Ar mīlestības spēku

Kāds Rakstu mācītājs no pūļa, kas seko Jēzum, uzdod Kungam jautājumu. Šis mācītais vīrs vairs nav spējīgs saprast Mozum atklāto Dieva mācību, kuru nesaprotami sarežģītu padarījusi pašu Rakstu mācītāju neauglīgā kazuistika. Jēzus atver savu dievišķo muti, lai viņam atbildētu, un Mācītāja atbilde ir nesteidzīga un drošas pārliecības pilna. Tā ir tāda cilvēka atbilde, kurš pārliecinājies par sava sacītā patiesumu pats no savas pieredzes: „Mīli Dievu savu Kungu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta! Šis ir lielākais un pirmais bauslis! Bet otrs tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Šajos divos baušļos ietverta visa bauslība un pravieši.“ (Mt 22, 37-40)

Palūkojieties uz Mācītāju Pēdējo vakariņu laikā, kad Viņš ir kopā ar saviem tuvākajiem mācekļiem. Jūtot tuvojamies savas Ciešanas, Kristus sirds, mīļoto ieskauta, uzliesmo neizmērojamas mīlestības liesmās: „Jaunu bausli es jums dodu, lai jūs viens otru mīlētu. Kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet! No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.“ (Jņ 13, 34-35)

Ja vēlaties caur Evaņģēlija lappusēm tuvoties Kungam, iesaku jums vienmēr censties cik vien iespējams patiesi iejusties ikvienā Svēto Rakstu ainā, kļūstot it kā par vienu no tās varoņiem. Tādējādi (zinu, ka tā dara daudzi jo daudzi pavisam normāli un parasti cilvēki) jūs, apsēdušies pie Kunga kājām, iemācīsieties Viņā klausīties tikpat uzmanīgi kā to darīja Marija, vai kā Marta — nebaidīsieties ar pilnīgu uzticēšanos un vienkāršību atklāt Jēzum savas raizes un bažas, lai arī cik nenozīmīgas tās būtu. (sal. Lk 10, 39-40)

Kāpēc, Kungs, Tu šo sauc par jaunu bausli? Mēs taču tikko dzirdējām, ka jau Vecajā Derībā bija teikts, ka mums jāmīl savs tuvākais. Un atcerieties, ka jau savas publiskās dzīves pašā sākumā Jēzus ar dievišķu dāsnumu paplašina šo likumu, sakot: „Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: mīli savu tuvāko un nīsti savu ienaidnieku! Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā un godu laupa.“ (Mt 5, 43-44)

Kungs, ļauj mums uzdot Tev šo jautājumu vēlreiz: Kāpēc Tu arī tad vēl to sauci par jaunu bausli? Tajā naktī, tikai dažas stundas pirms upurēt sevi uz krusta, Tu aizkustinoši sirsnīgā sarunā ar tiem, kas par spīti viņu personiskajām vājībām un kļūdām (kādas ir arī mums) bija gājuši kopā ar Tevi līdz pat Jeruzalemei, atklāji pārsteidzošo mīlestības mērauklu: mīliet tā, kā Es jūs esmu mīlējis. Vai gan mācekļi, kas bija Tavas neaptveramās mīlestības vistiešākie liecinieki, varēja Tevi nesaprast?

Mācītāja vēstījums un piemērs bija un ir nepārprotami skaidri. Turklāt Viņš savu mācību apliecināja un stiprināja ar darbiem. Un tomēr bieži vien man ir ienācis prātā, ka arī pēc divdesmit gadsimtiem šis tik tiešām vēl joprojām ir jauns bauslis, jo pavisam maz ir tādu, kas patiesi centušies īstenot to savā dzīvē. Pārējie, tas ir, lielākā daļa cilvēku kā agrāk tā arī tagad ir labprātāk izvēlējušies to nesadzirdēt un nesaprast. Nesamērīga egoisma vadīti viņi nolēmuši nesarežģīt sev dzīvi, mīlēt un domāt vienīgi paši par sevi, jo tas, viņuprāt, ir vairāk nekā pietiekami.

Kristiešu vidū šāda attieksme nav pieļaujama. Ja apliecinām kristīgo ticību un no tiesas vēlamies iet Kristus pēdās, kuras Viņš atstāja uz šīs zemes tik neizdzēšamas un skaidras, mēs nedrīkstam apmierināties vien ar izvairīšanos darīt citiem to, ko paši negribētu, lai mums dara. Tas var šķist daudz, tomēr, kad saprotam, ka mūsu mīlestība tiek mērīta pēc Kristus mīlestības mēra, — tas ir bezgala maz. Turklāt Jēzus mums nepasniedz tuvākmīlestību kā tālu mērķi vai vainagojumu iekšējai cīņai mūža garumā. Nē, tā ir un tai būtu jābūt (saku to, lai tu nevilcinātos pārvērst to konkrētā nodomā laboties) par izejas punktu — pilnīgi nepieciešamu priekšnoteikumu — mūsu dzīvē, jo Kungs to stāda priekšā kā kristietības zīmi — „no tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi.“ (Jņ 13, 35)

Jēzus Kristus, mūsu Kungs iemiesojās un pieņēma mūsu cilvēcisko dabu, lai būtu mums cilvēkiem visu tikumu paraugs. „Mācieties no manis“, Viņš aicina, „jo Es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi.“ (Mt 11, 29)

Tomēr, vēlāk skaidrojot mācekļiem kāda būs zīme, pēc kuras citi pazīs, ka viņi ir kristieši, Kungs nesaka, ka tā būs pazemība. Jēzus, kurš ir pati šķīstība, nevainīgais Dieva jērs, pilnīgi svēts un bez jebkādas vainas (sal. Jņ 8, 46) nesaka arī: „Cilvēki zinās, ka esat mani mācekļi, ja būsiet šķīsti un nevainojami“.

Kristus pavadīja savas dienas šajā pasaulē būdams pilnīgi brīvs no jebkādas pieķeršanās zemes lietām. Viņam, kurš bija visa Radītājs un Kungs, nebija pat vietas, kur galvu nolikt. (sal. Mt 8, 20) Neraugoties uz to, Jēzus nesaka: „Cilvēki zinās, ka esat mani mācekļi, ja mācēsiet nepieķerties mantai.“ Pirms uzsākt Evaņģēlija sludināšanu četrdesmit dienas un četrdesmit naktis Viņš pavada gavējot tuksnesī(sal. Mt 4, 2) un tomēr Jēzus neapgalvo, ka visi redzēs, ka mācekļi kalpo Dievam tad, ja viņi pratīs būt sātīgi ēdot un dzerot.

Mēs jau dzirdējām, ka patiesā zīme, pēc kuras itin visos laikos tiks atpazīti apustuļi un visi īsti kristieši, ir šāda: „No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.“ (Jņ 13, 35)

Man šķiet tik dabiski, ka tāpat kā tagad tevi un mani, Dieva bērnus visos laikos ir dziļi aizkustinājusi šī Mācītāja uzstājība, prasot no mums savstarpējo mīlestību. „Kungs neparedz, ka Viņa mācekļu uzticības pierādījums būs viņu paveiktie nedzirdētie brīnumi un dziedināšanas, lai arī Viņš dod tiem varu šādus brīnumus darīt Svētajā Garā. Ko Jēzus viņiem saka? „No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā““ (Sv. Bazilijs, Regulae fusius tractatae, 3, 1 (PG 31, 918))

Dievišķā pedagoģija

Neienīst ienaidnieku, neatmaksāt ļaunu ar ļaunu, piedot, neturot sevī aizvainojumu. Tolaik un, būsim godīgi, - arī mūsdienā tas tiek uzskatīts par kaut ko neiedomājamu, normālam cilvēkam neiespējamu, pārlieku varonīgu. Tik piezemēta ir radību domāšana! Taču Jēzus Kristus, kurš atnāca uz šo pasauli, lai izglābtu visus cilvēkus, vēlas, lai kristieši pievienotos Viņa atpestīšanas darbam. Jēzus gribēja iemācīt saviem mācekļiem, un tagad arī tev un man, mīlestību, kas ir liela, kas ir patiesāka, cildenāka un daudz vērtīgāka par to, ko cilvēki pieraduši dēvēt par mīlestību. Mums jāmīl vienam otru tāpat kā Kristus mīl ikvienu no mums. Tikai tā — par spīti savam cilvēciskajam raupjumam atdarinot Dieva mīlestību, mums izdosies atvērt savu sirdi visiem cilvēkiem, mīlēt pilnīgi jaunā — augstākā veidā.

Cik patiesi pirmie kristieši izdzīvoja šo dedzīgo mīlestību, kas pacēlās pāri vienkāršai cilvēciskai solidaritātei vai raktura laipnībai! Viņi mīlēja viens otru sirsnīgi un stipri — ar paša Jēzus sirdi. Otrā gadsimta autora Tertuliāna rakstītais līdz mūsu dienām saglabājis pagānu izbrīnu, kuri bija aizkustināti, redzot tā laika ticīgo uzvedību, kas bija tik pilna pārdabiskas un cilvēciskas pievilcības: „Skatieties, kā viņi viens otru mīl!“ (Tertuliāns, Apologeticus, 39 PL 1, 47))

Ja pamani, ka šobrīd vai arī daudzos citos brīžos dienas garumā tu nepelni šo uzslavu, jo tava sirds neatbild Dieva iedvesmām tā, kā vajadzētu, apdomā, vai tev nav pienācis laiks to labot. Uzklausi svētā Pāvila aicinājumu: „Darīsim labu visiem, kamēr mums ir laiks, bet sevišķi ticības brāļiem“ (Gal 6, 10), kas kopā ar mums veido Kristus Mistisko Miesu.

Galvenais apustuliskais darbs, kas mums kristiešiem šajā pasaulē ir jādara un kas ir arī vislabākā ticības liecība, ir — ikvienam no savas puses censties, lai Baznīcā būtu jūtama patiesa tuvākmīlestības gaisotne. Kurš gan vēlēsies tuvoties Baznīcai, redzot tajā cilvēkus, kuri sludina Evaņģēlija labo vēsti, taču paši dzīvo nevis mīlestībā, bet gan savstarpējos uzbrukumos, neslavas celšanā un strīdos.

Tas ir ļoti viegli, pat moderni, ar vārdiem apliecināt mīlestību pret visiem cilvēkiem — ticīgiem un neticīgiem. Tomēr, ja to sakot, vienlaicīgi tiek darīts pāri paša brāļiem un māsām ticībā, šaubos vai te var runāt par ko vairāk kā vien liekulīgu pļāpāšanu. Turpretī,ja mēs mīlam „tos, ar kuriem mēs visi esam viena Tēva bērni, ar kuriem mūs vieno ticība un ar kuriem kopā esam vienas un tās pašas cerības mantinieki“ (Minucijs Fēlikss, Octavius, 31 (PL 3, 338), mūsu dvēsele aug un izplešas, un tajā iedegas karsta vēlēšanas kaut visi cilvēki tuvotos Kungam.

Es šeit atgādinu jums par mīlestības prasībām, taču kāds varbūt varētu nodomāt, ka tajā, ko tikko teicu, šīs tuvākmīlestības pietrūkst. Nekā tamlīdzīga. Varat man ticēt, ka bez jebkāda uzspēlēta ekumenisma, bet izjūtot patiesu svētu lepnumu, es biju ārkārtīgi priecīgs, kad Vatikāna II Koncilā ar atjaunotu spēku tika paustas Baznīcas rūpes nest Patiesību itin visiem, kas nošķīrušies no vienīgā patiesā Ceļa, ko mums rāda Jēzus. Es patiesi degu alkās, lai atpestīta tiktu visa cilvēce.

Es biju ļoti priecīgs un gandarīts arī tādēļ, ka no jauna apstiprinājumu guva apustulāts, kas ir tik tuvs Opus Dei — apustulāts ad fidem, kas neatstumj nevienu personu un pieņem itin visus — nekristiešus, atejus un pagānus, lai katrs saskaņā ar savām iespējām, varētu bagātināties no prelatūras garīgajiem labumiem. Lai to sasniegtu, bija vajadzīgs ilgs laiks, daudz ciešanu un uzticības, par ko jau citkārt esmu jums stāstījis. Tāpēc bez bailēm atkārtoju, ka, manuprāt, tās ir liekulīgas un melīgas rūpes — izturēties labi pret tiem, kas atrodas tālu, bet savus paša ticības brāļus mīdīt kājām. Es arī neticu, ka cilvēkam var patiesi rūpēt viņam nepazīstams bezpajumtnieks, kas mitinās uz ielas, ja paša mājinieku dzīve viņam ir pilnīgi vienaldzīga, jo tam neinteresē viņu prieki, bēdas un sarūgtinājumi; ja viņš necenšas savējos saprast un pievērt acis uz viņu trūkumiem, ja vien tie neaizvaino Dievu.

Vai jūs neaizkustina tas, kā apustulis Jānis, būdams jau sirmgalvis un rakstīdams vienu no savām vēstulēm, lielāko tās daļu velta pamudinājumam dzīvot, sekojot šim Jēzus tuvākmīlestības aicinājumam? Mīlestība, kurai jāvalda kristiešu starpā, dzimst no Dieva, kas pats ir Mīlestība. „Mīļie, mīlēsim viens otru, jo mīlestība ir no Dieva! Katrs, kas mīl, dzimis no Dieva un pazīst Dievu. Kas nemīl, tas nav Dievu pazinis, jo Dievs ir mīlestība.“ (1 Jņ 4, 7-8) Īpaši svētais Jānis pakavējās pie brālīgās mīlestības, jo Jēzū Kristū mēs esam kļuvuši par Dieva bērniem, tātad — par brāļiem un māsām. „Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums dāvājis, lai mēs sauktos un būtu Dieva bērni!“ (1 Jņ 3, 1)

Un kamēr apustulis uzstājīgi klauvē pie mūsu sirdspaziņas durvīm, aicinot kļūt jūtīgākiem pret Dieva žēlastību, viņš nebeidz arī mums atgādināt, ka esam saņēmuši brīnišķīgu pierādījumu Tēva mīlestībai uz cilvēkiem: „Tanī atklājas Dieva mīlestība mūsos, ka Dievs atsūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu.“ (1 Jņ 4, 9) Kungs bija tas, kurš mums panāca pretī pirmais. Viņš deva mums šo piemēru, lai mēs kopā ar Viņu steigtos kalpot citiem; lai mēs (kā man patīk to atkārtot!) paklātu savu sirdi uz zemes, lai citiem būtu mīkstāka staigāšana — lai viņu cīņa būtu vieglāka. Mums tā jādzīvo, jo mēs visi tikām darīti par viena Tēva bērniem — par tā paša Tēva bērniem, kurš nevilcinājās dāvāt mums savu mīļoto Dēlu.

Mīlestība nav kas tāds, ko radām mēs paši; tā mūsos iemājo kopā ar Dieva žēlastību, jo „Viņš mūs pirmāk mīlēja.“ (1 Jņ 4, 10) Tādēļ mums vajadzētu piesātināties ar šo tik skaisto patiesību: „ja mēs esam spējīgi mīlēt Dievu, tas ir tādēļ, ka Viņš mūs ir mīlējis pirmais.“ (Origēns, Commentarii in Epistolam ad Romanos, 4, 9 (PG 14, 977)) Mūsu spēkos irdāsni izliet mīlestību pār saviem līdzcilvēkiem, jo esam dzimuši ticībai caur Tēva mīlestību uz mums.Droši lūdziet Kungam šo dārgumu — dievišķo mīlestības tikumu, lai varētu to izdzīvot līdz pat smalkākajām niansēm.

Itin bieži mēs kristieši neesam mācējuši pienācīgi atbildēt uz šo Dieva žēlastību. Nereti mēs mīlestību esam „dāvājuši“ kā dāvā naudu ubagam — auksti un bezdvēseliski, vai arī esam apmierinājušies vien ar vairāk vai mazāk formālu labdarību. Šo deformāto izpratni par tuvākmīlestību labi raksturo kādas ar savu likteni samierinājušās slimnieces sūdzības, ko reiz gadījās uzklausīt: „Šeit pret mani izturas laipni un žēlsirdīgi, taču pietrūkst tās mīlestības un sirsnības ar kādu, kad biju maza, par mani rūpējās mamma.“ Mīlestība, kas dzimst no Kristus Sirds, ir patiesa tuvākmīlestība, nevis vienkārši laipnība.

Vēloties, kaut jūs prātā un dvēselē dziļi jo dziļi iesakņotos šī patiesība, es neskaitāmas reizes esmu teicis, kas mums cilvēkiem nav divu siržu: viena, lai mīlētu Dievu un cita — lai mīlētu cilvēkus. Mums ir tikai viena sirds, kas veidota no miesas un asinīm, un kas mīl ar cilvēcisku pieķeršanos, kas — ja tā ir vienota ar Kristus mīlestību — ir arī pārdabiska. Šāda un ne citāda mīlestība mums jāaudzē savās dvēselēs, jo vienīgi tā mums liks atklāt Kunga attēlu mūsu līdzcilvēkos.

Mīlestības universalitāte

„Par saviem tuvākajiem“, saka svētais Leons Lielais, „mums vajadzētu uzskatīt ne vien tos, ar kuriem mūs vieno draudzības vai radniecības saites, bet gan visus, ar kuriem mēs dalām savu cilvēcisko dabu. Viens Radītājs mūs ir radījis un viens Radītājs devis mums dvēseli. Pār mums plešas vienas un tās pašas debesis un mēs elpojam vienu un to pašu gaisu, dzīvojam tās pašas dienas un naktis. Un lai arī daži ir labi un daži — ļauni, vieni — taisnīgi, bet citi — netaisni, Dievs, turpretī, ir dāsns un labs pret visiem.“ (Sv. Leons Lielais, Sermo XII, 2 (PL 54, 170))

Izdzīvojot šo jauno bausli, mēs augam un nostiprināmies kā Dieva bērni. Baznīcā mēs mācāmies kalpot un nevis gaidīt, lai citi kalpotu mums. (sal. Mt 20, 28) Tur mēs rodam sevī spēku mīlēt cilvēkus jaunā veidā, kuru visi atpazīs kā Kristus žēlastību. Mūsu mīlestība nav sentimentāla poza, nedz arī vienkāršs biedriskums; vēl jo mazāk tā ir grūti saprotama cenšanās palīdzēt citiem vien tādēļ, lai pierādītu pašiem sev, ka esam labāki nekā pārējie. Mūsu mīlestība — tā ir dzīvošana līdzās tuvākajam, godinot Dieva attēlu viņā un ikvienā cilvēkā, un vienlaicīgi cenšoties, lai arī viņi paši to saskatītu un tādējādi tuvotos Kristum.

Tāpēc mīlestības vispārcilvēciskums nozīmē arī apustulāta vispārcilvēciskumu, tas ir, mūsu pūles ar darbiem un patiesībā piedalīties Dieva neatlaidīgajos centienos „lai visi cilvēki tiktu izpestīti un atzītu patiesību.“ (1 Tim 2, 4)

Ja jau mums ir jāmīl ienaidnieki (respektīvi, tie, kuri mūs uzskata par saviem ienaidniekiem, jo personīgi es nejūtos ienaidnieks nevienam un nekam), tad — vai vēl jo vairāk mums nevajadzētu mīlēt tos, kuri vienkārši ir mums tālāki, kuri mums nešķiet tik simpātiski vai arī savas citādās valodas, kultūras vai izglītības dēļ šķiet esam ļoti atšķirīgi vai pat pilnīgs mūsu pretstats.

Par kādu tieši mīlestību tad mēs runājam? Lai nerastos pārpratumi un cilvēki neiedomātos, ka runa ir par jūtām un sentimentālu pieķeršanos, Svētajos Rakstos tiek lietots latīņu valodas vārds „dilectio“, kas drīzāk pauž stingru gribas apņemšanos. Tas nāk no cita latīņu valodas vārda — „electio“, proti, izvēlēties. Es vēl piebilstu, ka „mīlēt“ kristietim nozīmē „gribēt mīlēt“ — stingri nolemt Kristus vārdā meklēt to, kas nāktu par labu visiem cilvēkiem, bez jebkāda veida diskriminācijas, cenšoties, lai ikviens sasniegtu visaugstāko labumu, kas ir — iepazīt un iemīlēt Kristu.

Kungs mūs mudina darīt labu tiem, kas mūs ienīst un lūgt Dievu par tiem, kas mūs vajā un godu laupa. (sal. Mt 5, 44) Protams cilvēciski mēs varam just iekšēju pretošanos tuvoties tiem, kas, zinām — ja mēs to darītu, mūs atraidītu. Un tomēr Jēzus prasa, lai mēs neatmaksājam ļaunu ar ļaunu un lai nelaižam garām izdevību viņiem no sirds kalpot (kaut arī tas varētu nebūt viegli), un lai vienmēr par viņiem lūdzamies.

Šai „dilectio“ — tuvākmīlestībai piemīt īpaši sirsnīga nokrāsa, kad runa ir par mūsu brāļiem ticībā, it sevišķi par tiem, kas, tādēļ, ka tā to gribējis Dievs, dzīvo un strādā mums vistuvāk — mūsu vecākiem, vīram vai sievai, bērniem, brāļiem un māsām, darbabiedriem un kaimiņiem. Ja nebūtu šādas cilvēciskas pieķeršanās, cilvēciskas cildenas un tīras mīlestības, kas sakņotos Dievā un uz Dievu virzītos, nebūtu arī īstenas tuvākmīlestības.

Mīlestības izpausmes

Man patīk atkārtot šos Svētā Gara vārdus, ko Viņš mums saka ar pravieša Isaja muti: discite benefacere (Is 1, 17) — „mācaities labu darīt.“ Man šķiet, tas ir labs padoms, ko uzklausīt un censties īstenot mūsu iekšējā cīņā, jo dzīvot kristīgi — tas ir uzdevums visam mūžam, un augšana tikumos ir nepārtraukta un nopietna ikdienas darba rezultāts.

Ņemiet par piemēru jebkuru laicīgu nodarbi. Kā mēs iemācāmies to darīt? Vispirms mēs konstatējam kas mums ir jādara — kāds ir mūsu mērķis un kādi līdzekļi ir vajadzīgi šī mērķa sasniegšanai. Pēc tam mēs neatlaidīgi, atkal un atkal pielietojam šos līdzekļus, līdz beidzot mums ir izdevies izveidot sevī labi iesakņojušos, stipru ieradumu rīkoties konkrētā veidā. Kad nu esam ko jaunu apguvuši, mēs drīz vien atklājam, ka ir vēl daudz citu lietu, ko nepārzinām — tās tad mums kļūst par dzenuli mācīšanos nekad nepārtraukt.

Mīlestība uz tuvāko atspoguļo mūsu mīlestību uz Dievu. Tāpēc, cenšoties aizvien labāk praktizēt šo tikumu, mēs nedrīkstam sev uzlikt kādus ierobežojumus. Ja runa ir par mīlestību uz Kungu, vienīgais mērs ir — mīlēt bez mēra. Jo no vienas puses — mēs nekad nebūsim spējīgi pietiekami pateikties Dievam par to, ko Viņš ir darījis mūsu labā, un no otras — pats Dievs mīlestību uz savām radībām atklāj tieši šādā veidā — bez jebkāda mēra, pilnīgi nesavtīgi un neierobežoti.

Visiem, kas esam gatavi atvērt savu dvēseli un Viņu uzklausīt, Kalna sprediķī Jēzus māca dievišķo mīlestības bausli. Un tā beigās, it kā apkopojot iepriekš teikto, Viņš saka: „Mīliet savus ienaidniekus, dariet labu un aizdodiet, nekā par to negaidīdami! Un jūsu alga būs liela, un jūs būsiet Visaugstākā bērni, jo Viņš ir laipns pret nepateicīgajiem un ļaundariem. Tāpēc esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs!“ (Lk 6, 35-36)

Žēlsirdība nav vienkārši līdzcietība. Žēlsirdība ir mīlestības pārpilnība, kas līdzi sev nes arī taisnīguma pārpilnību. Būt žēlsirdīgam nozīmē turēt sirdi dzīvu, tādu, kas cilvēciski un arī dievišķi pukst stiprā, upurgatavā un dāsnā mīlestībā. Lūk, ko par šo tikumu savā himnā mīlestībai saka svētais Pāvils: „Mīlestība ir pacietīga, laipna; mīlestība nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga. Tā nav godkārīga, nedzenas pēc sava, tā nedusmojas, tā nedomā ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu, tā tic visu, visu cerē, visu pacieš.“ (1 Kor 13, 4-7)

Viena no pirmajām mīlestības izpausmēm ir dvēseles nostāšanās uz pazemības ceļa. Kad patiesi sākam apzināties savu niecīgumu, kad saprotam — ja mums nebūtu Dieva palīdzības, pat visvājākā un niecīgāka radība tomēr būtu labāka par mums; kad redzam, ka esam spējīgi pieļaut vislielākās kļūdas un pastrādāt visbriesmīgākos darbus; kad zinām, ka, lai arī cīnāmies, cik vien ir mūsu spēkos, lai būtu uzticīgi, tomēr esam un paliekam grēcinieki, mēs vienkārši nevaram domāt ļaunu par citiem. Mūsu sirdīs vairs nav vietas fanātismam, neiecietībai vai augstprātībai.

Pazemība mūs gluži kā pie rokas ved pa labāko — saprašanās ceļu ar mūsu tuvāko: lai mēs saprastu ikvienu, lai spētu ar visiem sadzīvot, lai ikvienam rastu attaisnojumu un piedotu, lai nešķirotu cilvēkus un nebūvētu barjeras, bet gan vienmēr kalpotu vienotībai. Ne velti cilvēka patības dziļumos glabājas tik spēcīga tiekšanās pēc miera un vienotības ar sev līdzīgajiem, pēc savstarpējas cieņas un ikviena cilvēka tiesību ievērošanas, ka galu galā tā pāraug ilgās dzīvot brālībā. Šīs ilgas savukārt atklāj ko brīnišķīgu, kas ierakstīts dziļi mūsu cilvēciskajā dabā — mēs esam Dieva bērni un kā tādiem brālība mums vairs nav tikai sauklis vai utopisks ideāls, bet gan reāls, kaut arī ne viegls, mērķis, uz ko tiekties.

Mūsu kā kristiešu pienākums ir pierādīt, ka šāda mīlestība ir iespējama, lai arī ko par to teiktu ciniķi, skeptiķi vai egoisti, kas savu gļēvulību ir pārvērtuši par dzīves filozofiju. Iespējams, ka vienmēr rīkoties tuvākmīlestības vadītiem tiešām ir grūti, jo cilvēks ir radīts brīvs un, lai arī tas ir skumji un bezjēdzīgi, viņa varā ir sacelties pret Dievu. Tomēr neraugoties uz grūtībām, tuvākmīlestība ir iespējama, jo tā pilnīgi dabiski dzimst no Dieva mīlestības uz mums un mūsu mīlestības uz Dievu. Ja vien mēs — tu un es — to patiesi vēlēsimies, arī Jēzus to vēlēsies. Un tad mēs līdz galam sapratīsim sāpju, upura un nesavtīgas pašatdeves patiesos dziļumus un to, kādus augļus tie var nest mūsu ikdienas attiecībās ar līdzcilvēkiem.

Dzīvot tuvākmīlestībā

Būtu naivi iedomāties, ka praktizēt kristīgo tuvākmīlestību ir viegli, jo pavisam ko citu mums rāda mūsu ikdienas pieredze sabiedrībā un diemžēl arī pašā Baznīcā. Mīlestība mums liek to noklusēt, bet ja tā nebūtu, ikviens šeit varētu minēt ne vienu vien sašķeltības, uzbrukumu, netaisnību, aprunāšanas vai intrigu vērpšanas gadījumu. Šī realitāte mums vienkārši un pazemīgi jāatzīst un tad no savas puses jācenšas tā labot, ikvienam personīgi pieliekot patiesas pūles, lai nesāpinātu apkārtējos, neizturētos slikti pret saviem līdzcilvēkiem un aizrādītu — kad tas nepieciešams — otru nepazemojot.

Tuvākmīlestības trūkums Baznīcā nav jauna kaite. Vien dažus gadus pēc Kristus Uzkāpšanas Debesīs, kad gandrīz visi apustuļi vēl turējās kopā un kopā sludināja, un viņu starpā valdīja vispārēja dedzīgas ticības un cerības atmosfēra, bija daži, kas sāka novērsties no pareizā ceļa un aizmirst Pestītāja mācīto mīlestības likumu.

„Kamēr starp jums pastāv skaudība un ķildas“, korintiešiem rakstīja svētais Pāvils „vai jūs neesat miesīgi un nedzīvojat kā miesīgi cilvēki? Jo ja kāds saka: Es esmu Pāvila, bet cits: Es esmu Apolla, vai tad jūs neesat cilvēki“ (1 Kor 3, 3-4), kuri nesaprot, ka Kristus tieši tādēļ ir nācis pasaulē, lai izbeigtu jebkādu sašķeltību? „Jo kas ir Apolls vai kas ir Pāvils? Tie ir Tā kalpi, uz kuru jūs esat ticējuši tā, kā Kungs katram to devis.“ (1 Kor 3, 4-5)

Apustulis nenosoda daudzveidību. Viņš atzīst, ka Dievs katram devis savu dāvānu. (sal. 1 Kor 7, 7) Taču šai dažādībai būtu jākalpo Baznīcas kopējam labumam. Es tagad no sirds vēlos lūgt Kugam (ja vēlaties, pievienojieties manai lūgšanai arī jūs), lai Viņš nepieļauj, ka mīlestības trūkums sēj nesaskaņas Viņa Baznīcā. Tuvākmīlestība ir kristiešu apustulāta sāls. Ja sāls vairs nebūs sāļa, kā gan mēs varēsim nostāties pasaules priekšā ar augsti paceltu galvu un teikt, ka šeit — Baznīcā — ir Kristus!

Tādēļ, atkārtoju jums kopā ar svēto Pāvilu: „Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, bet man nebūtu mīlestības, tad es būtu kā dārdošs varš vai skanošs zvārgulis. Un ja man būtu pravieša dāvanas, un es zinātu visus noslēpumus un visas zinātnes, un ja man būtu pilnīga ticība tā, ka es kalnus pārceltu, bet man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, un ja es nodotu savu ķermeni, lai mani sadedzina, bet mīlestības man nebūtu, tad tas man nekā nelīdzētu.“ (1 Kor 13, 1-3)

Dzirdot šos pagānu apustuļa vārdus, netrūkst, kas tāpat kā daži Kristus mācekļi, klausoties mūsu Kungu sludinām Viņa Miesas un Asiņu sakramentu, teica: „Smaga ir šī runa, kas var to klausīties?“ (Jņ 6, 61) Jā, patiesi tā ir smaga runa, jo mīlestība, kādu to raksturo apustulis, neaprobežojas vien ar filantropiju, humānismu vai pašsaprotamu līdzjūtību citu cilvēku ciešanu priekšā. Tā prasa praktizēt dievišķo mīlestības tikumu, mīlot Dievu un mīlestībā uz Dievu — arī visus cilvēkus. Tāpēc „mīlestība nekad nemitējas, ja arī pravietojumi izbeigtos vai valoda apklustu, vai zināšanas izgaistu [...] Bet tagad paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.“ (1 Kor 13, 8, 13)

Vienīgais ceļš

Kad nu esam pārliecinājušies, ka mīlestībai nav nekāda sakara ar to karikatūru, par kādu šo kristiešu dzīves fundamentālo tikumu daži cilvēki nereti mēdz pārvērst, kāpēc ir tik svarīgi nemitēties to sludināt? Vai tā būtu sava veida obligātā tēma, par ko noteikti būtu jārunā, lai arī reālajā dzīvē to grūti iedzīvināt darbos?

Ja mēs paraudzītos sev apkārt, iespējams, atrastu vairāk nekā vienu iemeslu, lai noticētu tam, ka šis ir dzīvē neīstenojams tikums. Taču, ja mums izdotos to apsvērt pārdabiskā gaismā, mēs arī atklātu, kas to par tādu padara. Mums trūkst īstu, pastāvīgu un personisku attiecību ar Kungu Jēzu Kristu un mēs nezinām to, kā Svētais Gars darbojas cilvēka dvēselē un ka Viņa darba pirmais auglis mūsos ir tieši tuvākmīlestība.

Komentējot apustuļa Pāvila padomu „cits cita nastas nesiet, un tā jūs izpildīsiet Kristus likumu“ (Gal 6, 2), viens no Baznīcas tēviem vēl piebilst: „mīlot Kristu, mēs viegli panesīsim citu vājības, tai skaitā arī to cilvēku vājības, kurus viņu labo darbu trūkuma dēļ vēl nespējam mīlēt.“ (Sv. Augustīns, De diversis quaestionibus LXXXIII, 71, 7 (PL 40, 83))

Tas ir īstais ceļš, lai augtu mīlestībā. Ja mēs iedomātos, ka svarīgāk nekā mīlēt Kungu ir nodoties humānajam un sociālajam darbam, mēs rūgti maldītos. „Neatstāsim novārtā Kristu, steidzoties rūpēties par tuvāko, kurš saslimis, jo slimnieks mums ir jāmīl, tādēļ, ka mīlam Kristu.“ (Sv. Augustīns, De diversis quaestionibus LXXXIII, 71, 7 (PL 40, 83))

Nekad nenovērsiet skatienu no Jēzus, kurš būdams Dievs, pazemojās, atteikdamies no sevis (sal. Flp 2, 6-7), lai kalpotu mums. Tikai ejot Viņa ceļu, mēs atradīsim vienīgos patiesos ideālus, kuru dēļ vērts cīnīties. Mīlestība meklē vienotību, tā vēlas identificēties ar mīļoto personu. Vienojoties ar Kristu, mūs pārņems karsta vēlēšanās sekot Viņa pašaizliedzīgās dzīves piemēram, Viņai neizmērojamajai mīlestībai, Viņa upurim līdz pat nāvei. Kristus mūs nostāda radikālas izvēles priekšā: vadīt savas dienas dzīvojot savtīgu vientuļnieka dzīvi vai arī veltīt visus savus spēkus kalpošanai citiem.

Noslēdzot šo sarunu ar Kungu, lūgsim, lai Viņš mums tāpat kā svētajam Pāvilam ļauj sacīt:„Bet visumā mēs uzvaram Viņa dēļ, kas mūs mīlējis. Es esmu drošs, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne varas, ne tagadējais, ne nākamais, ne spēki, ne augstums, ne dziļums un neviena cita radība nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir mūsu Kungā Jēzū Kristū.“ (Rom 8, 37 -39)

Svētajos Rakstos šī mīlestība tiek apdziedāta dedzīgiem vārdiem. „Lieli ūdeņi nevar apdzēst mīlestību, nedz arī ūdens straumes to apslīcināt un nomākt.“ (Dz 8, 7) Vissvētākās Jaunavas Marijas sirdī šīs mīlestības bija tik daudz, ka galu galā viņa kļuva par māti visiem cilvēkiem. Viņā mīlestība uz Dievu savijas ar rūpēm un aizbildniecību par saviem bērniem. Jaunavas vismaigākajai sirdij, kas ir tik uzmanīga līdz pat pēdējam sīkumam („Viņiem nav vīna“ (Jņ 2, 3) - viņa pamanīja), vajadzēja bezgalīgi ciest redzot vispārējo nežēlību un naidu, ar kādu Jēzus bendes Viņu mocīja un nonāvēja. Tomēr Marija nekā neteica. Tāpat kā viņas Dēls, viņa mīlēja, klusēja un piedeva. Tāds ir mīlestības spēks.