsākt cīņu aizvien no jauna.

Dodieties pie Gandarīšanas — Dieva žēlastības un piedošanas — sakramenta katru nedēļu un vienmēr, kad vien tas jums nepieciešams (tomēr uzmanieties arī no kārdinājuma kļūt pārāk sīkumainiem savā sirdsapziņā!). Pēc šī sakramenta saņemšanas mēs ietērpti Dieva žēlastībā būsim kā strauti, kas priecīgi burbuļo dziļumos starp kalniem (sal. Ps 104 (103) 10) un veic savus kristieša pienākumus nepagurstot. Labi izmantojot šos Kunga dotos līdzekļus un lūdzot Viņam dāvāt mums ik dienas jo lielāku cerību, mēs iemantosim to pielīpošo prieku, kas raksturīgs Dieva bērniem, kas apzinās: “Ja Dievs par mums, kas ir pret mums?” (Rom 8, 31) Cerības spēka mudināti, mēs cīnīsimies par to, lai izdzēstu no zemes vaiga netīro traipu, ko tajā atstājuši naida sējēji, un no jauna — ar jaunu, prieka pilnu skatienu — atklāsim pasauli, ko Dievs ir radījis skaistu un tīru, un ko mēs tādu Viņam arī atgriezīsim, ja vien iemācīsimies nožēlot savas grēkus.


220

Ar skatienu uz Debesīm

Augsim cerībā. Tādējādi mēs arī nostiprināsimies ticībā, kas ir vienīgais patiesais pamats un “paļāvība tam, uz ko cer, un pārliecība par to, ko neredz.” (Ebr 11, 1) Augt cerības tikumā nozīmē lūgt Kungam vairot mūsos mīlestību, jo ticēt un paļauties galu galā varam tikai uz to, kuru mēs no visa spēka mīlam. Un mīlēt Kungu — tas ir tā vērts. Jūs tāpat kā es noteikti būsiet ievērojuši, ka jebkurš cilvēks, kurš ir iemīlējies, dāvā sevi otram droši un nešauboties, jo viņa sirds pukst pilnīgā saskaņā ar mīļotā sirdi un tās ilgām. Un Dieva mīlestība? Kāda tā ir? Vai tad jūs nezināt, ka Kristus ir nomiris par visiem un ikvienu no mums? Viņš ir dāvājis savu pestījošo upuri par ikvienu no mūsu mazajām, nabadzīgajām sirdīm.

Kungs bieži ar mums runā par to balvu, ko Viņš ar savu nāvi un augšāmcelšanos mums ir sagatavojis. “Es eju jums sataisīt vietu. Un, kad es aiziešu un jums vietu sataisīšu, es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs tur būtu, kur es esmu.” (14, 2-3) Mūsu šīs zemes ceļa galamērķis ir Debesu valstība. Jēzus Kristus turp ir devies pirmais, un tagad kopā ar Jaunavu Mariju un svēto Jāzepu, kuru es ļoti mīlu, ar visiem enģeļiem un svētajiem gaida mūs tur ierodamies.

Nekad pat apustuļu laikā nav trūcis ķeceru, kas mēģinājuši atņemt kristiešiem viņu cerību. “Ja tad par Kristu sludina, ka Viņš no miroņiem augšāmcēlies, kā tad daži no jums saka, ka augšāmcelšanās no miroņiem neesot? Bet ja augšāmcelšanās no miroņiem nav, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība.” (1 Kor 15, 12-14) Mūsu ceļš ir dievišķs un tas ir Jēzus — ceļš, patiesība un dzīvība. (sal. Jņ 14, 6) Viņš mums ir drošs apliecinājums tam, ka, ja vien no Viņa neatkāpsimies, ceļa galā mūs sagaida mūžīgā laime.


221

Cik gan brīnišķīgi tas būs, kad mūsu Tēvs mums sacīs: “Tu labais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs mazumā, es tevi iecelšu daudzumā. Ieej sava kunga priekā! (Mt 25, 21) Piepildieties ar cerību! Cerība ir lielākais brīnums, kas dāvāts kontemplatīvai dvēselei! Mēs dzīvojam no ticības, cerības un mīlestības, un cerība ir tā, kas mūs dara stiprus. Vai atceraties svētā Jāņa vārdus? “Es rakstu jums, jaunieši, jo jūs esat stipri, un Dieva vārds paliek jūsos, un jūs ļauno uzvarējāt.” (1 2, 14) Dievs mūs skubina vienmēr cerēt, lai Baznīca un cilvēce nekad nezaudētu savu jaunību. Jūsu spēkos ir itin visu cilvēcisko pārvērst dievišķajā gluži tāpat kā karalis Midas itin visu, kam pieskāras, pārvērta zeltā.

Nekad neaizmirstiet, ka pēc nāves jūs sagaidīs Mīlestība. Un Dieva mīlestībā jūs atradīsiet arī visas savas īstās šīszemes mīlestības. Kungs ir paredzējis mums pavadīt šo īso laiku virs zemes strādājot un darot labu, kā to darīja Viņa Pirmdzimtais. (sal. Apd 10, 38) Bet tikmēr mums jābūt modriem, lai varētu saklausīt to aicinājumu, ko svētais Ignācijs no Antiohijas sāka nojaust savā dvēselē tad, kad tuvojās viņa moceklības stunda: “Nāc pie Tēva!” (Sv. Ingnācijs no Antiohijas, Epistola ad Romanos, 7 (PG 5,694)) Nāc pie sava Tēva, kas tevi nepacietīgi gaida.

Lūgsim Jaunavai Marijai, Spes nostra — mūsu Cerībai, lai viņa mūsos iededz karstu un svētu vēlēšanos visiem kopā dzīvot Tēva namā. Itin nekas vairs nespēs mūs satraukt, ja nolemsim noenkurot savas sirds ilgas mūsu patiesajā Tēvzemē. Tad Kungs vadīs mūs ar savu žēlastību, dos labu vēju, kas nesīs mūsu laivu uz brīnišķīgajiem Debesu valstības krastiem.

[CAP]Ar mīlestības spēku


222

Kāds Rakstu mācītājs no pūļa, kas seko Jēzum, uzdod Kungam jautājumu. Šis mācītais vīrs vairs nav spējīgs saprast Mozum atklāto Dieva mācību, kuru nesaprotami sarežģītu padarījusi pašu Rakstu mācītāju neauglīgā kazuistika. Jēzus atver savu dievišķo muti, lai viņam atbildētu, un Mācītāja atbilde ir nesteidzīga un drošas pārliecības pilna. Tā ir tāda cilvēka atbilde, kurš pārliecinājies par sava sacītā patiesumu pats no savas pieredzes: “Mīli Dievu savu Kungu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta! Šis ir lielākais un pirmais bauslis! Bet otrs tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Šajos divos baušļos ietverta visa bauslība un pravieši.” (Mt 22, 37-40)

Palūkojieties uz Mācītāju Pēdējo vakariņu laikā, kad Viņš ir kopā ar saviem tuvākajiem mācekļiem. Jūtot tuvojamies savas Ciešanas, Kristus sirds, mīļoto ieskauta, uzliesmo neizmērojamas mīlestības liesmās: “Jaunu bausli es jums dodu, lai jūs viens otru mīlētu. Kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet! No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (13, 34-35)

Ja vēlaties caur Evaņģēlija lappusēm tuvoties Kungam, iesaku jums vienmēr censties cik vien iespējams patiesi iejusties ikvienā Svēto Rakstu ainā, kļūstot it kā par vienu no tās varoņiem. Tādējādi (zinu, ka tā dara daudzi jo daudzi pavisam normāli un parasti cilvēki) jūs, apsēdušies pie Kunga kājām, iemācīsieties Viņā klausīties tikpat uzmanīgi kā to darīja Marija, vai kā Marta — nebaidīsieties ar pilnīgu uzticēšanos un vienkāršību atklāt Jēzum savas raizes un bažas, lai arī cik nenozīmīgas tās būtu. (sal. Lk 10, 39-40)


223

Kāpēc, Kungs, Tu šo sauc par jaunu bausli? Mēs taču tikko dzirdējām, ka jau Vecajā Derībā bija teikts, ka mums jāmīl savs tuvākais. Un atcerieties, ka jau savas publiskās dzīves pašā sākumā Jēzus ar dievišķu dāsnumu paplašina šo likumu, sakot: “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: mīli savu tuvāko un nīsti savu ienaidnieku! Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā un godu laupa.” (Mt 5, 43-44)

Kungs, ļauj mums uzdot Tev šo jautājumu vēlreiz: Kāpēc Tu arī tad vēl to sauci par jaunu bausli? Tajā naktī, tikai dažas stundas pirms upurēt sevi uz krusta, Tu aizkustinoši sirsnīgā sarunā ar tiem, kas par spīti viņu personiskajām vājībām un kļūdām (kādas ir arī mums) bija gājuši kopā ar Tevi līdz pat Jeruzalemei, atklāji pārsteidzošo mīlestības mērauklu: mīliet tā, kā Es jūs esmu mīlējis. Vai gan mācekļi, kas bija Tavas neaptveramās mīlestības vistiešākie liecinieki, varēja Tevi nesaprast?

Mācītāja vēstījums un piemērs bija un ir nepārprotami skaidri. Turklāt Viņš savu mācību apliecināja un stiprināja ar darbiem. Un tomēr bieži vien man ir ienācis prātā, ka arī pēc divdesmit gadsimtiem šis tik tiešām vēl joprojām ir jauns bauslis, jo pavisam maz ir tādu, kas patiesi centušies īstenot to savā dzīvē. Pārējie, tas ir, lielākā daļa cilvēku kā agrāk tā arī tagad ir labprātāk izvēlējušies to nesadzirdēt un nesaprast. Nesamērīga egoisma vadīti viņi nolēmuši nesarežģīt sev dzīvi, mīlēt un domāt vienīgi paši par sevi, jo tas, viņuprāt, ir vairāk nekā pietiekami.

Kristiešu vidū šāda attieksme nav pieļaujama. Ja apliecinām kristīgo ticību un no tiesas vēlamies iet Kristus pēdās, kuras Viņš atstāja uz šīs zemes tik neizdzēšamas un skaidras, mēs nedrīkstam apmierināties vien ar izvairīšanos darīt citiem to, ko paši negribētu, lai mums dara. Tas var šķist daudz, tomēr, kad saprotam, ka mūsu mīlestība tiek mērīta pēc Kristus mīlestības mēra, — tas ir bezgala maz. Turklāt Jēzus mums nepasniedz tuvākmīlestību kā tālu mērķi vai vainagojumu iekšējai cīņai mūža garumā. Nē, tā ir un tai būtu jābūt (saku to, lai tu nevilcinātos pārvērst to konkrētā nodomā laboties) par izejas punktu — pilnīgi nepieciešamu priekšnoteikumu — mūsu dzīvē, jo Kungs to stāda priekšā kā kristietības zīmi — “no tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi.” (13, 35)


224

Jēzus Kristus, mūsu Kungs iemiesojās un pieņēma mūsu cilvēcisko dabu, lai būtu mums cilvēkiem visu tikumu paraugs. “Mācieties no manis”, Viņš aicina, “jo Es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi.” (Mt 11, 29)

Tomēr, vēlāk skaidrojot mācekļiem kāda būs zīme, pēc kuras citi pazīs, ka viņi ir kristieši, Kungs nesaka, ka tā būs pazemība. Jēzus, kurš ir pati šķīstība, nevainīgais Dieva jērs, pilnīgi svēts un bez jebkādas vainas (sal. 8, 46) nesaka arī: “Cilvēki zinās, ka esat mani mācekļi, ja būsiet šķīsti un nevainojami”.

Kristus pavadīja savas dienas šajā pasaulē būdams pilnīgi brīvs no jebkādas pieķeršanās zemes lietām. Viņam, kurš bija visa Radītājs un Kungs, nebija pat vietas, kur galvu nolikt. (sal. Mt 8, 20) Neraugoties uz to, Jēzus nesaka: “Cilvēki zinās, ka esat mani mācekļi, ja mācēsiet nepieķerties mantai.” Pirms uzsākt Evaņģēlija sludināšanu četrdesmit dienas un četrdesmit naktis Viņš pavada gavējot tuksnesī(sal. Mt 4, 2) un tomēr Jēzus neapgalvo, ka visi redzēs, ka mācekļi kalpo Dievam tad, ja viņi pratīs būt sātīgi ēdot un dzerot.

Mēs jau dzirdējām, ka patiesā zīme, pēc kuras itin visos laikos tiks atpazīti apustuļi un visi īsti kristieši, ir šāda: “No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” ( 13, 35)

Man šķiet tik dabiski, ka tāpat kā tagad tevi un mani, Dieva bērnus visos laikos ir dziļi aizkustinājusi šī Mācītāja uzstājība, prasot no mums savstarpējo mīlestību. “Kungs neparedz, ka Viņa mācekļu uzticības pierādījums būs viņu paveiktie nedzirdētie brīnumi un dziedināšanas, lai arī Viņš dod tiem varu šādus brīnumus darīt Svētajā Garā. Ko Jēzus viņiem saka? “No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā”” (Sv. Bazilijs, Regulae fusius tractatae, 3, 1 (PG 31, 918))


225

Dievišķā pedagoģija

Neienīst ienaidnieku, neatmaksāt ļaunu ar ļaunu, piedot, neturot sevī aizvainojumu. Tolaik un, būsim godīgi, - arī mūsdienā tas tiek uzskatīts par kaut ko neiedomājamu, normālam cilvēkam neiespējamu, pārlieku varonīgu. Tik piezemēta ir radību domāšana! Taču Jēzus Kristus, kurš atnāca uz šo pasauli, lai izglābtu visus cilvēkus, vēlas, lai kristieši pievienotos Viņa atpestīšanas darbam. Jēzus gribēja iemācīt saviem mācekļiem, un tagad arī tev un man, mīlestību, kas ir liela, kas ir patiesāka, cildenāka un daudz vērtīgāka par to, ko cilvēki pieraduši dēvēt par mīlestību. Mums jāmīl vienam otru tāpat kā Kristus mīl ikvienu no mums. Tikai tā — par spīti savam cilvēciskajam raupjumam atdarinot Dieva mīlestību, mums izdosies atvērt savu sirdi visiem cilvēkiem, mīlēt pilnīgi jaunā — augstākā veidā.

Cik patiesi pirmie kristieši izdzīvoja šo dedzīgo mīlestību, kas pacēlās pāri vienkāršai cilvēciskai solidaritātei vai raktura laipnībai! Viņi mīlēja viens otru sirsnīgi un stipri — ar paša Jēzus sirdi. Otrā gadsimta autora Tertuliāna rakstītais līdz mūsu dienām saglabājis pagānu izbrīnu, kuri bija aizkustināti, redzot tā laika ticīgo uzvedību, kas bija tik pilna pārdabiskas un cilvēciskas pievilcības: “Skatieties, kā viņi viens otru mīl!” (Tertuliāns, Apologeticus, 39 PL 1, 47))

Ja pamani, ka šobrīd vai arī daudzos citos brīžos dienas garumā tu nepelni šo uzslavu, jo tava sirds neatbild Dieva iedvesmām tā, kā vajadzētu, apdomā, vai tev nav pienācis laiks to labot. Uzklausi svētā Pāvila aicinājumu: “Darīsim labu visiem, kamēr mums ir laiks, bet sevišķi ticības brāļiem” (Gal 6, 10), kas kopā ar mums veido Kristus Mistisko Miesu.


226

Galvenais apustuliskais darbs, kas mums kristiešiem šajā pasaulē ir jādara un kas ir arī vislabākā ticības liecība, ir — ikvienam no savas puses censties, lai Baznīcā būtu jūtama patiesa tuvākmīlestības gaisotne. Kurš gan vēlēsies tuvoties Baznīcai, redzot tajā cilvēkus, kuri sludina Evaņģēlija labo vēsti, taču paši dzīvo nevis mīlestībā, bet gan savstarpējos uzbrukumos, neslavas celšanā un strīdos.

Tas ir ļoti viegli, pat moderni, ar vārdiem apliecināt mīlestību pret visiem cilvēkiem — ticīgiem un neticīgiem. Tomēr, ja to sakot, vienlaicīgi tiek darīts pāri paša brāļiem un māsām ticībā, šaubos vai te var runāt par ko vairāk kā vien liekulīgu pļāpāšanu. Turpretī,ja mēs mīlam “tos, ar kuriem mēs visi esam viena Tēva bērni, ar kuriem mūs vieno ticība un ar kuriem kopā esam vienas un tās pašas cerības mantinieki” (Minucijs Fēlikss, Octavius, 31 (PL 3, 338), mūsu dvēsele aug un izplešas, un tajā iedegas karsta vēlēšanas kaut visi cilvēki tuvotos Kungam.

Es šeit atgādinu jums par mīlestības prasībām, taču kāds varbūt varētu nodomāt, ka tajā, ko tikko teicu, šīs tuvākmīlestības pietrūkst. Nekā tamlīdzīga. Varat man ticēt, ka bez jebkāda uzspēlēta ekumenisma, bet izjūtot patiesu svētu lepnumu, es biju ārkārtīgi priecīgs, kad Vatikāna II Koncilā ar atjaunotu spēku tika paustas Baznīcas rūpes nest Patiesību itin visiem, kas nošķīrušies no vienīgā patiesā Ceļa, ko mums rāda Jēzus. Es patiesi degu alkās, lai atpestīta tiktu visa cilvēce.


227

Es biju ļoti priecīgs un gandarīts arī tādēļ, ka no jauna apstiprinājumu guva apustulāts, kas ir tik tuvs Opus Dei — apustulāts ad fidem, kas neatstumj nevienu personu un pieņem itin visus — nekristiešus, atejus un pagānus, lai katrs saskaņā ar savām iespējām, varētu bagātināties no prelatūras garīgajiem labumiem. Lai to sasniegtu, bija vajadzīgs ilgs laiks, daudz ciešanu un uzticības, par ko jau citkārt esmu jums stāstījis. Tāpēc bez bailēm atkārtoju, ka, manuprāt, tās ir liekulīgas un melīgas rūpes — izturēties labi pret tiem, kas atrodas tālu, bet savus paša ticības brāļus mīdīt kājām. Es arī neticu, ka cilvēkam var patiesi rūpēt viņam nepazīstams bezpajumtnieks, kas mitinās uz ielas, ja paša mājinieku dzīve viņam ir pilnīgi vienaldzīga, jo tam neinteresē viņu prieki, bēdas un sarūgtinājumi; ja viņš necenšas savējos saprast un pievērt acis uz viņu trūkumiem, ja vien tie neaizvaino Dievu.


228

Vai jūs neaizkustina tas, kā apustulis Jānis, būdams jau sirmgalvis un rakstīdams vienu no savām vēstulēm, lielāko tās daļu velta pamudinājumam dzīvot, sekojot šim Jēzus tuvākmīlestības aicinājumam? Mīlestība, kurai jāvalda kristiešu starpā, dzimst no Dieva, kas pats ir Mīlestība. “Mīļie, mīlēsim viens otru, jo mīlestība ir no Dieva! Katrs, kas mīl, dzimis no Dieva un pazīst Dievu. Kas nemīl, tas nav Dievu pazinis, jo Dievs ir mīlestība.” (1 4, 7-8) Īpaši svētais Jānis pakavējās pie brālīgās mīlestības, jo Jēzū Kristū mēs esam kļuvuši par Dieva bērniem, tātad — par brāļiem un māsām. “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums dāvājis, lai mēs sauktos un būtu Dieva bērni!” (1 3, 1)

Un kamēr apustulis uzstājīgi klauvē pie mūsu sirdspaziņas durvīm, aicinot kļūt jūtīgākiem pret Dieva žēlastību, viņš nebeidz arī mums atgādināt, ka esam saņēmuši brīnišķīgu pierādījumu Tēva mīlestībai uz cilvēkiem: “Tanī atklājas Dieva mīlestība mūsos, ka Dievs atsūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu.” (1 Jņ 4, 9) Kungs bija tas, kurš mums panāca pretī pirmais. Viņš deva mums šo piemēru, lai mēs kopā ar Viņu steigtos kalpot citiem; lai mēs (kā man patīk to atkārtot!) paklātu savu sirdi uz zemes, lai citiem būtu mīkstāka staigāšana — lai viņu cīņa būtu vieglāka. Mums tā jādzīvo, jo mēs visi tikām darīti par viena Tēva bērniem — par tā paša Tēva bērniem, kurš nevilcinājās dāvāt mums savu mīļoto Dēlu.


229

Mīlestība nav kas tāds, ko radām mēs paši; tā mūsos iemājo kopā ar Dieva žēlastību, jo “Viņš mūs pirmāk mīlēja.” (1 Jņ 4, 10) Tādēļ mums vajadzētu piesātināties ar šo tik skaisto patiesību: “ja mēs esam spējīgi mīlēt Dievu, tas ir tādēļ, ka Viņš mūs ir mīlējis pirmais.” (Origēns, Commentarii in Epistolam ad Romanos, 4, 9 (PG 14, 977)) Mūsu spēkos ir dāsni izliet mīlestību pār saviem līdzcilvēkiem, jo esam dzimuši ticībai caur Tēva mīlestību uz mums.Droši lūdziet Kungam šo dārgumu — dievišķo mīlestības tikumu, lai varētu to izdzīvot līdz pat smalkākajām niansēm.

Itin bieži mēs kristieši neesam mācējuši pienācīgi atbildēt uz šo Dieva žēlastību. Nereti mēs mīlestību esam “dāvājuši” kā dāvā naudu ubagam — auksti un bezdvēseliski, vai arī esam apmierinājušies vien ar vairāk vai mazāk formālu labdarību. Šo deformāto izpratni par tuvākmīlestību labi raksturo kādas ar savu likteni samierinājušās slimnieces sūdzības, ko reiz gadījās uzklausīt: “Šeit pret mani izturas laipni un žēlsirdīgi, taču pietrūkst tās mīlestības un sirsnības ar kādu, kad biju maza, par mani rūpējās mamma.” Mīlestība, kas dzimst no Kristus Sirds, ir patiesa tuvākmīlestība, nevis vienkārši laipnība.

Vēloties, kaut jūs prātā un dvēselē dziļi jo dziļi iesakņotos šī patiesība, es neskaitāmas reizes esmu teicis, kas mums cilvēkiem nav divu siržu: viena, lai mīlētu Dievu un cita — lai mīlētu cilvēkus. Mums ir tikai viena sirds, kas veidota no miesas un asinīm, un kas mīl ar cilvēcisku pieķeršanos, kas — ja tā ir vienota ar Kristus mīlestību — ir arī pārdabiska. Šāda un ne citāda mīlestība mums jāaudzē savās dvēselēs, jo vienīgi tā mums liks atklāt Kunga attēlu mūsu līdzcilvēkos.


230

Mīlestības universalitāte

“Par saviem tuvākajiem”, saka svētais Leons Lielais, “mums vajadzētu uzskatīt ne vien tos, ar kuriem mūs vieno draudzības vai radniecības saites, bet gan visus, ar kuriem mēs dalām savu cilvēcisko dabu. Viens Radītājs mūs ir radījis un viens Radītājs devis mums dvēseli. Pār mums plešas vienas un tās pašas debesis un mēs elpojam vienu un to pašu gaisu, dzīvojam tās pašas dienas un naktis. Un lai arī daži ir labi un daži — ļauni, vieni — taisnīgi, bet citi — netaisni, Dievs, turpretī, ir dāsns un labs pret visiem.” (Sv. Leons Lielais, Sermo XII, 2 (PL 54, 170))

Izdzīvojot šo jauno bausli, mēs augam un nostiprināmies kā Dieva bērni. Baznīcā mēs mācāmies kalpot un nevis gaidīt, lai citi kalpotu mums. (sal. Mt 20, 28) Tur mēs rodam sevī spēku mīlēt cilvēkus jaunā veidā, kuru visi atpazīs kā Kristus žēlastību. Mūsu mīlestība nav sentimentāla poza, nedz arī vienkāršs biedriskums; vēl jo mazāk tā ir grūti saprotama cenšanās palīdzēt citiem vien tādēļ, lai pierādītu pašiem sev, ka esam labāki nekā pārējie. Mūsu mīlestība — tā ir dzīvošana līdzās tuvākajam, godinot Dieva attēlu viņā un ikvienā cilvēkā, un vienlaicīgi cenšoties, lai arī viņi paši to saskatītu un tādējādi tuvotos Kristum.

Tāpēc mīlestības vispārcilvēciskums nozīmē arī apustulāta vispārcilvēciskumu, tas ir, mūsu pūles ar darbiem un patiesībā piedalīties Dieva neatlaidīgajos centienos “lai visi cilvēki tiktu izpestīti un atzītu patiesību.” (1 Tim 2, 4)

Ja jau mums ir jāmīl ienaidnieki (respektīvi, tie, kuri mūs uzskata par saviem ienaidniekiem, jo personīgi es nejūtos ienaidnieks nevienam un nekam), tad — vai vēl jo vairāk mums nevajadzētu mīlēt tos, kuri vienkārši ir mums tālāki, kuri mums nešķiet tik simpātiski vai arī savas citādās valodas, kultūras vai izglītības dēļ šķiet esam ļoti atšķirīgi vai pat pilnīgs mūsu pretstats.


231

Par kādu tieši mīlestību tad mēs runājam? Lai nerastos pārpratumi un cilvēki neiedomātos, ka runa ir par jūtām un sentimentālu pieķeršanos, Svētajos Rakstos tiek lietots latīņu valodas vārds “dilectio”, kas drīzāk pauž stingru gribas apņemšanos. Tas nāk no cita latīņu valodas vārda — “electio”, proti, izvēlēties. Es vēl piebilstu, ka “mīlēt” kristietim nozīmē “gribēt mīlēt” — stingri nolemt Kristus vārdā meklēt to, kas nāktu par labu visiem cilvēkiem, bez jebkāda veida diskriminācijas, cenšoties, lai ikviens sasniegtu visaugstāko labumu, kas ir — iepazīt un iemīlēt Kristu.

Kungs mūs mudina darīt labu tiem, kas mūs ienīst un lūgt Dievu par tiem, kas mūs vajā un godu laupa. (sal. Mt 5, 44) Protams cilvēciski mēs varam just iekšēju pretošanos tuvoties tiem, kas, zinām — ja mēs to darītu, mūs atraidītu. Un tomēr Jēzus prasa, lai mēs neatmaksājam ļaunu ar ļaunu un lai nelaižam garām izdevību viņiem no sirds kalpot (kaut arī tas varētu nebūt viegli), un lai vienmēr par viņiem lūdzamies.

Šai “dilectio” — tuvākmīlestībai piemīt īpaši sirsnīga nokrāsa, kad runa ir par mūsu brāļiem ticībā, it sevišķi par tiem, kas, tādēļ, ka tā to gribējis Dievs, dzīvo un strādā mums vistuvāk — mūsu vecākiem, vīram vai sievai, bērniem, brāļiem un māsām, darbabiedriem un kaimiņiem. Ja nebūtu šādas cilvēciskas pieķeršanās, cilvēciskas cildenas un tīras mīlestības, kas sakņotos Dievā un uz Dievu virzītos, nebūtu arī īstenas tuvākmīlestības.


232

Mīlestības izpausmes

Man patīk atkārtot šos Svētā Gara vārdus, ko Viņš mums saka ar pravieša Isaja muti: discite benefacere (Is 1, 17) — “mācaities labu darīt.” Man šķiet, tas ir labs padoms, ko uzklausīt un censties īstenot mūsu iekšējā cīņā, jo dzīvot kristīgi — tas ir uzdevums visam mūžam, un augšana tikumos ir nepārtraukta un nopietna ikdienas darba rezultāts.

Ņemiet par piemēru jebkuru laicīgu nodarbi. Kā mēs iemācāmies to darīt? Vispirms mēs konstatējam kas mums ir jādara — kāds ir mūsu mērķis un kādi līdzekļi ir vajadzīgi šī mērķa sasniegšanai. Pēc tam mēs neatlaidīgi, atkal un atkal pielietojam šos līdzekļus, līdz beidzot mums ir izdevies izveidot sevī labi iesakņojušos, stipru ieradumu rīkoties konkrētā veidā. Kad nu esam ko jaunu apguvuši, mēs drīz vien atklājam, ka ir vēl daudz citu lietu, ko nepārzinām — tās tad mums kļūst par dzenuli mācīšanos nekad nepārtraukt.

Mīlestība uz tuvāko atspoguļo mūsu mīlestību uz Dievu. Tāpēc, cenšoties aizvien labāk praktizēt šo tikumu, mēs nedrīkstam sev uzlikt kādus ierobežojumus. Ja runa ir par mīlestību uz Kungu, vienīgais mērs ir — mīlēt bez mēra. Jo no vienas puses — mēs nekad nebūsim spējīgi pietiekami pateikties Dievam par to, ko Viņš ir darījis mūsu labā, un no otras — pats Dievs mīlestību uz savām radībām atklāj tieši šādā veidā — bez jebkāda mēra, pilnīgi nesavtīgi un neierobežoti.

Visiem, kas esam gatavi atvērt savu dvēseli un Viņu uzklausīt, Kalna sprediķī Jēzus māca dievišķo mīlestības bausli. Un tā beigās, it kā apkopojot iepriekš teikto, Viņš saka: “Mīliet savus ienaidniekus, dariet labu un aizdodiet, nekā par to negaidīdami! Un jūsu alga būs liela, un jūs būsiet Visaugstākā bērni, jo Viņš ir laipns pret nepateicīgajiem un ļaundariem. Tāpēc esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs!” (Lk 6, 35-36)

Žēlsirdība nav vienkārši līdzcietība. Žēlsirdība ir mīlestības pārpilnība, kas līdzi sev nes arī taisnīguma pārpilnību. Būt žēlsirdīgam nozīmē turēt sirdi dzīvu, tādu, kas cilvēciski un arī dievišķi pukst stiprā, upurgatavā un dāsnā mīlestībā. Lūk, ko par šo tikumu savā himnā mīlestībai saka svētais Pāvils: “Mīlestība ir pacietīga, laipna; mīlestība nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga. Tā nav godkārīga, nedzenas pēc sava, tā nedusmojas, tā nedomā ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu, tā tic visu, visu cerē, visu pacieš.” (1 Kor 13, 4-7)


233

Viena no pirmajām mīlestības izpausmēm ir dvēseles nostāšanās uz pazemības ceļa. Kad patiesi sākam apzināties savu niecīgumu, kad saprotam — ja mums nebūtu Dieva palīdzības, pat visvājākā un niecīgāka radība tomēr būtu labāka par mums; kad redzam, ka esam spējīgi pieļaut vislielākās kļūdas un pastrādāt visbriesmīgākos darbus; kad zinām, ka, lai arī cīnāmies, cik vien ir mūsu spēkos, lai būtu uzticīgi, tomēr esam un paliekam grēcinieki, mēs vienkārši nevaram domāt ļaunu par citiem. Mūsu sirdīs vairs nav vietas fanātismam, neiecietībai vai augstprātībai.

Pazemība mūs gluži kā pie rokas ved pa labāko — saprašanās ceļu ar mūsu tuvāko: lai mēs saprastu ikvienu, lai spētu ar visiem sadzīvot, lai ikvienam rastu attaisnojumu un piedotu, lai nešķirotu cilvēkus un nebūvētu barjeras, bet gan vienmēr kalpotu vienotībai. Ne velti cilvēka patības dziļumos glabājas tik spēcīga tiekšanās pēc miera un vienotības ar sev līdzīgajiem, pēc savstarpējas cieņas un ikviena cilvēka tiesību ievērošanas, ka galu galā tā pāraug ilgās dzīvot brālībā. Šīs ilgas savukārt atklāj ko brīnišķīgu, kas ierakstīts dziļi mūsu cilvēciskajā dabā — mēs esam Dieva bērni un kā tādiem brālība mums vairs nav tikai sauklis vai utopisks ideāls, bet gan reāls, kaut arī ne viegls, mērķis, uz ko tiekties.

Mūsu kā kristiešu pienākums ir pierādīt, ka šāda mīlestība ir iespējama, lai arī ko par to teiktu ciniķi, skeptiķi vai egoisti, kas savu gļēvulību ir pārvērtuši par dzīves filozofiju. Iespējams, ka vienmēr rīkoties tuvākmīlestības vadītiem tiešām ir grūti, jo cilvēks ir radīts brīvs un, lai arī tas ir skumji un bezjēdzīgi, viņa varā ir sacelties pret Dievu. Tomēr neraugoties uz grūtībām, tuvākmīlestība ir iespējama, jo tā pilnīgi dabiski dzimst no Dieva mīlestības uz mums un mūsu mīlestības uz Dievu. Ja vien mēs — tu un es — to patiesi vēlēsimies, arī Jēzus to vēlēsies. Un tad mēs līdz galam sapratīsim sāpju, upura un nesavtīgas pašatdeves patiesos dziļumus un to, kādus augļus tie var nest mūsu ikdienas attiecībās ar līdzcilvēkiem.


234

Dzīvot tuvākmīlestībā

Būtu naivi iedomāties, ka praktizēt kristīgo tuvākmīlestību ir viegli, jo pavisam ko citu mums rāda mūsu ikdienas pieredze sabiedrībā un diemžēl arī pašā Baznīcā. Mīlestība mums liek to noklusēt, bet ja tā nebūtu, ikviens šeit varētu minēt ne vienu vien sašķeltības, uzbrukumu, netaisnību, aprunāšanas vai intrigu vērpšanas gadījumu. Šī realitāte mums vienkārši un pazemīgi jāatzīst un tad no savas puses jācenšas tā labot, ikvienam personīgi pieliekot patiesas pūles, lai nesāpinātu apkārtējos, neizturētos slikti pret saviem līdzcilvēkiem un aizrādītu — kad tas nepieciešams — otru nepazemojot.

Tuvākmīlestības trūkums Baznīcā nav jauna kaite. Vien dažus gadus pēc Kristus Uzkāpšanas Debesīs, kad gandrīz visi apustuļi vēl turējās kopā un kopā sludināja, un viņu starpā valdīja vispārēja dedzīgas ticības un cerības atmosfēra, bija daži, kas sāka novērsties no pareizā ceļa un aizmirst Pestītāja mācīto mīlestības likumu.

“Kamēr starp jums pastāv skaudība un ķildas”, korintiešiem rakstīja svētais Pāvils “vai jūs neesat miesīgi un nedzīvojat kā miesīgi cilvēki? Jo ja kāds saka: Es esmu Pāvila, bet cits: Es esmu Apolla, vai tad jūs neesat cilvēki” (1 Kor 3, 3-4), kuri nesaprot, ka Kristus tieši tādēļ ir nācis pasaulē, lai izbeigtu jebkādu sašķeltību? “Jo kas ir Apolls vai kas ir Pāvils? Tie ir Tā kalpi, uz kuru jūs esat ticējuši tā, kā Kungs katram to devis.” (1 Kor 3, 4-5)

Apustulis nenosoda daudzveidību. Viņš atzīst, ka Dievs katram devis savu dāvānu. (sal. 1 Kor 7, 7) Taču šai dažādībai būtu jākalpo Baznīcas kopējam labumam. Es tagad no sirds vēlos lūgt Kugam (ja vēlaties, pievienojieties manai lūgšanai arī jūs), lai Viņš nepieļauj, ka mīlestības trūkums sēj nesaskaņas Viņa Baznīcā. Tuvākmīlestība ir kristiešu apustulāta sāls. Ja sāls vairs nebūs sāļa, kā gan mēs varēsim nostāties pasaules priekšā ar augsti paceltu galvu un teikt, ka šeit — Baznīcā — ir Kristus!


235

Tādēļ, atkārtoju jums kopā ar svēto Pāvilu: “Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, bet man nebūtu mīlestības, tad es būtu kā dārdošs varš vai skanošs zvārgulis. Un ja man būtu pravieša dāvanas, un es zinātu visus noslēpumus un visas zinātnes, un ja man būtu pilnīga ticība tā, ka es kalnus pārceltu, bet man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, un ja es nodotu savu ķermeni, lai mani sadedzina, bet mīlestības man nebūtu, tad tas man nekā nelīdzētu.” (1 Kor 13, 1-3)

Dzirdot šos pagānu apustuļa vārdus, netrūkst, kas tāpat kā daži Kristus mācekļi, klausoties mūsu Kungu sludinām Viņa Miesas un Asiņu sakramentu, teica: “Smaga ir šī runa, kas var to klausīties?” ( 6, 61) Jā, patiesi tā ir smaga runa, jo mīlestība, kādu to raksturo apustulis, neaprobežojas vien ar filantropiju, humānismu vai pašsaprotamu līdzjūtību citu cilvēku ciešanu priekšā. Tā prasa praktizēt dievišķo mīlestības tikumu, mīlot Dievu un mīlestībā uz Dievu — arī visus cilvēkus. Tāpēc “mīlestība nekad nemitējas, ja arī pravietojumi izbeigtos vai valoda apklustu, vai zināšanas izgaistu [..] Bet tagad paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” (1 Kor 13, 8, 13)


236

Vienīgais ceļš

Kad nu esam pārliecinājušies, ka mīlestībai nav nekāda sakara ar to karikatūru, par kādu šo kristiešu dzīves fundamentālo tikumu daži cilvēki nereti mēdz pārvērst, kāpēc ir tik svarīgi nemitēties to sludināt? Vai tā būtu sava veida obligātā tēma, par ko noteikti būtu jārunā, lai arī reālajā dzīvē to grūti iedzīvināt darbos?

Ja mēs paraudzītos sev apkārt, iespējams, atrastu vairāk nekā vienu iemeslu, lai noticētu tam, ka šis ir dzīvē neīstenojams tikums. Taču, ja mums izdotos to apsvērt pārdabiskā gaismā, mēs arī atklātu, kas to par tādu padara. Mums trūkst īstu, pastāvīgu un personisku attiecību ar Kungu Jēzu Kristu un mēs nezinām to, kā Svētais Gars darbojas cilvēka dvēselē un ka Viņa darba pirmais auglis mūsos ir tieši tuvākmīlestība.

Komentējot apustuļa Pāvila padomu “cits cita nastas nesiet, un tā jūs izpildīsiet Kristus likumu” (Gal 6, 2), viens no Baznīcas tēviem vēl piebilst: “mīlot Kristu, mēs viegli panesīsim citu vājības, tai skaitā arī to cilvēku vājības, kurus viņu labo darbu trūkuma dēļ vēl nespējam mīlēt.” (Sv. Augustīns, De diversis quaestionibus LXXXIII, 71, 7 (PL 40, 83))

Tas ir īstais ceļš, lai augtu mīlestībā. Ja mēs iedomātos, ka svarīgāk nekā mīlēt Kungu ir nodoties humānajam un sociālajam darbam, mēs rūgti maldītos. “Neatstāsim novārtā Kristu, steidzoties rūpēties par tuvāko, kurš saslimis, jo slimnieks mums ir jāmīl, tādēļ, ka mīlam Kristu.” (Sv. Augustīns, De diversis quaestionibus LXXXIII, 71, 7 (PL 40, 83))

Nekad nenovērsiet skatienu no Jēzus, kurš būdams Dievs, pazemojās, atteikdamies no sevis (sal. Flp 2, 6-7), lai kalpotu mums. Tikai ejot Viņa ceļu, mēs atradīsim vienīgos patiesos ideālus, kuru dēļ vērts cīnīties. Mīlestība meklē vienotību, tā vēlas identificēties ar mīļoto personu. Vienojoties ar Kristu, mūs pārņems karsta vēlēšanās sekot Viņa pašaizliedzīgās dzīves piemēram, Viņai neizmērojamajai mīlestībai, Viņa upurim līdz pat nāvei. Kristus mūs nostāda radikālas izvēles priekšā: vadīt savas dienas dzīvojot savtīgu vientuļnieka dzīvi vai arī veltīt visus savus spēkus kalpošanai citiem.


237

Noslēdzot šo sarunu ar Kungu, lūgsim, lai Viņš mums tāpat kā svētajam Pāvilam ļauj sacīt:“Bet visumā mēs uzvaram Viņa dēļ, kas mūs mīlējis. Es esmu drošs, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne varas, ne tagadējais, ne nākamais, ne spēki, ne augstums, ne dziļums un neviena cita radība nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir mūsu Kungā Jēzū Kristū.” (Rom 8, 37 -39)

Svētajos Rakstos šī mīlestība tiek apdziedāta dedzīgiem vārdiem. “Lieli ūdeņi nevar apdzēst mīlestību, nedz arī ūdens straumes to apslīcināt un nomākt.” (Dz 8, 7) Vissvētākās Jaunavas Marijas sirdī šīs mīlestības bija tik daudz, ka galu galā viņa kļuva par māti visiem cilvēkiem. Viņā mīlestība uz Dievu savijas ar rūpēm un aizbildniecību par saviem bērniem. Jaunavas vismaigākajai sirdij, kas ir tik uzmanīga līdz pat pēdējam sīkumam (“Viņiem nav vīna” ( 2, 3) - viņa pamanīja), vajadzēja bezgalīgi ciest redzot vispārējo nežēlību un naidu, ar kādu Jēzus bendes Viņu mocīja un nonāvēja. Tomēr Marija nekā neteica. Tāpat kā viņas Dēls, viņa mīlēja, klusēja un piedeva. Tāds ir mīlestības spēks.


Iepriekšējais Nākamais