Josemaría Escrivá Obras
274

Visi mūsu Kundzes svētki ir lieli notikumi, jo tie mums ir Baznīcas dota iespēja ar darbiem pierādīt savu mīlestību uz Mariju. Tomēr, ja man vajadzētu izvēlēties vienus no šiem svētkiem, es izvēlētos šodien svinamos — Vissvētākās Jaunavas Marijas — Dieva Mātes svētkus.

Šodienas svētki liek mums pārdomāt dažus no galvenajiem mūsu ticības noslēpumiem. Iedziļināties Vārda Iemiesošanās noslēpumā, kas ir visu Vissvētākās Trīsvienības Personu darbs. Marija, Dieva Tēva Meita, līdz ar mūsu Kunga iemiesošanos viņas nevainīgajā klēpī, kļuva arī par Dieva Svētā Gara Līgavu un Dieva Dēla Māti.

Kad Vissvētākā Jaunava no brīvas gribas deva savu piekrišanu Dieva nodomiem, ko viņai atklāja Radītājs, dievišķais Vārds pieņēma cilvēka dabu: ieguva saprātīgu dvēseli un miesu, kas izveidojās Marijas visšķīstākajā klēpī. Dievišķā un cilvēciskā daba apvienojās vienā vienīgā Personā — Jēzū Kristū, kas ir patiess Dievs un, kopš tā laika, arī patiess Cilvēks; vienpiedzimušais un mūžīgais Tēva Dēls, un sākot ar šo brīdi — kā Cilvēks — arīMarijas īstais, patiesais dēls. Tāpēc mūsu Kundze ir Māte Iemiesotajam Vārdam, Vissvētākās Trīsvienības otrajai Personai, kas ir savienojusi mūsu cilvēcisko dabu ar savu dievišķību uz mūžīgiem laikiem, šīs abas dabas savstarpēji tomēr nekādi nesapludinot. Vislielākais cildinājums, ko varam veltīt Vissvētākajai Jaunavai, ir droši viņu uzrunāt vārdā, kas izsaka viņas visaugstāko cieņu — Dievmāte.


275

Kristīgās tautas ticība

Ticība tam, ka Jaunava Marija ir Dieva Māte, vienmēr ir bijusi nešaubīga. Pret tiem, kas to noliedza, Efezas koncils pasludināja, ka, “ja kāds noliegtu, ka Emmanuels ir patiess Dievs, un tādēļ Vissvētākā Jaunava ir Dievmāte, jo caur viņu miesā piedzima iemiesotais Dieva Vārds, tad lai šis cilvēks tiktu izslēgts no Baznīcas.” (Efezas Koncils, can. 1, Denzinger—Schön. 252 (113))

Vēsture mums ir saglabājusi liecības par kristiešu prieku, saņēmot šādu skaidru un precīzu apstiprinājumu tam, kam ikviens ticēja. “Visa Efezas pilsētas sabiedrība no dienas pirmajām stundām līdz pat tumsai nepacietīgi gaidīja lēmumu... Kad kļuva zināms, ka zaimu autors ir noraidīts, visi vienbalsīgi sāka slavēt Dievu un uzgavilēt Sinodei, jo ticības ienaidnieks bija gāzts. Izejot no baznīcas, mēs lāpu gaismā devāmies mājup. Bija nakts, un visa pilsēta bija prieka pilna un izgaismota.” (Sv. Kirils no Aleksandrijas, Epistolae, 24 (PG 77, 138)) Tā raksta svētais Kirils, un jāteic, ka, raugoties uz šo notikumu pat ar sešpadsmit gadsimtu distanci, mani dziļi iespaido šo kristiešu dievbijība.

Lai Dievs dod, ka tādā pat ticībā liesmotu arī mūsu sirdis, un no mūsu lūpām uz debesīm paceltos pateicības himna, jo izvēloties Mariju par Māti Kristum, kurš bija Cilvēks tāpat kā mēs, Vissvētākā Trīsvienība ir devusi iespēju arī mums patverties zem viņas Mātes apmetņa. Viņa ir Dieva un mūsu Māte.


276

Marijas Dieva Mātes stāvoklis ir viņas pilnības un īpašās izredzētības sakne. Šī iemesla dēļ viņa tika bezvainīgi ieņemta un ir žēlastības pilna; viņa ir mūžam jaunava un ar miesu un dvēseli tika uzņemta Debesīs un kronēta par Karalieni visai radībai pāri pār visiem eņģeļiem un svētajiem. Par viņu lielāks ir vienīgi Dievs. “Tā kā Vissvētākā Jaunava Marija ir Dievmāte, viņai piemīt zināmā mērā neizmērojama cieņa, ko tā saņēmusi no bezgalīgā labuma, kas ir Dievs.” (Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiae, I, q. 25, a. 6.) Šeit nedraud briesmas ko pārspīlēt. Mēs nekad nevarēsim līdz galam izdibināt šo neizsakāmo noslēpumu, nedz arī pietiekami pateikties mūsu Mātei par to, ka viņa mūs ir ievedusi tik lielā tuvībā ar Vissvētāko Trīsvienību.

Mēs bijām grēcinieki un Dieva ienaidnieki. Atpestīšana ne tikai atbrīvoja mūs no grēka un samierināja ar Kungu, bet arī padarīja mūs par Dieva bērniem un dāvāja mums Māti — to pašu Māti, kura dzemdēja Vārdu, kad Viņš pieņēma cilvēka dabu. Vai ir iespējama vēl lielāka un augstsirdīgāka mīlestība? Dievs ilgojās mūs atpestīt un savā bezgalīgajā gudrībā būtu varējis izvēlēties daudz un dažādus veidus, lai īstenotu savu vissvēto Gribu. Taču Viņš izvēlējās ceļu, kas kliedē jebkuras šaubas par mūsu glābšanu un pagodināšanu. “Kā pirmais Ādams nepiedzima no vīrieša un sievietes, bet viņa miesa tika izveidota no zemes, tā arī pēdējais Ādams, kuram vajadzēja dziedināt pirmā Ādama brūces, pieņēma miesu, veidotu Vissvētākās Jaunavas klēpī, lai savā miesā būtu līdzīgs to miesai, kas sagrēkoja.” (Sv. Bazilijs, Commentarius in Isaiam, 7, 201 (PG 30, 466))


277

Daiļās mīlestības Māte

Ego quasi vitis fructificavi…“Kā terebints es plešu savus zarus, godības un žēlastības zarus; kā vīna stāds es lieku raisīties priekam un, pateicoties godībai un bagatībai, saplaukstu ziedos.” (Sīr 24, 23) (tulkotāja piezīme: Šī atsauce ņemta no Bībeles Vulgātas tulkojuma, ko lietoja Katoļu Baznīcā grāmatas “Dieva draugi” tapšanas laikā. Latvijas Bībeles biedrības tulkotajās Vecās Derības Deitero-kanoniskajās grāmatās tā atbilst Sīr 24, 16-17). Mēs dzirdējām šos vārdus šodienas liturģijā. Lai mūsu un visu kristiešu dvēseles bagātīgi piepilda šī maigā ziedu smarža, kas ir veltīšanās mūsu Mātei, un lai tā mums palīdz pilnībā paļauties uz viņu, kas mūs nemitīgi sargā.

“Es esmu daiļās mīlestības un bijības, atziņas un svētās cerības Māte.” (Sīr 24, 24) (tulkotāja piezīme: Latviski tulkotajās Deitero-kanoniskajās grāmatās — Sīr 24, 18). Tā mums šodien māca Marija. Viņa rāda mums patiesu mīlestību, šķīstu dzīvi, jūtīgu un dedzīgu sirdi, kas māca mums uzticīgi kalpot Baznīcai. Šī nav parasta mīlestība. Šī ir mīlestība, kurā nav vietas nodevībai un aprēķinam, mīlestība, kas neaizmirst. Tīra, skaista — jo tā sākas un beidzas Dievā, kurš ir trīskārt Svēts, kurš ir viss Skaistums, viss Labums un visa Varenība.

Taču šeit tiek runāts arī par bijību jeb bailēm (tulkotāja piezīme: Spāņu valodā vārdam “temor” ir divas nozīmes — bijība un bailes. Šeit Sv. Hosemarija grib paskaidrot, ka bijība nekādā gadījumā nav bailes no Dieva, lai arī kāds tā varētu domāt. Tā ir cieņa un mīlestība pret Viņu). Tomēr vienīgās un lielākās bailes, ko varu iztēloties, ir bailes novērsties un attālināties no Dieva, kas ir Mīlestība. Jo mūsu Kungs nevēlas, lai esam bailīgi, gļēvi vai veltījamies Viņam ne līdz galam — it kā sevi taupot, no kaut kā baiļojoties. Viņš grib, lai esam bezbailīgi, drosmīgi, gatavi uz visu. Bijība, par kuru mums atgādina Svētie Raksti, liek mums atcerēties vaimanas, par ko lasām kādā citā Rakstu vietā: “Es meklēju savu draugu, ko tā mīl mana dvēsele, bet es viņu neatradu.” (Dz 3, 1)

Tā mēdz notikt, kad cilvēks nav pilnībā sapratis, ko tas īsti nozīmē — mīlēt Dievu. Tad gadās, ka mūsu sirdi aizrauj lietas, kas neved pie Kunga, un tā mūsu skatiens Viņu pazaudē. Citreiz tas var būt ir pats Kungs, kurš, Viņam vien zināmu iesmeslu dēļ, nolemj paslēpties. Tādās reizēs Dievs mūs iedrošina Viņu meklēt vēl dedzīgāk un, kad esam Viņu atraduši, mēs no prieka izsaucamies: “Es viņu turu ciet un neatlaidīšu viņu.” (Dz 3, 4)


278

Šodienas Mises Evaņģēlija lasījums mums atsauc atmiņā kādu aizkustinošu notikumu no Jēzus dzīves, kad Viņš, vēl būdams pusaudzis, palika Jeruzalemē, lai mācītu templī. Marija un Jāzeps “dienas ceļu nostaigājuši, meklēja Viņu starp radiem un pazīstamajiem. Un tie, neatraduši Viņu, atgriezās Jeruzalemē, To meklēdami.” (Lk 2, 44-45) Ja kādreiz savas vieglprātības vai grēku dēļ mēs pazaudēsim Kristu, Dievmāte, kura tik satraukti meklēja savu Dēlu — kaut ne viņas vainas dēļ Viņš bija pazudis — un piedzīvoja tik lielu prieku Viņu atrodot, mums palīdzēs atsaukt atmiņā, ko esam darījuši un izlabot savas kļūdas, lai mēs no jauna varētu priecīgi apskaut Jēzu un Viņam sacīt, ka nekad vairs Viņu nepazaudēsim.

Marija ir atziņas Māte, jo tieši kopā ar viņu mēs apgūstam visbūtiskāko mācību — ka nekam nav vērtības, ja neesam kopā ar Kungu. Visi šīs pasaules brīnumi kopā, ikvienas mūsu vēlēšanās piepildījums nav nekā vērts, ja mūsos nedeg dzīvās mīlestības liesma, svētās cerības gaisma, kas ir kā priekšnojauta tai mūžīgajai mīlestībai, kas mūs sagaida mūsu īstajā tēvijā Debesīs.


279

“Manī ir atrodama ikviena doktrīnas un patiesības žēlastība, ikviena dzīves un tikumu cerība.” (Sīr, 24, 25) (tulkotāja piezīme: Šis pants atrodams Bībeles Vulgātas tulkojumā, taču tas nav iekļauts latviski izdotajās Vecās Derības Deitero-kanoniskajās grāmatās). Cik gudri Baznīca rīkojusies, liekot šos vārdus uz mūsu Mātes lūpām, lai mēs kristieši tos neaizmirstu! Viņa ir mūsu drošība, mīlestība, kas nekad nepieviļ, patvērums, kas vienmēr atvērts, roka, kas allaž gatava noglāstīt un mierināt.

Kāds no agrīnās Baznīcas Tēviem raksta, ka mums jācenšas paturēt prātā un atmiņā skaidru Dievmātes dzīves svarīgāko notikumu kopsavilkumu. (sal. Sv. Jānis Damaskietis, Homiliae in dormitionem B. V. Mariae, 2, 19 (PG 96, 751)) Jums noteikti ne vienu vien reizi nācies ieskatīties medicīnas, matemātikas vai kādas citas nozares rokasgrāmatās. Tās apkopo konkretā priekšmeta svarīgākās tēmas un palīdz gadījumos, kad nepieciešams saņemt ātru atbildi, risinājumu vai vadlīnijas, kas jāievēro, lai izvairītos no elementārām kļūdām, skatot kādu konkrētu šīs nozares jautājumu.


280

Tikpat bieži mierīgā un klusā lūgšanā pārdomāsim visu, ko esam kādreiz dzirdējuši par mūsu Māti. Tādējādi gluži nemanot mūsu dvēselē tiks ierakstīts viņas dzīvesstāsts, kas iedrošinās mūs bez vilcināšanās vērsties pie viņas; it sevišķi brīžos, kad jutīsim, ka citur vairs nav kur patverties. Tas var izklausīties savtīgi no mūsu puses. Tā, protams, arī ir; bet vai tad mātes nezina, ka mēs — bērni parasti mēdzam būt nedaudz savtīgi un bieži vien vēršamies pie viņām tikai kā pie pēdējā glābiņa? Viņas to ļoti labi zina, taču par to neuztraucas, jo viņas ir mammas, un viņu nesavtīgā mīlestība pat aiz mūsu šķietamā egoisma spēj saskatīt bērna pieķeršanos un paļāvības pilno uzticēšanos.

Ar to es negribu teikt, ka man vai tev mūsu veltīšanos Vissvētākajai Jaunavai Marijai vajadzētu atlikt vienīgi uz brīžiem, kad no mūsu krūtīm gluži dabiski izlaužas izmisīgi palīgā saucieni. Tomēr domāju, ka mums arī nevajadzētu kaunēties, ja laiku pa laikam tā notiek. Mātes nepieraksta un neskaita mīlestības un pieķēršanās apliecinājumus, ko saņēmušas no saviem bērniem, nedz arī tos vērtē, sver un mēra ar grāmatveža precizitāti. Pat mazākā viņu bērnu mīlestības izpausme viņām šķiet salda kā medus, un viņas sevi bagātīgi dāvā pretī, sniedzot daudz vairāk nekā saņēmušas. Ja jau šajā pasaulē labas mātes tā rīkojas, tad iedomājieties, cik gan daudz vairāk mēs varam sagaidīt no mūsu Vissvētākās Mātes Marijas.


281

Baznīcas Māte

Man patīk iztēlē atgriezties tajos gados, ko Jēzus pavadīja līdzās savai Mātei, un kas aptver gandrīz visu Viņa dzīves laiku uz šīs zemes. Man patīk Viņu iztēloties kā mazu bērnu, par kuru Marija rūpējas, kuru skūpsta un ar ko spēlējas. Man patīk Viņu redzēt uzaugam Viņa Mātes un Jāzepa — Viņa šīs zemes tēva —, mīlošo acu priekšā. Ar kādu gan maigumu un rūpēm Marija un Svētais Patriarhs rūpējās par Jēzu, kad Viņš bija mazs! Un cik gan daudz viņi klusībā nepārtraukti mācījās no Viņa! Viņu dvēseles aizvien vairāk sāka līdzināties viņu Dēla — patiesa Cilvēka un patiesa Dieva — dvēselei. Tāpēc Viņa Māte un pēc viņas — Svētais Jāzeps labāk kā jebkuršs cits saprata Kristus sirds domas. Tas dara viņus par labākajiem ceļvežiem, es pat teiktu — vienīgajiem ceļvežiem, kas rāda mums, kā nokļūt pie Pestītāja.

Svētais Ambrozijs raksta: “Lai Marijas dvēsele ir ikvienā no jums, lai jūs varētu slavēt mūsu Kungu; lai Marijas gars ir ikvienā no jums, lai jūs spētu priecāties Dievā.” Turpinājumā šis Baznīcas Tēvs izsaka domu, kas pirmajā brīdī var likties pārdroša, bet kam kristieša dzīvē ir skaidra garīga nozīme. “Saskaņā ar miesu, Kristum ir tikai viena Māte; saskaņā ar ticību, Kristus ir mūsu visu auglis.” (Sv. Ambrozijs, Expositio Evangelii secundum Lucam, 2, 26 (PL 15, 1561))

Cenšoties līdzināties Jaunavai Marijai un atdarinot viņas tikumus, ar Dieva žēlastības palīdzību, mēs panāksim Kristus dzimšanu daudzās dvēselēs, kas, pateicoties Svētā Gara darbībai sevī, identificēsies ar Jēzu. Ja mēs centīsimies dzīvot tā, kā to darīja Vissvētākā Marija — klusi, līdzīgi kā mūsu Kundze, neviena nepamanīti, bez liekiem vārdiem, dodot patiesu un neviltotu kristīgas dzīves liecību, augstsirdīgi un nepagurstoši atkārtojot viņas Fiat (Lai notiek!), ar ko mēs ikreiz atjaunosim savu tuvības saikni ar Dievu —, mēs zināmā mērā būsim līdzdalīgi arī viņas garīgajā mātišķībā.


282

Vēlos jums atstāstīt savu sarunu ar kādu labu kristieti, kuram varbūt trūka teoloģisko zināšanu, bet kurš toties ļoti mīlēja mūsu Kundzi. Viņa teiktajam piemita zināms naivums, bet tai pašā laikā arī nesalaužama — vienkārša, neskolota cilvēka loģika.

“Man vajag par to ar kādu parunāt,” viņš man kādu reizi teica. “Mani ļoti satrauc dažas mūsdienās notiekošās lietas. Gatavojoties pašreizējam Koncilam un arī paša Koncila laikā tika izteikti priekšlikumi iekļaut “tēmu par Vissvētāko Jaunavu”. Tieši tā — “tēmu”! Vai tad tā bērni runā par savu māti? Vai tad tā mūsu tēvi apliecināja savu ticību? Kopš kura laika mīlestība uz Vissvētāko Jaunavu ir kļuvusi par “tēmu”, kas būtu jāapspriež?”

“Ja nu reiz ir kaut kas, kas nekādā veidā nav savienojams ar mīlestību, tad tā ir skopulība. Un man nerūp, ka tas no manas puses varētu izklausīties pārāk skarbi,” viņš turpināja. “Ja es par to klusētu, tas būtu tikpat kā apvainot mūsu Svēto Māti. Koncilā viņi diskutēja par to, vai tas ir, vai nav pareizi saukt Jaunavu Mariju par Baznīcas Māti. Man negribas iedziļināties niansēs, bet, ja Marija ir Dievmāte un līdz ar to arī visu kristiešu Māte, kā tad Viņa var nebūt arī Māte Baznīcai, kas apvieno visus, kas ir kristīti un atdzimuši Kristū, Viņas Dēlā?”

“Nesaprotu,” viņš turpināja, “no kurienes nāk tāda sīkstulība un vēlēšanās liegt mūsu Kundzei šo goda nosaukumu. Baznīcas ticībai taču būtu jābūt pilnīgi citādai! Vissvētākās Jaunavas “tēma”! Vai tad bērni apspriež “tēmu” par mīlestību uz savu māti? Viņi to mīl, un viss. Un ja viņi ir labi bērni, viņi to mīl ļoti stipri. Vienīgi vienaldzīgi svešinieki šeit varētu runāt par “tēmām” un “projektiem”.” Tā šī vienkāršā un ārkārtīgi dievbijīgā dvēsele man uzticēja savas patiesās un dievbijības pilnās, kaut objektīvi — nepamatotās — raizes.


283

Bet mēs turpināsim pārdomāt Vissvētākās Jaunavas Marijas — Dieva Mātes noslēpumu, klusi lūdzoties un no sirds dziļumiem sakot: “Svētā Jaunava, Dievmāte, Viņš, kuru debesu debesis nevar pilnīgi apvert, pats iemājoja tavā klēpī, lai pieņemtu cilvēka miesu.” (Alleluja dziedājums no Vissvētākās Jaunavas Marijas — Dieva Mātes svētku Mises)

Lūk, ko šodienas liturģija piedāvā mūsu lūgšanai: “Svētīga ir Jaunava Marija, kas nesāja mūžīgā Dieva Dēlu.” (Kopīgie teksti Vissvētākās Jaunavas Marijas godam, Komūnijas dziesma). Tas vienlaikus ir gan vecs, gan jauns; gan cilvēcisks, gan arī dievišķs izsauciens. Tas ir tā, it kā mēs Kungam teiktu vārdus, ko dažās tautās mēdz sacīt, vēloties kādam izteikt uzslavu: “Lai svētīta māte, kas tevi laidusi pasaulē!”


284

Ticības, cerības un mīlestības skolotāja

“Marija ar savu mīlestību palīdzēja Baznīcā piedzimt ticīgajiem, kas ir Kristus — Baznīcas Galvas un Marijas miesīgā Dēla — locekļi.” (Sv. Augustīns, De Sancta Virginitate, 6 (PL 40, 399)) Būdama Māte, Marija mūs māca. Un kā jau māte viņa dara to klusām, nemanāmi. Ir vajadzīga smalka un jūtīga dvēsele, lai saprastu to, ko viņa mums atklāj ne arī vārdiem vai solījumiem, bet gan — darbiem.

Viņa māca mums ticēt. “Svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis.” (Lk 1, 45) Ar šiem vārdiem viņu sveicināja viņas māsīca Elizabete, kad mūsu Kundze devās kalnos viņu apciemot. Marijas ticības akts bija brīnišķīgs: “Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda.” (Lk 1, 38) Kad piedzimst viņas Dēls, Jaunavai Marijai ir iespēja pašai savām acīm skatīt Dieva varenību virs zemes: redzēt eņģeļu kori, vērot kā vienkāršie ganiņi un pasaules varenie nāk, lai pielūgtu Bērnu. Taču tad svētajai Ģimenei nākas doties uz Ēģipti, lai izbēgtu no Hēroda noziedzīgajiem plāniem. Un pēc tam seko klusums: trīsdesmit gari vienkāršas un ikdienišķas dzīves gadi, kas aizrit gluži tāpat kā jebkurā citā mājā mazajā Galilejas ciematā.


285

“Bet Marija glabāja visus šos vārdus, pārdomādama savā sirdī.” (Lk 2, 19) Šī svētā Evaņģēlija īsā piebilde palīdz mums labāk saprast mūsu Mātes piemēru. Centīsimies viņu atdarināt — vērsīsimies pie Kunga, veidojot ar Viņu sirsnīgu sarunu un stāstot Viņam par visu, kas ar mums notiek, pat par visnenozīmīgākajiem notikumiem. Neaizmirsīsim, ka mums tie jāizvērtē, jāpārdomā un jāpalūkojas uz tiem ar ticības acīm, tādējādi cenšoties atklāt Dieva Gribu.

Ja mūsu ticība ir vāja, steigsimies pie Jaunavas Marijas. Svētais Jānis stāsta, ka, redzot brīnumu, ko pēc savas Mātes lūguma Kristus paveica kāzās Kānā, “Viņa mācekļi ticēja uz Viņu.” ( 2, 11) Mūsu Māte vienmēr aizbildina par mums pie sava Dēla, lūdzot, lai Viņš uzklausa mūs mūsu vajadzībās un atklājas mums, lai mēs atzītu: “Tu esi Dieva Dēls.”


286

Marija māca mums cerību. Viņa pasludina: “No šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes.” (Lk 1, 48) No cilvēciskā viedokļa raugoties — vai tad viņai bija kāds pamats uz ko tādu cerēt? Kas gan viņa bija sava laikmeta vīriešu un sieviešu acīs? Vecās Derības izcilās varones Judīte, Estere un Debora iemantoja neizmērojamu cilvēcisku godu jau šeit uz zemes — cilvēki viņām uzgavilēja un viņas cildināja. Savukārt Marijas tronis — tāpat kā viņas Dēlam — ir Krusts. Visu Jaunavas Marijas atlikušo dzīvi līdz pat brīdim, kad viņa ar miesu un dvēseli tika uzņemta Debesīs, vispārsteidzošākā mums šķiet tieši viņas klusā un nemanāmā klātbūtne. Svētais Lūkass, kurš Jaunavu Mariju labi pazina, atzīmē, ka viņa bija kopā ar pirmajiem mācekļiem viņu lūgšanā. Tā noslēdzās šīs zemes gaitas Tai, kurai vajadzēja tikt visas radības slavētai visā mūžībā.

Cik milzīga ir atšķirība starp mūsu Kundzes cerību un mūsu pašu nepacietību! Cik gan bieži mēs piesaucam Dievu, prasot no Viņa tūlītēju atalgojumu par kādu nieka labu darbiņu, ko esam paveikuši. Tiklīdz parādās pirmās grūtības, mēs sākam žēloties, un tik bieži nespējam palikt neatlaidīgi savos centienos un saglabāt dzīvu mūsu cerību. Kāpēc tā? Tāpēc, ka mums trūkst ticības. “Svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis” (Lk 1, 45)


287

Viņa māca mūs mīlēt. Atcerieties to Svēto Rakstu vietu, kas stāsta kā Jēzus templī tika stādīts Kunga priekšā. Sirmgalvis Simeons “sacīja Marijai, Viņa Mātei: Lūk, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kam pretī runās. Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu domas.” (Lk 2, 34-35) Marijas mīlestība uz cilvēkiem ir tik liela, ka arī viņā tāpat kā Kungā piepildās Kristus vārdi: “Nav nevienam lielākās mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem.” ( 15, 13)

Ne velti pāvesti Mariju sauca par Co-Redemptrix — Līdzatpestītāju. “Tik pilnīgi vienota ar savu ciešanu pārņemto un mirstošo Dēlu, arī viņa cieta un gandrīz nomira; tik pilnīgā veidā cilvēku pestīšanas labā viņa atteicās no savām mātes tiesībām uz Dēlu un upurēja Viņu, cik vien tas bija viņas spēkos, lai gandarītu Dieva taisnīgumam, ka mēs pamatoti varam sacīt, ka viņa atpestīja cilvēci kopā ar Kristu.” (Benedikts XV, Vēstule Inter sodalicia, 22—III—1918, ASS 10 (1919), 182.) Šī apziņa mums palīdz dziļāk izprast to brīdi mūsu Kunga Ciešanās, ko mēs nekad nevaram pagurt apcerēt: Stabat autem iuxta crucem Iesu mater eius ( 19, 25) — “bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte.”

Jūs noteikti būsiet ievērojuši, kā dažas mātes, pamatotā lepnumā par saviem bērniem, steidzas būt tiem līdzās panākumu brīžos un kad tie saņem publisku atzinību. Taču ir arī tādas mātes, kas pat šajos brīžos paliek otrajā plānā — nepamanītas, mīlot klusībā. Tāds bija Jaunavas Marijas ceļš, un Jēzus to zināja.


288

Bet kaunpilnajā nāves brīdī, Jēzum piepildot Krusta Upuri, Marija bija līdzās, ar skumjām dzirdot kā “garāmgājēji zaimoja Viņu, galvas kratīdami, un sacīja: Tu, kas noplēs Dieva svētnīcu un to trijās dienās atkal uzcel, atpestī pats Sevi! Ja Tu esi Dieva Dēls, nokāp no krusta.” (Mt 27, 39-40) Mūsu Kundze klausījās sava Dēla vārdos un vienojās ar Viņu ciešanās: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani atstāji?” (Mt 27, 46) Ko gan viņa varēja darīt? Pilnībā saplūst ar sava Dēla atpestījošo mīlestību un upurēt Tēvam savas neizmērojamās sāpes, kas pāršķēla viņas bezvainīgo Sirdi kā ass un griezīgs zobens.

Viņa Mātes klusā, mīlošā klātbūtne Jēzum no jauna deva spēku. Marija nekliedza; viņa izmisīgi neskraidīja apkārt. Stabat — viņa stāvēja līdzās savam Dēlam. Jēzus raudzījās uz viņu un tad, uzlūkojot Jāni, sacīja: “Sieviet, lūk, tavs dēls! Pēc tam Viņš sacīja māceklim: Lūk, tava māte!” ( 19, 26-27) Jāņa personā Kristus uzticēja savai Mātei visus cilvēkus, un jo īpaši savus mācekļus: tos, kuri Viņam tic.

Baznīca dzied: Felix culpa. (Lieldienu vigīlijas Slavas himna Praeconium) — Laimīgā vaina, kas mums deva tik lielu un brīnišķīgu Pestītāju. Mēs varētu piebilst: “Laimīgā vaina, kuras dēļ mēs izpelnījāmies sev par Māti Vissvētāko Jaunavu Mariju.” Tagad mēs varam justies droši, nekas vairs nevar mūs satraukt, jo mūsu Kundze — kronēta par debesu un zemes Karalieni — ir visvarena, aizlūdzot par mums pie Dieva. Jēzus nespēj neko atteikt savai Mātei, nedz arī mums, kas esam Viņa Mātes bērni.


289

Mūsu Māte

Bērni, īpaši, kad tie vēl ir mazi, mēdz no vecākiem daudz ko pieprasīt, turpretī par paklausību un saviem bērnu pienākumiem vecāku priekšā reti kad atceras. Kā bērniem mums ir tendence būt ļoti savtīgiem, bet mūsu mammām — kā jau iepriekš runājām — pret to nav nekādu nopietnu iebildumu, jo viņu sirdīs ir pietiekami daudz mīlestības, turklāt viņas mīl ar vislielāko, un īstāko mīlestību — to, kas sevi dāvā, pretī neko negaidot.

Tā tas ir arī ar Vissvētāko Jaunavu Mariju. Tomēr šodien — viņas Dieva Mātes svētkos — mums būtu sev jāpavaicā: Kā mēs godinām savu svēto Māti? Vai mūsu sirdij nav jāsaraujas sāpēs un nožēlā par to, ka neesam bijuši pret viņu pietiekami uzmanīgi un neesam veltījuši mūsu labajai Mātei to godu un slavu, kas viņai pienākas?

Atgriezīsimies vēlreiz pie mūsu ikdienas pieredzes — pie mūsu attiecībām ar māti laicīgajā dzīvē. Ko gan mātes visvairāk vēlas sagaidīt no saviem bērniem, kas ir viņu pašu miesa un asinis? Viņu karstākā vēlēšanās ir — lai tie atrastos viņu tuvumā. Kad bērni pieaug un tas vairs nav iespējams, viņas nepacietīgi gaida ziņas no viņiem; viņām rūp itin viss, kas ar tiem notiek — sākot ar nebūtiskākajām lietām, piemēram, visniecīgāko slimību, ar ko tie sasirguši, beidzot ar vissvarīgākajiem notikumiem.


290

Atcerieties, ka mūsu Mātes, Vissvētākas Jaunavas Marijas, acīs mēs vienmēr būsim bērni, jo viņa mums paver ceļu uz Debesu valstību, kas tiek dāvāta vienīgi tiem, kas kļūst kā mazi bērniņi. (sal. Mt 19, 14) Nekad neatkāpsimies no mūsu Kundzes! Tā mēs vislabāk parādīsim mūsu Mātei cieņu un godu, kas viņai pienākas — esot viņas tuvumā, runājot ar viņu, izrādot savu mīlestību, pārdomājot savā sirdī viņas šīs zemes gaitas, un stāstot viņai par mūsu pašu cīņām, veiksmēm un neveiksmēm.

Tas palīdzēs mums no jauna atklāt mariānisko lūgšanu nozīmi, kas Baznīcā tiek skaitītas jau izsenis, tā it kā mēs tās izteiktu pirmo reizi mūžā. Kas gan cits ir “Esi sveicināta, Marija” un “Kunga Eņģelis”, ja ne mīlestības pilni slavinājumi Jaunavas Marijas dievišķajai mātišķībai? Un, kad mēs lūdzamies Svēto Rožukroni, kas ir brīnišķīga lūgšana, kuru es vienmēr nenogurstoši iesaku skaitīt visiem kristiešiem, mēs ar sirdi un prātu pārdomājam Marijas apbrīnojamās dzīves noslēpumus, kas ir arī mūsu ticības galvenie noslēpumi.


291

Liturģisko gadu visā tā garumā grezno svētki Jaunavas Marijas godam. Dievmātes kulta pamatā ir Mūsu Kundzes dievišķā mātišķība, kas ir visu to dāvanu un žēlastību avots, ar kurām viņu ir apveltījusi Vissvētākā Trīsvienība. Ikviens, kurš nobažījies par to, vai tikai Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšanas kults kaut kādā veidā nemazina pielūgsmi, kas pienākas Dievam, parāda vājas zināšanas par savu kristīgo ticību un bērna mīlestības trūkumu. Mūsu Māte, kas ir pazemības paraugs, gavilēja, sakot: “No šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds. Un Viņa žēlsirdība paliek paaudžu paaudzēs tiem, kas Viņa bīstas.” (Lk 1, 46-50)

Nebūsim skopi parādot mūsu Kundzei mīlestību viņas svētkos. Pacelsim savas sirdis pie viņas biežāk, lūdzot mūsu Mātei visu, kas mums vajadzīgs, pasakoties par viņas nemitīgajām mātes rūpēm, un uzticot viņai savus mīļos. Bet, ja mēs patiešām vēlamies rīkoties kā labi bērni, mums nav nepieciešams gaidīt svētkus, lai parādītu Jaunavai Marija, ka viņu mīlam. Ikviena diena tam būs piemērota, jo tiem, kas viens otru patiesi mīl, visas dienas ir vienādi labas, lai izrādītu savu mīlestību.


292

Varbūt kāds no jums varētu domāt, ka mūsu ikdiena ar visiem tās pienākumiem, rūpēm un steigu mums nemaz nepalīdz dzīvot pastāvīgi paturot sirdī tik nevainīgu būtni, kāda ir mūsu Kundze. Es vēlos aicināt jūs pārdomāt to labāk. Ko mēs allaž meklējam it visā, ko darām, pat īpaši pie tā nepiedomājot? Ja mūsu virzītājspēks ir mīlestība uz Dievu un mēs strādājam ar tīru nodomu, mēs meklējam visu, kas ir labs un tīrs; visu, kas nes mieru mūsu sirdsapziņai un laimi mūsu dvēselei. Jūs teiksiet, ka neraugoties uz to, mēs vēl aizvien pieļaujam daudz kļūdu. Bez šaubām, tomēr tieši atzīt šīs kļūdas nozīmē vēl nemaldīgāk apjaust, kāds ir mūsu mērķis — tā ir laime, kas nav īslaicīga un pārejoša, bet gan dziļa, mierpilna, cilvēciska un pārdabiska.

Ir tikai viena radība virs zemes, kas sasniedza šādu laimi, jo viņa bija un ir Dieva meistardarbs — mūsu Vissvētākā Māte Marija. Viņa ar miesu un dvēseli dzīvo Debesu valstībā kopā ar Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, un no turienes mūs sargā. Tā ir tā pati Jaunava, kas piedzima Palestīnā; tā pati, kas, būdama vēl bērns, veltīja sevi Dievam; kas saņēma vēsti no erceņģeļa Gabriēla, dzemdēja mūsu Pestītāju un bija Viņam līdzās Krusta pakājē.

Viņa ir visu augstāko ideālu iemiesojums, tomēr mums nevajadzētu domāt, ka Jaunavas Marijas cildenums un lielums dara mums viņu tālu un nepieejamu. Viņa ir žēlastības pilna, visas pilnības kopums, un viņa ir Māte. Viņas spēkos ir Dieva priekšā mums izlūgt visu, ko viņai prasām, un — līdzīgi ikvienai mātei — viņa patiesi vēlas, lai mēs to saņemtu. Kā māte viņa arī zina un saprot mūsu vājības. Jaunava Marija mūs iedrošina un aizbildina par mums. Viņa palīdz mums mūsu ceļā un, pat tad, kad mums liekas, ka viss jau zaudēts, viņai vienmēr ir padomā risinājums.


293

Cik gan ātri mūsos augtu pārdabiskie tikumi, ja vien mēs iemācītos sarunāties ar Vissvētāko Jaunavu Mariju un bieži vērstos pie savas Mātes! Nekautrēsimies visas dienas garumā atkārtot viņai īsas lūgšanas un šautru lūgšanas. Nav nepieciešams tās izrunāt skaļi, mēs varam tās izteikt savā sirdī. Kristīgās dievbijības prakse daudzus no šiem mīlestības pilnajiem slavas vārdiem ir apkopojusi Litānijā, ko lūdzam pēc Svētā Rožukroņa. Bet ikviens no mums var arī brīvi izdomāt Vissvētākajai Jaunavai Marijai jaunus cildinājumus, ar svētu kautrību, ko viņa saprot un novērtē, veltot tos viņai savā sirdī, jo skaļi, iespējams, mēs tos pat neiedrošinātos izteikt.

Visbeidzot, ja neesi to vēl izdarījis, es vēlētos tevi aicināt censties ļoti personīgi pašam iepazīt un piedzīvot Marijas mātes mīlestību. Nepietiek vien zināt, ka viņa ir mūsu Māte, tā par viņu domāt un runāt. Viņa ir tava Māte, un tu esi viņas bērns. Viņa tevi mīl tā, it kā tu būtu viņas vienīgais bērns šajā pasaulē. Tādēļ izturies pret viņu atbilstoši — stāsti viņai par visu, kas ar tevi notiek, godā un mīli viņu. Neviens to neizdarīs tavā vietā, nedz arī tik labi kā tu, ja tu pats to nedarīsi.

Vari būt drošs — ja iesi šo ceļu, tu drīz vien atklāsi Kristus mīlestības pilnību un redzēsi, ka esi daļa no Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara neaprakstāmās dzīves. No tās tu smelsies spēkus īstenot Dieva gribu pilnīgi, un tevi piepildīs vēlme kalpot visiem cilvēkiem. Tu būsi tāds kristietis, par kādu reizēm esi sapņojis kļūt — tuvākmīlestības un taisnīguma darbu pilns, priecīgs un stiprs, saprotošs pret citiem un prasīgs pret sevi.

Tieši tāds un ne citādāks ir mūsu ticības gars. Vērsīsimies pēc palīdzības pie mūsu Mātes, Vissvētākās Jaunavas Marijas; viņa mūs pavadīs ceļā ar savu drošo un nepagurstošo soli.


Iepriekšējais Nākamais