Josemaría Escrivá Obras
39

Kad mūsu kopīgo sarunu laikā ar Kungu, mūsu Dievu, vēršos pie jums, es vienkārši turpinu savu personīgo lūgšanu, tagad tikai izsakot to skaļi. Man patīk to bieži atgādināt. Arī jūs no savas puses vienmēr centieties savās dvēselēs uzturēt lūgšanu, pat tādos brīžos kā šodien, kad aplūkojam tēmu, kas pirmajā brīdī var nešķist mīlestības pilnu dialogu, kādai vajadzētu būt mūsu sarunai ar Dievu, raisoša. Es saku “pirmajā brīdī”, jo pilnīgi viss, kas ar mums notiek, viss, kas notiek mums līdzās, var un tam vajadzētu kļūt par mūsu lūgšanas tēmu.

Gribu ar jums runāt par laiku, kas paiet tik ātri. Neatkārtošu jums labi zināmo frāzi par to, ka ar katru nodzīvoto gadu mums paliek viens gads mazāk... Tāpat arī neiesaku jums iet un vaicāt citiem, ko viņi domā par laika ritējumu. Tā rīkojoties, jums, iespējams, nāktos uzklausīt apmēram šādu atbildi: “Ak, jaunība, dievišķais dārgums, kas paiet un nekad vairs neatgriežas...”; lai gan nav izslēgts, ka jūs varbūt saņemtu arī kādu citu — dziļāku un pārdabiskāku izpratni apliecinošu atbildi.

Mans mērķis nav nostalģiski noraudzīties uz cilvēka dzīves īsumu. Šīs zemes dzīves gaistošajam acumirklīgumam mums, kristiešiem, drīzāk jākalpo par pamudinājumu labāk izmantot savu laiku. Tam nekad nevajadzētu kļūt par iemeslu, lai bītos no mūsu Kunga, un vēl mazāk, lai lūkotos uz nāvi kā uz postošām un galīgām beigām. Tas ir izteikts neskaitāmos veidos — daži no tiem ir poētiskāki nekā citi, — ka, pateicoties Dieva žēlastībai un žēlsirdībai, katrs aizejošais gads ir solis tuvāk Debesīm, mūsu patiesajām mājām.

Kad domāju par laiku, cik gan labi saprotu svētā Pāvila izsaucienu, kad viņš raksta korintiešiem, tempus breve est — laiks ir īss. (1 Kor 7, 29) Cik gan patiešām īsa ir mūsu dzīve, ko pavadām šeit uz zemes! Īstam kristietim šie vārdi atbalsojas dziļi sirdī kā pārmetums viņa augstsirdības trūkumam un kā pastāvīgs aicinājums būt uzticīgam. Mūsu laiks — lai mīlētu, lai dāvātu, lai gandarītu — patiešām ir īss. Tāpēc būtu ļoti nepareizi to izšķērdēt vai arī bezatbildīgi atteikties no šī dārguma, izmetot to mēslainē. Mēs nedrīkstam izniekot šo pasaules vēstures posmu, ko Dievs ir uzticējis ikvienam no mums.


40

Svētā Mateja evaņģēlija divdesmit piektajā nodaļā lasām: “Tad debesvalstība būs pielīdzināma desmit jaunavām, kas, paņēmušas savas lampiņas, izgāja pretim līgavainim un līgavai. Bet piecas no tām bija vieglprātīgas un piecas gudras.” (Mt 25, 1-2) Tālāk evaņģēlists stāsta, ka gudrās jaunavas bija savu laiku izmantojušas labi. Viņas tālredzīgi bija aizgājušas iegādāties nepieciešamo eļļas daudzumu un bija gatavas, kad viņām tika teikts: “Lūk, līgavainis nāk, izejiet viņam pretim!” (Mt 25, 6) Tās aizdedzināja savas lampas un priecīgi izgāja Viņu satikt.

Pienāks diena, kas mums būs pēdējā, bet mēs no tās nebaidāmies. Pilnībā uzticoties Dieva žēlastībai, no šī brīža un turpmāk mēs esam gatavi būt augstsirdīgi un drosmīgi, un ar mīlestību rūpēties par mazajām lietām. Gatavi ar spoži aizdegtām lampām iet un satikt mūsu Kungu, jo Debesīs mūs sagaida vislielākie svētki. “Dārgie mīļotie brāļi, tie esam mēs, kas esam aicināti piedalīties Vārda kāzu svinībās; mēs, kuriem jau ir ticība Baznīcai, kas sātināmies ar Svētajiem Rakstiem un priecājamies, jo Baznīca ir vienota ar Dievu. Tagad es jūs lūdzu: pavaicājiet sev, vai jūs esat ieradušies kāzās ģērbti kāzu drānās? “Izmeklējiet rūpīgi jūsu domas.” (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 38, 11 (PL 76, 1289) Varat būt droši, to es saku jums un arī sev pašam, — mūsu kāzu drānas būs austas no mūsu mīlestības uz Dievu; no tās mīlestības, ar ko būsim mācējuši darīt pat vismazākās lietas. Jo tie, kuri ir iemīlējušies, pievērš uzmanību vismazākajiem sīkumiem, darot pat šķietami maznozīmīgas lietas.


41

Bet atgriezīsimies pie līdzības. Kas notiek ar vieglprātīgajām jaunavām? Tiklīdz ir atskanējis sauciens, viņas dara visu iespējamo, lai sagatavotos sagaidīt līgavaini — aiziet nopirkt eļļu. Bet šis lēmums ir novēlots. Kamēr viņas bija aizgājušas, “atnāca līgavainis; un kas bija sagatavojušās, tās kopā ar viņu iegāja kāzās un durvis aizslēdza. Bet pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: Kungs, kungs, atver mums!” (Mt 25, 10-11) Nav tā, ka viņas neko nebūtu darījušas. Viņas mēģināja kaut ko darīt... Bet galu galā saņēma nepielūdzamo atbildi: “Es jūs nepazīstu.” (Mt 25, 12) Vai nu viņas nemācēja vai arī nevēlējās atbilstoši sagatavoties, tādēļ nerīkojās prātīgi un aizmirsa iegādāties eļļu savlaicīgi. Viņām trūka augstsirdības, lai pienācīgi izmantotu to mazumu eļļas, kas tām bija uzticēts. Viņas tika brīdinātas daudzas stundas iepriekš, taču savu laiku neizmantoja lietderīgi.

Paraudzīsimies uz savu dzīvi patiesi godīgi. Kā tas nākas, ka dažreiz mēs neatrodam tās dažas minūtes, kas būtu nepieciešamas, lai ar mīlestību pabeigtu to darbu, kas mums jāveic un kas ir mūsu svēttapšanas līdzeklis? Kāpēc mēs nevērīgi izturamies pret mūsu ģimenes pienākumiem? Kādēļ, kad runa ir par mūsu lūgšanu vai Svētās Mises Upuri, mēs pēkšņi kļūstam tik steidzīgi un nevaļīgi? Kāpēc mums tik ļoti pietrūkst miera un rāmuma, kad jāizpilda pienākumi, ko uzliek mūsu stāvoklis, bet esam tik nesteidzīgi, kad aizraujamies ar savām iegribām? Tu varētu teikt, ka tie ir nenozīmīgi sīkumi. Tev taisnība, tādi tie ir, bet tieši šie sīkumi ir eļļa, kas mums vajadzīga, lai uzturētu mūsu liesmu degošu un lai mūsu gaisma spīdētu.


42

No pašas pirmās stundas

“Debesvalstība pielīdzināma nama tēvam, kas rīta agrumā izgāja derēt strādniekus savam vīna dārzam.” (Mt 20, 1) Jūs jau zināt, kā šis stāsts turpinās. Viņš vairākas reizes atgriežas tirgus laukumā, lai nolīgtu strādniekus. Daži tiek nolīgti rīta agrumā, bet citi jau gandrīz līdz ar tumsas iestāšanos. Visi saņem denāriju — sudraba monētu — “algu, ko es jums apsolīju, citiem vārdiem sakot, manu attēlu un līdzību, jo Valdnieka attēls ir iegravēts uz katras sudraba monētas.” (Sv. Hieronīms, Commentariorum in Matthaeum libri, 3, 20 (PL 26, 147) Tāda ir Dieva žēlsirdība. Viņš ikvienu aicina saskaņā ar katra personiskajiem apstākļiem, jo Viņš vēlas “lai visi cilvēki tiktu izpestīti.” (sal. 1 Tim 2, 4) Bet mēs esam piedzimuši kā kristieši, esam audzināti ticībā un saņēmuši skaidru aicinājumu no mūsu Kunga. Tāda ir patiesība. Tāpēc, kad Viņš jūs aicina, pat ja tā būtu pēdējā stunda, vai varat palikt turpat laukumā, sildoties saulīte, kā to darīja daudzi no strādniekiem līdzībā, jo viņiem taču bija tik daudz laika?

Lai mūsu laiks — pat ne sekunde, nepārspīlējot — nepaiet tukšā, velti izniekota. Ir jāstrādā. Pasaule ir liela un tajā ir miljoniem dvēseļu, kuras vēl nav dzirdējušas Kristus mācību visā tās pilnībā. Es vēršos pie ikviena no jums. Ja tev ir daudz brīva laika, vēlreiz nedaudz padomā par to. Ļoti iespējams, ka tu esi kļuvis remdens, ka, pārdabiski izsakoties, esi kļuvis kā paralizēts. Tu nevirzies uz priekšu, esi apstājies. Tu nenes augļus, jo nedari visu, kas tavos spēkos, to cilvēku labā, kas ir tev līdzās, un tur, kur tu uzturies ikdienas — tavā darbā un ģimenē.


43

Tu varētu man teikt — kāpēc gan man vajadzētu tā nopūlēties? Tas neesmu es, kas tev atbild, bet gan svētais Pāvils: “jo Kristus mīlestības mūs skubina. ”(2 Kor 5, 14) Ar visu dzīvi ir par maz, lai tava mīlestība sasniegtu tos plašumus, uz kādiem tā ir aicināta. No pašiem Opus Dei pirmsākumiem nenogurstoši esmu atkārtojis mūsu Kunga saucienu, cerot, ka augstsirdīgas dvēseles, kas būs gatavas to īstenot dzīvē, mani sadzirdēs: “No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” ( 13, 34-35) Tieši tajā cilvēki atpazīs, ka esam kristieši, jo mīlestība būs pamatā visam, ko darām.

Viņš, būdams šķīstības pilnība, neapgalvo, ka Viņa mācekļus varēs pazīt viņu šķīstās dzīves dēļ. Viņš, dzīvodams tādā pieticībā, ka Viņam nebija pat akmens, kur galvu nolikt (sal. Mt 8, 20), un pavadīdams tik daudzas dienas lūgšanās un gavēnī (sal. Mt 4, 1-11), nesaka saviem apustuļiem: jūs atpazīs kā Manis izvēlētos pēc tā, ka nebūsiet dzērāji un izēdāji.

Kristus dzīves šķīstība visos laikos ir bijusi un būs pļauka sejā sabiedrībai, kas tāpat kā toreiz arī tagad bieži vien ir tik ļoti degradējusies. Viņa mērenība — otrs pletnes cirtiens, kas skāra tos, kuru dzīve bija vienas vienīgas dzīres, ko pārtrauca vien pašu izraisīta vemšana, lai pēc tam atkal no jauna varētu atgriezties pie maltītes, tādējādi burtiski piepildot Saula pravietiskos vārdus: “viņu dievs ir vēders.” (Flp 3, 19)


44

Mūsu Kunga pazemība bija vēl viens trieciens tiem, kuri pavadīja savu dzīvi, domājot tikai par sevi. Šeit Romā, — es bieži esmu to stāstījis un, iespējams, jūs jau būsiet mani dzirdējuši par to runājam, — zem šīm drupās pārvērstajām arkām, triumfa gājienā mēdza maršēt imperatori un ģenerāļi — pašapmierināti, augstprātīgi un lepnības pilni. Un, kad viņi nonāca zem šiem arhitektūras pieminekļiem, viņiem vajadzēja noliekt savas galvas, baidoties pret velvētajām ejām atdauzīt savas majestātiskās pieres. Tomēr Kristus, kurš ir pazemīgs, nesaka: jūs atzīs par Maniem mācekļiem, ja būsiet pieticīgi un pazemīgi.

Es gribētu jums palīdzēt saprast, ka arī pēc divdesmit gadsimtiem Mācītāja bauslis ir tikpat pārsteidzoši jauns kā toreiz. Tas ir kā ieteikuma vēstule, kas apliecina, ka māceklis patiesi ir Dieva bērns. Kopš kļuvu par priesteri, esmu to ļoti bieži sludinājis. Diemžēl tik daudziem cilvēkiem šis bauslis turpina būt jauns, jo viņi nekad vai gandrīz nekad nav centušies to īstenot dzīvē. Ir skumji to sacīt, bet tā ir taisnība. Tomēr Mesijas sacītais ir nepārprotami skaidrs. Viņš vienreiz par visām reizēm uzsver: “No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” ( 13, 34-35) Tieši tāpēc jūtu pastāvīgu vajadzību cilvēkiem atgādināt šos mūsu Kunga vārdus. Svētais Pāvils piebilst: “Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu!” (Gal 6, 1-2) Padomā par tiem brīžiem, ko esi velti izniekojis, iespējams, nepamatoti atrunājoties ar to, ka laika taču ir diezgan. Tev līdzās ir tik daudz brāļu, draugu, kas ir pārslogoti ar darbu! Palīdzi viņiem neuzbāzīgi, laipni, ar smaidu uz lūpām, tā, lai viņi tikpat kā neapjaustu, ka to dari viņu labā. Tādējādi viņiem nebūs īpaši tev jāpateicas, jo tavas tuvākmīlestības smalkjūtīgums darīs tavu palīdzību nemanāmu.

Vieglprātīgās jaunavas, nabadzītes, ar saviem izdzisušajiem lukturiem droši vien taisnojās, sakot, ka viņām nebija neviena brīva brīža. Savukārt strādniekiem tirgus laukumā, šķiet, brīva ir lielākā dienas daļa, ko viņi pavada dīkdienībā, jo nejūt ne mazāko pienākumu veikt kādu noderīgu kalpojumu — neraugoties uz to, ka Kungs jau no pašas pirmās stundas viņus neatlaidīgi meklē. Kad Jēzus mūs aicinās kalpot, neatteiksimies, atsauksimies un izcietīsim dienas nastu un karstumu (sal. Mt 20, 12) mīlestības dēļ, un tad nasta vairs nebūs nasta.


45

Strādāt auglīgi Dieva dēļ

Tagad pārdomāsim līdzību par cilvēku, kas “pirms aizceļošanas sasauca savus kalpus un uzticēja viņiem savu mantu.” (Mt 25, 14) Ikvienam no viņiem kunga prombūtnes laikā tiek uzticēta atšķirīga mantas daļa. Domāju, ka būtu lietderīgi pārdomāt to, kā rīkojās cilvēks, kurš bija saņēmis vienu talentu. Viņa rīcība bija tāda, kādu manā zemē cilvēki sauc par “dzeguzes parazītismu”. Viņa aprobežotais prāts domā un šaubās, bet tad izlemj — viņš “aizgāja un ieraka to zemē, un tā paslēpa sava kunga naudu.” (Mt 25, 18)

Kādu gan darbu šis cilvēks varēs darīt turpmāk, ja viņš ir atteicies no darba instrumentiem? Izvēloties vieglāko ceļu, viņš ir rīkojies bezatbildīgi. Kad kungs atgriezīsies, viņš vienkārši atdos to, ko bija saņēmis. Sākot no šī brīža un turpmāk viņš tikai notrieks savu laiku — minūtes, stundas, dienas, mēnešus, gadus — visu dzīvi! Pārējie tikmēr ir aizņemti tirgojoties. Viņi godprātīgi rūpējas par to, lai varētu atgriezt viņiem uzticēto mantas daļu ar uzviju, jo kungam ir tiesības saņemt augļus. Viņa norādījumi ir pilnīgi skaidri: negotiamini dum venio — “tirgojieties, kamēr es pārnākšu!” (Lk 19, 13) Bet šis cilvēks nolemj tā nedarīt un līdz ar to visa viņa dzīve kļūst bezjēdzīga.


46

Cik gan nožēlojami būtu, ja mūsu nodarbošanās būtu laika, kas ir Dieva dāvāts dārgums, notriekšana! Šādai rīcībai nebūtu attaisnojuma. “Lai neviens nesaka: man ir tikai viens talents, es neko nevaru darīt. Pat ar vienu vienīgu talentu tu vari rīkoties teicamā veidā.” (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 78, 3 (PG 58,714)) Skumji ir neizmantot un negūt patiesu labumu no tiem dažiem vai daudziem talantiem un spējām, ko Dievs ir piešķīris ikvienam cilvēkam, lai viņš varētu sevi veltīt kalpošanai citu cilvēku dvēselēm un visai sabiedrībai!

Kad kristietis nelietderīgi notriec laiku šajā pasaulē, respektīvi, kad sava egoisma dēļ viņš izvairās no saviem pienākumiem, slēpjas un bēg no tiem, viņš sevi pakļauj briesmām “zaudēt Debesis”. Cilvēks, kurš mīl Dievu, ne tikai nodod Kristus rīcībā un Viņa kalpojumam visu, kas tam pieder un kas viņš ir, bet vēl vairāk — atdod pats sevi. Viņš nav skopulīgs. Viņa skatiens nav vērsts uz savu “es” — savu veselību, labo vārdu vai karjeru.


47

“Mans, mans, mans” — tas ir veids, kādā domā, runā un rīkojas daudzi ļaudis. Cik gan nepatīkama ir šāda attieksme! Svētais Hieronīms skaidro: “patiesi ir sacīts, lai attaisnotu savus grēcīgos darbus (sal. Ps 141(140), 4), šie ļaudis lepnības grēkam pievieno slinkumu un nolaidību.” (Sv. Hieronīms, Commentarium in Matthaeum libri, 4, 25 (PL 26, 195))

Tā ir lepnība, kas liek cilvēkiem pastāvīgi domāt: “Mans, mans, mans.” Tas ir netikums, kas cilvēkus padara neauglīgus un bezjēdzīgus; tas apklusina viņu dedzīgo vēlēšanos strādāt Dievam un noved pie tā, ka viņi notriec savu laiku. Bīsties no dīkdienības, tā vietā drīzāk samin kājām savu egoismu. Tu vēlies savu dzīvi paturēt sev? Nē. Atdod to Dievam un Kunga mīlestības dēļ — visu cilvēku labumam. Izroc savu aprakto talentu! Gādā, lai tas nestu augļus, un tu iemantosi prieku apzinoties, ka šajā pārdabiskajā darbā nav svarīgi, vai tā rezultāts šajā pasaulē būs brīnums, ko cilvēki apjūsmos. Vienīgā lieta, kas patiešām ir svarīga, — atdot visu, kas mēs esam, un visu, kas mums pieder, cenšoties, lai mūsu talents tiktu lietderīgi izmantots un nemitīgi nestu labus augļus.

Varbūt Dievs mums ir piešķīris vēl tikai vienu gadu, lai mēs Viņam kalpotu. Nedomā, ka tev vēl ir pieci vai vismaz divi gadi. Koncentrējies tikai uz šo vienu gadu, kas tikko sācies. Atdod to Dievam, neaproc to! Tāda lai ir mūsu apņemšanās!


48

Vīna dārza pakājē

“Bija cilvēks, nama tēvs, kas iestādīja vīna dārzu un iežogoja to, un izraka tanī vīna spiedi, un uzcēla torni, un iznomāja to strādniekiem, bet pats aizceļoja tālumā.” (Mt 21, 33)

Es gribētu, lai kopīgi pārdomājam šajā līdzībā ietverto mācību, paturot prātā mūs šobrīd interesējošos jautājumus. Tradicionāli šis stāsts tiek attiecināts uz Dieva izredzētās tautas likteni, pirmkārt norādot, kā mēs — cilvēki — uz tik lielo Dieva mīlestību atbildam ar neuzticību un nepateicību.

Šobrīd, turpretim, es vēlētos īpaši pakavēties pie vārdiem “bet pats aizceļoja tālumā”. Tie uzreiz liek man secināt, ka mēs — kristieši, nedrīkstam pamest vīna dārzu, kurā Dievs mūs ir nolicis. Mums jāveltī visi savi spēki, lai paveiktu ikdienas darbus vīna laukā, jāstrādā vīna spiedē un darba dienas beigās jādodas atpūsties tornī. Ja mēs ļautu, lai mūsu galvenais ceļvedis dzīvē ir sekošana pašu ērtībām, tas būtu tikpat kā teikt Jēzum: “Nē, mans laiks pieder man, nevis Tev. Es nevēlos sevi apgrūtināt, lai rūpētos par Tavu vīna dārzu.”


49

Kungs mums ir dāvājis dzīvību, visas maņas, spējas un neskaitāmas žēlastības. Mums nav tiesību aizmirst, ka ikviens no mums ir strādnieks — viens no daudzajiem — šajā dārzā, kurā Viņš mūs ir nolicis, lai, kopīgi strādājot, mēs gādātu uzturu visiem. Šī ir mūsu vieta — šeit, šajā dārzā. Šī ir tā vieta, kur ik dienas, sevi netaupot, mums jāstrādā kopā ar Jēzu, palīdzot Viņam atpestīšanas darbā. (sal. Kol 1, 24)

Ļaujiet man atkārtot: Tavs laiks priekš tevis? Tas pieder Dievam! Iespējams, pateicoties Kunga žēlsirdībai, šobrīd tava dvēsele šādas savtīgas domas nemaz nepazīst. Taču es to saku gadījumā, ja kādreiz jūti, ka sirds vilcinās ticēt Kristum. Ja tas notiktu, lūdzu — pats Dievs tevi lūdz — esi uzticīgs saviem pienākumiem, iegrožo savu lepnību, apvaldi iztēli, nekļūsti nepastāvīgs un nebēdz, visu atstājot.

Strādniekiem tirgus laukumā visa diena bija brīva. Cilvēks, kurš apraka savu talentu, vēlējās notriekt laiku bezdarbībā. Bet tas, kuram vajadzēja pārvaldīt vīna dārzu, pameta to. Viņi visi izrādījās vienaldzīgi pret to lielo uzdevumu, ko Mācītājs ir uzticējis ikvienam kristietim: apzināties sevi kā Viņa instrumentus un atbilstoši tam arī rīkoties, kopā ar Viņu līdzdarbojoties atpestīšanas darbā un ziedojot visu savu dzīvi kā priekpilnu upuri dvēseļu labā. (Kol 1, 24)


50

Neauglīgais vīģes koks

Tas atkal ir svētais Matejs, kurš atstāsta mums kā Jēzus, atgriežoties no Betānijas, kādu dienu jutās izsalcis. Mani vienmēr dziļi aizkustina mūsu Kunga piemērs, it īpaši, kad redzu, ka, būdams pilnīgs Dievs, Viņš ir arī patiess un pilnīgs Cilvēks, un kā tāds māca izmantot pat mūsu trauslumu un dabas vājumu, lai tādus kādi esam, mēs sevi pilnībā veltītu Tēvam, kurš labprāt pieņems mūsu upuri.

Viņš bija izsalcis. (sal. Mt 21, 18-19) Pasaules Radītājs, visas radības Kungs cieš no izsalkuma! Paldies Tev, Kungs, ka iedvesmoji svēto autoru savā stāstījumā iekļaut šo pavedienu, nelielo piebildi, kas palīdz Tevi iemīlēt vēl vairāk, un kas mudina dedzīgi vēlēties kontemplēt Tavu svēto Cilvēciskumu! Perfectus Deus, perfectus homo: “pilnīgs Dievs un pilnīgs Cilvēks” (Simbols Quicumque), no miesas un asinīm — tāpat kā tu un es.


51

Iepriekšējā dienā Jēzus bija smagi strādājis, un tagad, kad Viņš atkal gāja pa šo pašu ceļu, Viņš jutās izsalcis, tādēļ piegāja pie vīģes koka, kas no tālienes lepojās ar krāšņu lapotni. Svētais Marks mums paskaidro, ka vēl “nebija vīģu laiks”, tomēr mūsu Kungs pienāk, lai tās noplūktu, ļoti labi apzinoties, ka šajā gadalaikā Viņš tās tur neatradīs. Bet, kad koks izrādās bez augļiem, neskatoties uz šķietamo auglību un krāšņajām lapām, Jēzus pavēl: “Lai neviens nemūžam vairs neēd augļus no tevis!” (Mk 11, 14)

Patiešām skarbi vārdi! Lai nekad tev vairs nebūtu augļu! Kā gan jutās mācekļi, it sevišķi zinot, ka šos vārdus bija izteikusi pati Dieva Gudrība? Jēzus nolādē vīģes koku, jo Viņš tajā ir atradis tikai šķietamu auglību — daudz lapu. Lai tā mums ir mācība, ka bezdarbībai nav attaisnojuma. Daži varētu teikt: “Man trūkst pietiekamu zināšanu...” Bet tas nav attaisnojums. Vai arī: “Es esmu nevesels, man nav daudz talantu, apstākļi nav labvēlīgi, vide nav piemērota, cilvēki ir tik nekristīgi.” Arī tie nav attaisnojumi. Cik nožēlojams ir cilvēks, kurš sevi izgrezno ar nepatiesa apustulāta lapotni; kuram, ārēji raugoties, ir viss nepieciešamais, lai dzīvotu auglīgu dzīvi, bet nav dedzīgas vēlmes nest augļus! No malas izskatās, ka viņš labi izmanto laiku. Viņš visu laiku rosās, organizē lietas, izgudro jaunus veidus kā risināt dažāda veida problēmas..., bet viņa pūlēm nav redzama rezultāta. Viņa darba augļi nesātinās nevienu, jo tajos nav pārdabiskās sulas.

Lūgsim mūsu Kungu, lai mēs būtu dvēseles, kas ir gatavas varonīgi strādāt un nest augļus. Pasaulē netrūkst cilvēku, kuriem tuvojoties, mēs atrodam vien lielas, spīdīgas un treknas lapas. Tikai lapotne, un nekā vairāk. Tajā pašā laikā ir tik daudz dvēseļu, kas noraugās uz mums ar cerību remdēt savu izsalkumu — izsalkumu pēc Dieva. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka par spīti visām mūsu vājībām, mums ir visi nepieciešamie līdzekļi: pietiekamas zināšanas par kristīgo mācību un Dieva žēlastība.


52

No jauna gribu atgādināt, ka mums nav atlicis daudz laika, tempus breve est - laiks ir īss (1 Kor 7, 29), jo dzīve uz zemes ir īsa, taču, ņemot vērā līdzekļus, kas ir mūsu rīcībā, mums papildus nav nepieciešams nekas vairāk kā vien labā griba izmantot Dieva dāvātās iespējas. No brīža, kad mūsu Kungs ienāca šajā pasaulē, mums un visiem cilvēkiem sākās “vislabvēlīgākais laiks (..), pestīšanas diena.” (sal. 2 Kor 6, 2) Lai mūsu Dievam Tēvam nekad nevajadzētu mums izteikt pārmetumu, ko Viņš reiz jau izteica ar pravieša Jeremija muti: “Pat stārķis apakš debess zina savu laiku, un ūbele un bezdelīga, un dzērve ietur savu atnākšanas laiku, bet Mana tauta nepazīst tā Kunga tiesas kārtību!” (Jer 8, 7)

Nav sliktu vai nepiemērotu dienu. Visas dienas ir labas, lai kalpotu Dievam. Dienas kļūst sliktas vienīgi tad, kad cilvēki tās sabojā ar savu ticības trūkumu, savu slinkumu un bezdarbību, kas viņiem traucē strādāt kopā ar Dievu un Dievam. “Es slavēšu to Kungu vienmēr.” (Ps 34, 2) Laiks ir bagātība, kas aizplūst. Tas aizplūst no mums, izslīdot caur pirkstiem kā ūdens caur kalnu klintīm. Vakardiena ir pagājusi un arī šodiena paiet. Rītdiena drīz vien kļūs par vēl vienu vakardienu. Mūsu dzīve ir tik īsa. Bet cik gan daudz šajā īsajā laika sprīdī iespējams izdarīt Dieva mīlestības dēļ!

Mums nelīdzēs nekādas attaisnošanās. Kungs ar mums ir bijis ļoti augstsirdīgs; Viņš mūs ir pacietīgi pamācījis. Viņš ir izskaidrojis savu mācību ar līdzību palīdzību un nenogurstoši uz mums runājis. Tāpat kā Filipam arī ikvienam no mums Viņš varētu vaicāt: “Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis?” ( 14, 9) Tagad ir pienācis laiks patiešām sākt strādāt, lietderīgi izmantojot ikvienu dienas mirkli, priecīgi un labprātīgi panesot dienas nastu un karstumu. (sal. Mt 20, 12)


53

Tēva lietās

Svētā Lūkasa evaņģēlija otrajā nodaļā ir fragments, kas, manuprāt, mums labi palīdzēs noslēgt mūsu šīsdienas pārdomas. Kristus ir vēl tikai zēns. Cik gan ļoti Viņa Māte un Svētais Jāzeps cieš, kad atceļā no Jeruzalemes tie nevar Viņu atrast starp radiem un draugiem! Un kāds gan prieks ir viņu prieks, kad tie no tālienes atpazīst Viņu mācām Izraēļa mācītājus. Bet pievērsiet uzmanību vārdiem, kas nāk no Viņa lūpām. Vai tie nešķiet pārlieku skarbi? Dēls atbild savai Mātei: “Kāpēc jūs mani meklējāt?” (Lk 2, 49)

Vai tad tas nebija pašsaprotami un loģiski, ka vecāki Viņu devās meklēt? Dvēseles, kuras zina, ko nozīmē pazaudēt Kristu un atkal Viņu atrast, to sapratīs... “Kāpēc jūs mani meklējat? Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanis lietās, kas ir mana Tēva? (Lk 2, 49) Vai tad jūs nezinājāt, ka Man savs laiks pilnībā jāvelta Manam Debesu Tēvam?


54

Šodien mūsu lūgšanas augļiem vajadzētu būt pārliecībai, ka mūsu ceļš šeit virs zemes — visos laikos un jebkuros apstākļos — ir jāveltī Dievam; ka tas ir godības dārgums, Debesu valstības priekšnojauta; kaut kas brīnišķīgs, kas mums ir uzticēts, lai to atbildīgi pārvaldām, sniedzot norēķinu gan cilvēkiem, gan Dievam. Lai to izdarītu mums nav nepieciešams mainīt savu dzīvesveidu. Tieši pasaules vidū mēs varam svētdarīt savu profesiju vai amatu, savu mājas dzīvi un sabiedriskās dzīves norises — visas tās lietas, kam šķietami ir tikai laicīgs raksturs.

Kad divdesmit sešu gadu vecumā visā pilnībā sapratu, ka man jākalpo mūsu Kungam caur Opus Dei, es no visas sirds lūdzu Dievu dāvāt man astoņdesmit gadus veca vīra briedumu. Ar iesācējam raksturīgo bērnišķīgo naivumu un vienkāršību es lūdzu Dievu dot man nobrieduša vīra saprašanu, lai prastu izmantot man doto laiku un iemācītos kā vislabāk pavadīt ikkatru minūti, kalpojot Viņam. Mūsu Kungs māk dāvāt šādas bagātības. Varbūt pienāks laiks, kad tu un es varēsim teikt: “Es esmu gudrāks nekā vecie, jo es turu Tavas pavēles.” (Ps 119, 100) Jaunība nebūt nenozīmē vieglprātību, gluži tāpat kā sirmi mati vēl neliecina par apdomību un gudrību.

Iesim kopā pie Marijas, Kristus Mātes. Tu, kas esi mūsu Māte un esi redzējusi Jēzu uzaugam un labi izmantojam laiku, ko Viņš pavadīja starp cilvēkiem, māci man vadīt manas dienas, kalpojot Baznīcai un visām dvēselēm. Mana labā Māte, māci man, kad vien tas ir nepieciešams, saklausīt sirds dziļumos kā maigu pārmetumu atgādinājumu, ka mans laiks nepieder vis man, bet gan mūsu Tēvam, kas ir Debesīs.


Iepriekšējais Nākamais