Josemaría Escrivá Obras
73

Svētais Lūkass sava evaņģēlija septītajā nodaļā raksta: “Bet kāds no farizejiem lūdza Viņu, lai Viņš pie tā ēstu. Viņš, iegājis farizeja namā, novietojās pie galda.” (Lk 7, 36) Šajā brīdī ierodas kāda sieviete, kuru pilsētā visi pazīst kā grēcinieci. Viņa dodas pie Jēzus, kurš, ievērojot tā laika paražas, ēd atlaidies guļus, un sāk mazgāt Viņam kājas. Šajā aizkustinošajā ainā sievietes asaras kļūst par ūdeni kāju mazgāšanai; viņas mati kalpo par dvieli, lai tās nosusinātu. Viņa svaida Mācītāja kājas ar eļļu no grezna alabastra trauka un skūpsta tās.

Farizejs ir sašutis. Viņš nespēj iedomāties, ka Jēzus sirds varētu būt tik ļoti žēlsirdīga. “Ja Tas būtu pravietis,” viņš domāja sevī, “tad gan zinātu, kas un kāda ir šī sieviete, kas Viņam pieskaras.” (Lk 7, 39) Jēzus zina viņa domas un viņam paskaidro: “Vai tu redzi šo sievieti? Es ienācu tavā namā, un tu nedevi ūdeni manām kājām; bet šī asarām slacināja manas kājas un saviem matiem tās susināja. Tu mani neskūpstīji, bet šī, tikko es ienācu, nepārstāj skūpstīt manas kājas. Tu nesvaidīji ar eļļu manu galvu, bet viņa ar svaidāmo eļļu svaidīja manas kājas. Tāpēc es tev saku: viņai daudzie grēki tiek piedoti, jo viņa ļoti mīlējusi.” (sal. Lk 7, 44-47)

Nepakavēsimies tagad pie mūsu Kunga žēlsirdīgās Sirds dievišķo brīnumu apcerēšanas, bet aplūkosim šo ainu no kāda cita skatupunkta. Pievērsīsim uzmanību tam, cik ļoti Jēzum pietrūkst farizeja neizrādīto cilvēciskās laipnības un smalkjūtības žestu. Kristus ir perfectus Deus, perfectus homo. (Simbols Quicumque) Viņš ir patiess Dievs — Vissvētās Trīsvienības Otrā Persona, un patiess cilvēks. Viņš atnesa cilvēciskās dabas atpestīšanu, nevis sagraušanu. No Viņa mēs mācāmies, ka noniecināt līdzcilvēkus ir nekristīgi, jo visi cilvēki ir Dieva radības, kas veidotas pēc Viņa attēla un līdzības. (sal. Rad 1, 26-31)


74

Cilvēciskie tikumi

Gan izteikti laicīgas ievirzes domāšanā, gan tajā domāšanas veidā, ko mēs varētu nodēvēt par piētismu, valda uzskats, ka kristietis nevar būt pilnībā viscaur patiesi cilvēcisks. Pirmā domāšanas virziena pārstāvjiem šķiet, ka Evaņģēlija prasības tiecas nomākt mūsu cilvēciskās īpašības; otrā virziena piekritēji, savukārt, sliecas domāt, ka mūsu cilvēciskā samaitātā daba pēc būtības ir šķērslis, jo tā apdraud ticības skaidrību. Rezultāts šeit jebkurā gadījumā ir viens un tas pats: nespēja pilnībā izprast Kristus Iemiesošanās noslēpuma dziļumu, nespēja saskatīt to, ka “Vārds kļuva miesa,” kļuva cilvēks, “un dzīvoja starp mums.” ( 1, 14)

Mana pieredze — kā cilvēkam, kristietim un priesterim —māca man tieši pretējo. Nav tādas cilvēka sirds — vienalga, cik dziļi tā arī nebūtu iegrimusi grēkā, - kas sevī kā gruzdošas ogles starp pelniem nenestu arī kādu cēlsirdības dzirksteli. Un kad vien esmu klauvējis pie cilvēku sirds durvīm, personīgi uzrunājot viņus ar Kristus vārdiem, šīs sirdis man vienmēr ir atbildējušas.

Mūsu pasaulē ir daudz cilvēku, kas izturas pret Dievu nevērīgi. Iespējams, ka viņiem nav bijusi iespēja ieklausīties Viņa vārdos vai arī viņi tos ir aizmirsuši. Neraugoties uz to, šie cilvēki rīkojas godīgi, viņi ir uzticami, iejūtīgi un patiesi. Un es uzdrīkstos teikt, ka ikviens, kuram piemīt šādas īpašības, ir gatavs būt dāsns attiecībās ar Dievu, jo cilvēciskie tikumi veido pamatu dievišķajiem tikumiem.


75

Tiesa gan, ka ar šīm personīgajām īpašībām vien vēl nepietiek, jo neviens netiek izpestīts bez Kristus žēlastības. Tomēr, ja cilvēks sevī saglabās un audzēs tikumu sēklas, Dievs nolīdzinās viņa ceļu, un šis cilvēks spēs kļūt svēts, jo būs mācējis dzīvot godīgu dzīvi.

Varbūt jūs būsiet ievērojuši arī citus, gluži pretējus gadījumus: ir tik daudz cilvēku, kuri sakās esam kristieši, jo ir tikuši kristīti un pieņem arī citus sakramentus, bet ar savu uzvedību atklāj, ka ir neuzticīgi, melīgi, nepatiesi un augstprātīgi... Viņu kritieni no pašu uzbūvētā pjedestāla ir strauji un negaidīti. Viņi līdzinās signālraķetēm, kas uz mirkli izgaismo debesis un tad pēkšņi bez pēdām pazūd nebūtībā.

Ja vien esam gatavi uzņemties to atbildību, ko uzliek mūsu Dieva bērnu stāvoklis, mēs sapratīsim, ka Dievs vēlas, lai esam ļoti cilvēciski: lai mūsu galvas iesniedzas debesīs, bet kājas stingri stāv uz zemes. Maksa par kristīgu dzīvi nenozīmē pārstāt būt cilvēkiem nedz arī atteikties no centieniem iegūt tikumus, kas piemīt mūsu līdzcilvēkiem, kuri varbūt nemaz nepazīst Kristu. Maksa, ar ko atpirkts ikviens kristietis, ir mūsu Kunga atpestījošās Asinis; un es uzsveru, ka Viņš vēlas, lai mēs būtu gan ļoti cilvēciski, gan ļoti dievišķi, katru dienu cīnoties, lai būtu līdzīgi Viņam, kurš ir perfectus Deus, perfectus homo — patiess Dievs un patiess Cilvēks.


76

Ja kāds man jautātu, es nemācētu pateikt, kurš ir vissvarīgākais cilvēciskais tikums. Tas atkarīgs no kāda skatupunkta uz to raugāmies. Turklāt šis jautājums ir neauglīgs, jo runa nav par to, lai praktizētu vienu vai dažus tikumus. Ir absolūti nepieciešams cīnīties, lai iegūtu un praktizētu visus tikumus, jo tie visi ir savstarpēji saistīti. Tādējādi mūsu centieni būt patiesiem mūs darīs arī taisnīgākus, priecīgākus, apdomīgākus un nosvērtākus.

Tāpat man arī šķiet nepārliecinoši visi mēģinājumi nodalīt personiskos tikumus no sabiedrības tikumiem. Nevar būt tāds tikums, kas veicinātu egoismu. Ikviens tikums vienmēr nes labumu ne vien mūsu pašu dvēselēm, bet arī tiem, kas atrodas mums līdzās. Mēs visi esam cilvēki un visi arī Dieva bērni, un nedrīkstam uztvert savu dzīvi kā vienu vienīgu nevainojama curriculum vitae rakstīšanu vai izcilas karjeras veidošanu. Mums visiem jāizjūt savstarpēja solidaritāte, jo, pateicoties Dieva žēlastībai, mēs ar pārdabiskām saitēm esam vienoti svēto sadraudzībā.

Tajā pašā laikā ir jāatceras, ka lēmumu pieņemšana un atbildība izriet no ikviena cilvēka personīgās brīvības, tādēļ arī tikumi ir absolūti personīgi, jo tie attiecas uz konkrētu personu. Tomēr šajā “mīlestības cīņā” neviens necīnās viens. Man patīk teikt, ka neviens cilvēks nav no konteksta izrautas dzejas vārsmas. Zināmā mērā mēs vienmēr vai nu palīdzam, vai arī traucējam viens otram. Mēs visi esam vienas ķēdes posmi. Lūdz Dievam mūsu Kungam tagad kopā ar mani, lai šī ķēde noenkurojas Viņa Sirdī līdz pienāks tā diena, kad mēs Debesīs mūžīgi uzlūkosim Viņu vaigu vaigā.


77

Stiprums (drosme), miers, pacietība, augstsirdība

Tagad apdomāsim dažus no šiem cilvēciskajiem tikumiem. Kamēr runāšu, jūs no savas puses turpiniet sarunu ar mūsu Kungu: lūdziet, lai Viņš mums visiem palīdz un mudina mūs šodien dziļāk izprast Viņa Iemiesošanās noslēpumu, lai arī mēs ar savu dzīvi mācētu saviem līdzcilvēkiem sniegt dzīvu liecību par Viņu, kurš ir nācis, lai mūs atpestītu.

Nevienam cilvēkam — vai viņš būtu kristietis, vai nē — dzīve nav viegla. Protams, reizēm gadās, ka viss notiek tā, kā esam plānojuši. Bet parasti tas ilgst tikai īsu brīdi. Dzīvē mēs vienmēr saskaramies ar grūtībām un savās sirdīs izjūtam gan prieku, gan sarūgtinājumu. Tieši šajā, tēlaini izsakoties, kalēja smēdē cilvēks var iemantot stiprumu, pacietību, augstsirdību un izturību.

Stipruma jeb drosmes tikums piemīt cilvēkam, kurš neatlaidīgi dara to, ko viņam liek sirdsapziņa. Viņš nemēra darba vērtību balstoties vienīgi uz ieguvumiem, ko tas viņam sniedz, bet gan raugoties uz to, kādu kalpojumu šis darbs nes citiem. Reizēm stiprs cilvēks cieš, tomēr nekad nepadodas; viņš raud, bet savas asaras norij. Kad nāk smagas un neparedzētas grūtības, tās viņu nesaliec. Atcerieties piemēru, ko sniedz Makabiešu grāmata — kāds vecs vīrs, Elāzārs, izvēlas mirt, lai nepārkāptu Dieva likumu: “Tāpēc, tagad drosmīgi aiziedams no dzīves, es būšu izrādījies sava vecuma cienīgs un jauniešiem būšu atstājis cildenu piemēru labprātīgi cēli doties nāvē svēto un godājamo likumu dēļ.” (2 Mak 6, 27-28)


78

Cilvēks, kurš prot būt stiprs, nesteidzas saņemt sava tikuma augļus. Viņš ir pacietīgs. Patiesi, tas ir stiprums, kas palīdz mums novērtēt cilvēcisko un dievišķo pacietības tikumu. ““Savā pacietībā jūs iemantosiet savas dvēseles.” (Lk 21, 19) Dvēseles iemantošana saistās ar pacietību, kas būtībā ir visu pārējo tikumu sakne un sargātāja. Ar pacietību mēs iemantojam savu dvēseli, jo mācoties valdīt pār sevi, pamazām iemantojam to, kas esam.” (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 35, 4 (PL 76, 1261)) Tā ir pacietība, kas palīdz saprast citus, un būt pārliecinātiem, ka, laikam ejot, dvēseles — gluži tāpat kā labs vīns — nogatavojas un kļūst labākas.


79

Mums jābūt stipriem un pacietīgiem, mierīgiem un nosvērtiem. Taču tā nav tāda nosvērtība, kas savu mieru ieguvusi, norobežojoties no saviem brāļiem un māsām vai arī no cildenā uzdevuma, kas gulstas uz mūsu visu pleciem — nenogurstoši izplatīt pasaulē labo. Mēs esam miera pilni, jo zinām, ka vienmēr iespējams saņemt piedošanu, ka visu iespējams izlabot, izņemot nāvi. Taču Dieva bērniem nāve nozīmē jaunu dzīvi. Mums jācenšas nezaudēt mieru, lai rīkotos saprātīgi, jo vienīgi cilvēks, kurš saglabā mieru, ir spējīgs domāt, izsvērt visas priekšrocības un trūkumus, saprātīgi izvērtēt savas rīcības iespējamās sekas un tad rīkoties — mierīgi un izlēmīgi.


80

Īsumā esam minējuši dažus no cilvēciskajiem tikumiem. Nešaubos, ka savā personiskajā sarunā ar Kungu jūs atcerēsieties vēl daudzus citus tikumus, taču šobrīd es vēlētos uz mirkli apstāties, lai pārdomātu tādu brīnišķīgu īpašību kā augstsirdība.

Augstsirdība — tas ir gara diženums, plaša sirds, kurā patvērumu rod daudzi cilvēki. Tas ir spēks, kas palīdz mums aizmirst pašiem sevi un sagatavo mūs cēlsirdīgu, uz visu cilvēku labumu vērstu darbu veikšanai. Šaursirdībai nav vietas augstsirdīgā sirdī. Nedz arī skopumam, egoistiskam aprēķinam vai savtīgai viltībai. Tam, kas ir patiesi svarīgs, augstsirdīgs cilvēks veltīs visus savus spēkus, neko netaupot. Tādēļ arī viņš spēj dāvāt sevi visu, neapmierinoties vienīgi ar kaut kā došanu. Augstsirdīgs cilvēks atdod sevi pašu. Tas palīdz viņam saprast, ka augstsirdības augstākā izpausme ir atdot sevi Dievam.


81

Strādīgums un centība

Ir divi cilvēciskie tikumi — strādīgums un centība, kas it kā saplūst vienā un liek mums censties patiesi labi izmantot tos talentus (talantus), ko ikviens esam saņēmuši no Dieva. Strādīgums un centība ir tikumi tādēļ, ka tie mūs mudina labi pabeigt iesāktos darbus. Jo darbs, kā to sludina jau kopš 1928. gada, nav lāsts, nedz arī sods par grēkiem. Radīšanas grāmatā par darbu tiek runāts vēl pirms Ādama sacelšanās pret Dievu. Saskaņā ar mūsu Kunga plāniem cilvēkam bija un būs jāstrādā visos laikos, lai tādējādi līdzdarbotos varenajā radīšanas darbā. (sal. Rad 2, 15)

Strādīgs cilvēks izmanto laiku labi, jo laiks ir ne tikai nauda, laiks —tā ir Dieva godība! Šāds cilvēks dara to, kas viņam jādara, bet ne pieraduma dēļ vai lai kaut kā pavadītu dienas stundas, bet gan tādēļ, ka to iepriekš ir izsvērti un mierīgi pārdomājis. Tas arī liek viņam būt centīgam. Latīniski centība ir diligentia. Savukārt vārds “centīgs” nāk no darbības vārda diligo, kas nozīmē — mīlēt, novērtēt, kaut ko izvēlēties pēc rūpīgas un uzmanīgas izvērtēšanas (tulkotāja piezīme: Spāņu valodā “diligente” — centīgs, čakls cēlies no latīņu valodas darbības vārda — “diligo”). Centīgs cilvēks nesasteidz lietas. Viņš savu darbu veic kārtīgi un ar mīlestību.

Mūsu Kungs — patiess cilvēks — izvēlējās strādāt roku darbu un to veica rūpīgi un no sirds gandrīz visu to laiku, ko Viņš pavadīja šeit uz zemes. Viņš strādāja kā amatnieks līdztekus citiem sava ciemata ļaudīm. Šis Viņa vienlaikus cilvēciskais un dievišķais darbs mums skaidri parāda, ka ikdienas darbs nav kaut kas mazsvarīgs. Tas ir mūsu svēttapšanas pamats, pastāvīga iespēja satikt Dievu, slavēt un godināt Viņu caur mūsu intelektuālo vai fizisko darbu.


82

Patiesums un taisnīgums

Cilvēcisko tikumu praktizēšana prasa no mums pastāvīgu piepūli, jo nav viegli saglabāt godprātību, saskaroties ar situācijām, kas var likt riskēt ar mūsu labklājību un drošības sajūtu. Pievērsiet uzmanību, cik šķīsts un neaptraipīts ir patiesuma tikums. Vai tiesa, ka tas vairs nevienam nepiemīt? Vai tiešām kompromisu, lišķēšanas un lietu izskaistināšanas prakse beidzot ir uzvarējusi? Cilvēki baidās no patiesības un, lai attaisnotu savu rīcību, lieto nobružātas frāzes, apgalvojot, ka neviens vairs nerunā patiesību un nedzīvo patiesībā, ka itin visi ir spiesti izlikties un melot.

Par laimi tas tā nav. Ir daudz cilvēku — kristiešu un nekristiešu, — kas ir gatavi upurēt savu godu un labo vārdu patiesības dēļ; tie ir cilvēki, kas neielaižas kompromisos, drudžaini meklējot sev “siltāko vietu zem saules”. Viņi ir tie, kas, mīlot patiesību, prot atzīt un labot savas kļūdas. Turpretim cilvēki, kuri jau no sākta gala melo, savu uzvedību nekad nelabos, jo viņiem patiesība ir vien skaļš vārds, aiz kura noslēpt savu atkāpšanos no jebkādiem principiem.


83

Ja vien būsim patiesi, būsim arī taisnīgi. Es varētu turpināt runāt par taisnīgumu un nekad nepagurt, tomēr šobrīd varam atļauties vien ieskicēt dažas šī tikuma iezīmes, paturot prātā, ka šeit uzsākto pārdomu mērķis ir veidot īstu un patiesu iekšējo dzīvi, kas balstītos uz stingrajiem cilvēcisko tikumu pamatiem. Taisnīgums nozīmē katram dot to, kas tam pienākas. Tomēr gribētu piebilst, ka ar to vien nepietiek. Lai arī kas konkrētajam cilvēkam pienāktos, mums jābūt gataviem sniegt viņam vairāk, jo ikviena dvēsele ir Dieva veidots meistardarbs.

Labākais veids, kā izdzīvot mīlestību, ir savā dāsnumā iet tālāk nekā to pieprasa taisnīgums. Gadās, ka šāda mīlestība paliek nepamanīta, tomēr tā nes bagātīgus augļus Debesīs un virs zemes. Būtu kļūdaini domāt, ka teiciens “zelta vidusceļš”, ja tas tiek lietots attiecībā uz morāliskajiem tikumiem, nozīmē viduvējību vai arī kaut kādā veidā aicina mūs darīt tikai pusi no tā, kas ir mūsu spēkos. Šis vidusceļš starp galējībām paveras mūsu skatienam kā virsotne, uz ko tiekties; kā augstākais punkts - tas, ko apdomība mums parāda kā labāko rīcības veidu. Tomēr, kad runa ir par dievišķajiem tikumiem, tad līdzsvara meklēšanai nav vietas. Mēs nevaram ticēt, cerēt vai mīlēt par daudz. Neierobežotā mīlestība uz Dievu savā dāsnuma, sapratnes un tuvākmīlestības pārpilnībā ieskauj arī cilvēkus, kas ir mums līdzās.


84

Mērenības augļi

Mērenība ir pašsavaldība. Ne visam, ko piedzīvojam savā miesā un dvēselē, jāļauj brīva vaļa. Ne viss, ko var izdarīt, ir jādara. Ļauties tā saucamajiem dabiskajiem instinktiem ir vieglāk, taču galu galā šis ceļš ved uz skumjām un to, ka iekļūstam paši savu vājību slazdā.

Ir cilvēki, kas savam vēderam, acīm vai rokām nevēlas neko liegt. Viņi atsakās ieklausīties cilvēkos, kas viņus aicina dzīvot šķīstu dzīvi. Spēju radīt jaunu dzīvību, kas ir cildena realitāte — līdzdalība Dieva radošajā spēkā, viņi izmanto nekārtīgi, padarot to par līdzekli sava egoisma apmierināšanai.

Taču man nekad nav paticis runāt par nešķīstību. Labprātāk pārdomāju mērenības bagātīgos augļus. Gribu redzēt cilvēku, kas patiesi ir cilvēks un nevis vergs lētām greznumlietiņām, kas ir tikpat bezvērtīgas kā spīguļi, ko savāc žagatas. Šāds cilvēks māk iztikt bez lietām, kas var kaitēt viņa dvēselei, un pamazām arī saprot, ka viņa upuris ir vairāk šķietams nekā reāls, jo dzīvojot šādi — upurgatavības garā, viņš atbrīvo sevi no daudziem verdzības veidiem un tā vietā iemanto iespēju savas sirds dziļumos izbaudīt Dieva mīlestības pilnību.

Tad dzīve atkal atgūst krāsas, kas nesātības dēļ jau bija sākušas balot. Cilvēks no jauna atgūst spēju rūpēties par citiem, dalīties visā, kas viņam pieder, veltīt spēkus lieliem mērķiem. Mērenība padara dvēseli nosvērtu, vienkāršu, saprotošu. Tā piešķir personībai dabisku atturību un saprātīgu pašsavaldību, kas atspoguļojas cilvēka uzvedībā un ir pievilcīga arī apkārtējiem. Mērenība nenozīmē ierobežojumus, bet gan dvēseles diženumu. Daudz vairāk zaudējumu jāpiedzīvo neapvaldītai sirdij, kas atsakās pati no sevis, lai kalpotu pirmajam pretīmnācējam, kas tās uzmanību piesaistījis ar nožēlojamām lēta skārda zvaniņa skaņām.


85

Sirds gudrība

“Saprātīgu cilvēku daudzina kā zinīgu vīru,” lasām Sakāmvārdu grāmatā. (Sak 16, 21) Tas būtu maldīgs priekšstats par apdomību, ja mēs to uztvertu kā mazdūšību vai izlēmības trūkumu. Apdomība izpaužas kā ieradums, kas liek rīkoties labi — noskaidrot, kāds ir mūsu mērķis, un meklēt vispiemērotākos līdzekļus tā sasniegšanai.

Tomēr apdomība nav augstākā vērtība. Tādēļ mums vienmēr sev jājautā: Apdomība? Kā vārdā? Jo pastāv viltus apdomība, ko drīzāk vajadzētu saukt par viltību. Tā kalpo egoismam un lietpratīgi izmanto piemērotākos līdzekļus negodīgu mērķu sasniegšanai. Šādos gadījumos cilvēka gudrība un vērīgums viņa ļauno nolūku iedvesmoto rīcību padara vienīgi vēl sliktāku un pelna pārmetumus, ko svētais Augustīns izsaka kādā no saviem sprediķiem: “Vai tu centies saliekt Dieva sirdi, kas vienmēr ir taisnīga, lai tā nolaistos tavā nesaprātībā?” (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 63, 18 (PL 36, 771)) Šī ir tāda cilvēka viltus apdomība, kurš domā, ka viņam pietiek vien ar paša spēkiem, lai sevi izglābtu. “Neesiet pārgudri paši sevī,” (Rom 12, 16) saka svētais Pāvils, “jo ir rakstīts: Es iznīcināšu gudro gudrību un atmetīšu prātnieku prātošanu.” (1 Kor 1, 19)


86

Svētais Akvīnas Toms norāda uz apdomības — šī prātam piemītošā labā ieraduma — trīs darbībām. Tās ir: lūgt padomu, vispusīgi izvērtēt un izlemt. (Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiae, II—II, q. 47, a. 8.) Apdomības pirmais solis ir atzīt mūsu pašu ierobežotību. Tas ir pazemības tikums. Pateicoties tam atzīstam, ka ir jautājumi, kuros mēs visu nepārzinām; ka tik daudzos gadījumos mēs nevaram uztvert visus aspektus, ko vajadzētu paturēt prātā, lai izdarītu taisnīgu spriedumu. Tādēļ mēs meklējam padomu. Bet ne jau pie kura katra cilvēka, bet gan pie tāda, kuram piemīt pareizās īpašības — pie tāda, kurš grib mīlēt Dievu tikpat patiesi kā mēs un kurš cenšas Viņam uzticīgi sekot. Mums nav vajadzīgs vienkārši kāda cita viedoklis, mums jāvēršas pie cilvēka, kas var mums sniegt padomu godprātīgi un nesavtīgi.

Pēc tam ir jāizlemj, jo apdomība parasti prasa, lai mēs ātri nonāktu pie atbilstoša lēmuma. Dažreiz ir lietderīgi lēmuma pieņemšanu atlikt līdz brīdim, kad būs apkopoti visi fakti, kas varētu ietekmēt mūsu spriedumu, citkārt būtu ļoti neapdomīgi vilcināties, ja zinām, kas ir jādara. Īpaši tas attiecas uz situācijām, kad no tā ir atkarīgs līdzcilvēku labums.


87

Šāda sirds gudrība, šāda apdomība nekad nekļūs par miesas gudrību, par ko runā svētais Pāvils (sal. Rom 8, 6) — to cilvēku gudrību, kuri ir gudri, bet visiem spēkiem cenšas neizmantot savu prātu tam, lai meklētu un mīlētu mūsu Kungu. Īsteni apdomīgs cilvēks vienmēr ir uzmanīgs pret Dieva iedvesmām un caur šo modro ieklausīšanos Dievā viņš savā dvēselē saņem pestīšanas apsolījumus un pašu pestīšanu: “Es godinu Tevi, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu noslēpi to mācītiem un gudriem, bet atklāji to mazajiem.” (Mt 11, 25)

Sirds gudrība virza un vada daudzus citus tikumus. Tā ir apdomība, kas liek cilvēkam būt drosmīgam, tomēr nekļūt pārsteidzīgam; kas neļauj meklēt atrunas (kuru iemesli parasti meklējami slēptā kūtrumā), izvairoties no pūlēm, ko nepieciešams pielikt, lai no sirds dzīvotu saskaņā ar Dieva plāniem. Apdomīga cilvēka mērenība nav nejūtīga vai mizantropiska; viņa taisnīgums nav skarbs, nedz arī viņa pacietība — iztapīga.


88

Ne jau tas, kurš nekad nekļūdās, ir apdomīgs, bet gan tas, kurš māk savas kļūdas labot. Viņš parāda savu apdomību tādējādi, ka labprātāk izvēlas divdesmit reizes kļūdīties nekā ļauties bezrūpīgai nekā nedarīšanas taktikai. Viņš neuzsāk darīt lietas drudžainā steigā, nedz arī rīkojas ar absurdu bezprātību. Viņš uzņemas atbildību par saviem lēmumiem un bailes no neizdošanās viņam nekļūst par iemeslu tam, lai necenstos darīt labu. Dzīves laikā mēs sastopamies ar cilvēkiem, kuri ir objektīvi un prot izvērtēt lietas; tie ir cilvēki, kuri neiekarst un nemēģina svara kausus nosvērt sev par labu. Šiem cilvēkiem mēs uzticamies (tas notiek gandrīz instinktīvi), jo, neplātoties un neceļot lieku troksni, viņi vienmēr rīkojas cienījami un godīgi.

Apdomības tikums kristieša dzīvē ir neaizstājams. Tomēr šī tikuma augstākais mērķis nav sociālā harmonija vai miers, kas balstās uz izvairīšanos no domstarpībām. Tā pamats ir pildīt Dieva gribu, kurš vēlas, lai esam vienkārši, bet ne naivi; patiesības draugi, bet ne pārsteidzīgi vai vieglprātīgi. “Saprātīga sirds iemanto gudrību.” (Sak 18, 15) Šī gudrība ir mīlestība uz Dievu — tās galīgās zināšanas, kas var mūs atpestīt, sniedzot visai radībai miera un sapratnes augļus, bet katrai dvēselei — mūžīgo dzīvi.


89

Ikdienišķs ceļš

Tikko runājām par cilvēciskajiem tikumiem. Tagad varbūt daži no jums varētu domāt: bet, lai rīkotos šādi, vai nav jāaiziet prom no ierastās vides? Vai tas nav kas pārāk attāls mūsu ikdienas dzīvei? Nē. Nekur nav rakstīts, ka kristiešiem vajadzētu būt svešiniekiem šajā pasaulē. Mūsu Kungs Jēzus Kristus ar saviem darbiem un vārdiem ir slavējis kādu cilvēcisko tikumu, kas man ir īpaši tuvs. Tas ir dabiskuma un vienkāršības tikums.

Atcerieties, kā mūsu Kungs ienāk pasaulē — gluži tāpat kā jebkurš cits cilvēks. Savu bērnību un jaunību Jēzus pavada Palestīnas ciematā, kurā Viņš ne ar ko neatšķiras no pārējiem ciemata ļaudīm. Viņa publiskās dzīves laikā mēs atkal un atkal dzirdam atbalsis no Viņa pavisam ikdienišķās dzīves Nācaretē. Viņš runā par darbu, rūpējas par to, lai Viņa mācekļi atpūstos. (sal. Mk 6, 31) Viņš nemitīgi satiekas ar visdažādākajiem cilvēkiem un nekad nevienam neatsaka sarunu. Saviem sekotājiem Jēzus pat atklāti saka, lai tie ļauj bērniem nākt pie Viņa. (sal. Lk 18, 16) Iespējams, atsaucot atmiņā pats savu bērnību, Viņš kādā līdzībā izmanto piemēru par bērniem, kas spēlējas tirgus laukumā. (sal. Lk 7, 32)

Vai tas viss nav pavisam parasti dabiski un vienkārši? Vai to visu nevar piedzīvot ikdienas dzīvē? Reizēm gan gadās, ka, pierodot pie pašsaprotamā un ikdienišķā, cilvēki neapzināti sāk meklēt kaut ko spilgtu un samākslotu. Arī jūs noteikti kādreiz būsiet saskārušies ar šādiem gadījumiem. Piemēram, tiek apbrīnotas skaistas, tikko nogrieztas rozes ar maigi aromātiskām ziedlapiņām, un kāds, nezinot neko par šo ziedu izcelsmi, pamanās izteikt komentāru: “Tās izskatās tik skaistas, droši vien mākslīgas!”


90

Dabiskums un vienkāršība ir divi brīnišķīgi cilvēciskie tikumi, kas mums ļauj pieņemt Kristus vēsti. Turpretim, tieksme lietas sarežģīt, samudžināt, visu laiku domāt par un ap sevi, uzceļ mums apkārt it kā mūri, kas nereti liedz saklausīt Kunga balsi. Atcerieties Kristus pārmetumu farizejiem: viņi dzīvo ačgārnā pasaulē, kurā likums pieprasa ziedot desmito daļu no mētrām, dillēm un ķimenēm, tai pašā laikā novārtā pametot svarīgāko bauslībā: taisnību, žēlsirdību un ticību. Dzeramo ūdeni viņi izkāš itin rūpīgi, lai pat ods tur neiekļūtu, taču ūdenī nepamanītos kamieļus viņi aprij. (sal. Mt 23, 23-24)

Nē. Nav jābūt ne savādai, ne neparastai nedz kristiešu dzīvei, nedz to godīgo cilvēku dzīvei, kuri ne jau savas vainas dēļ nepazīst Kristu. Visi cilvēciskie tikumi, ko mēs šodien pārdomājām, noved pie viena un tā paša secinājuma. Patiesi cilvēcisks ir tas, kurš cenšas būt patiess, uzticams, atklāts, drosmīgs, atturīgs, dāsns, mierīgs, taisnīgs, strādīgs, pacietīgs. Būt šādam cilvēkam, iespējams, varētu būt grūti, bet nekad dīvaini. Ja dažiem cilvēkiem tas šķiet pārsteidzoši, tad tas ir tādēļ, ka viņu acis ir aptumšotas un viņu skatienu aizklāj slēptas gļēvulības un noteiktības trūkuma aizsegs.


91

Cilvēciskie tikumi un dievišķie tikumi

Kad cilvēks cenšas pieaugt cilvēciskajos tikumos, viņa sirds jau ir ļoti tuvu Kristum. Ja viņš ir kristietis, viņš saprot, ka dievišķie tikumi — ticība, cerība un mīlestība un visi pārējie tikumi, ko mums sniedz Dieva žēlastība, mudina viņu nekad neizturēties nevērīgi pret tām labajām īpašībām, kas viņam ir kopīgas ar daudziem cilvēkiem.

Es uzstāju, ka cilvēciskie tikumi ir pamats dievišķajiem tikumiem, kas savukārt aizvien sniedz mums pastāvīgu iedrošinājumu rīkoties kā labiem cilvēkiem. Taču jebkurā gadījumā nepietiek vien ar to, ka vēlamies šos tikumus iemantot, svarīgi ir iemācīties tos praktizēt. Discite benefacere — mācieties labu darīt. (Is 1, 17) Ir nepieciešams veidot ieradumu rīkoties saskaņā ar tikumiem: būt neliekuļotiem, patiesiem, nosvērtiem, mierīgiem un pacietīgiem caur konkrētu rīcību..., jo mīlestība tiek pierādīta ar darbiem, mēs nevaram mīlēt Dievu vienīgi vārdos, tas jādara “darbos un patiesībā.” (1 Jņ 3, 18)


92

Kad kristietis cīnās, lai iegūtu šos tikumus, viņa dvēsele sagatavojas auglīgi saņemt Svētā Gara žēlastību. Tādā veidā Svētais Gars Paraklēts ar savām iedvesmām cilvēka dvēselē stiprina viņa labās cilvēciskās īpašības. Vissvētās Trīsvienības Trešā Persona, dvēseles maigais Viesis, izlej savas dāvanas: gudrības, saprāta, padoma, spēka, atziņas, dievbijības un Kunga bijāšanas dāvanu. (sal. Is 11, 2)

Tad cilvēks piedzīvo prieku un mieru. (sal. Gal 5, 22) Līksmu mieru, iekšēju līksmību, kas iet roku rokā ar cilvēcisko prieka tikumu. Un brīdī, kad, šķiet, ka viss sabrūk mūsu acu priekšā, mēs saprotam, ka patiesībā tā nav, jo “Tu taču esi mans stiprais Dievs, kas sargā.” (Ps 43 (42), 2) Ja Dievs mājo mūsu dvēselē, tad viss pārējais — nav svarīgi, cik būtisks tas varētu likties, — ir mazsvarīgs un pārejošs, turpretim mēs Dievā — paliekoši.

Caur dievbijības dāvanu Svētais Gars mums palīdz būt drošiem, ka esam Dieva bērni. Un, būdami Dieva bērni, kā gan mēs varam būt noskumuši? Skumjas ir egoisma pārpaliekas. Ja mēs patiesi gribam dzīvot Dievam, mums nekad netrūks dzīvesprieka, pat ne tad, kad atklāsim savas kļūdas un postu. Prieks ienāks mūsu lūgšanas dzīvē tādā mērā, ka neatliks nekas cits kā vien no prieka sākt dziedāt. Jo mēs mīlam, un iemīlējušies cilvēki dzied.


93

Ja dzīvosim šādā veidā, nesīsim pasaulei mieru. Mēs pratīsim kalpošanu Dievam saviem brāļiem padarīt patīkamāku, jo “augstsirdīgu devēju Dievs mīl.” (2 Kor 9, 7-8) Kristieši ir parasti cilvēki, bet viņu sirdis pārpludina prieks, kura avots ir apņēmība ar pastāvīgu žēlastību palīdzību pildīt Tēva gribu. Kristietis nejūtas kā upuris, nedz arī kaut kādā veidā mazvērtīgs vai ierobežots. Viņš iet pa dzīvi ar augsti paceltu galvu, jo viņš ir cilvēks un Dieva bērns.

Mūsu ticība izceļ patieso nozīmi, kas piemīt šiem cilvēciskajiem tikumiem, ko nevienam nekad nevajadzētu atstāt novārtā. Neviens nevar pārspēt kristiešus cilvēciskumā. Tie, kuri seko Kristum, spēj (ne jau savu nopelnu, bet gan Dieva žēlastības dēļ) apkārtējiem nodot tālāk to, ko viņi reizēm nojauš, bet nespēj pilnībā izprast: ka patiesā laime, neviltots kalpošanas gars mūsu tuvākajiem var nākt vienīgi caur mūsu Pestītāja Sirdi, kurš ir perfectus Deus, perfectus homo — patiess Dievs un patiess Cilvēks.

Sirdīs dosimies pie Marijas, mūsu Mātes un visizcilākās radības, ko jebkad veidojušas Dieva rokas, un lūgsim, lai viņa mūs dara par labiem cilvēkiem. Lai mūsu cilvēciskie tikumi, ieausti žēlastības dzīvē, kļūst par labāko palīdzību tiem, kuri līdz ar mums strādā pasaulē, lai nodrošinātu mieru un laimi visiem cilvēkiem.


Iepriekšējais Nākamais