Attiecības ar Dievu

Baltā svētdiena man atsauc atmiņā kādu senu dievbijīgu tradīciju, kas agrāk bija izplatīta manā dzimtajā pusē. Šajā dienā, kurā liturģija mūs aicina ilgoties pēc garīgās barības — rationabile, sine dolo lac concupiscite, alkstiet pēc garīgā piena(1Pēt 2, 2 (Mises ievadvārdi)), bija paradums apciemot slimniekus — tiem nebija noteikti jābūt ļoti smagā stāvoklī —, dodot viņiem iespēju pieņemt Vissvētāko Sakramentu un tādējādi izpildīt Baznīcas bausli, kas prasa ticīgajiem pieņemt Komūniju vismaz vienu reizi gadā Lieldienu laikā.

Dažās lielākajās pilsētās katra draudze organizēja Euharistisko procesiju. Atceros, ka manā studiju laikā itin bieži gadījās, ka uz Saragosas galvenās ielas satikās veselas trīs procesijas, kurās gāja tikai vīrieši — tūkstošiem vīru! — ar lielām degošām svecēm. Tie bija spēcīgi vīri, kas pavadīja Jēzu Vissvētākajā Altāra Sakramentā ar ticību, kas bija lielāka nekā kilogramiem smagās procesiju sveces, ko viņi nesa savās rokās.

Šonakt, vairākkārt pamostoties, kā šautru lūgšanu atkārtoju: quasi modo geniti infantes (1Pēt 2, 2 (Mises ievadvārdi)) — kā jaunpiedzimuši bērni…Iedomājos, ka šīsdienas Baznīcas aicinājums ir kā radīts mums visiem, kas dzīvi izjūtam to, ka esam Dieva bērni. Mums tik tiešām jābūt ļoti spēcīgiem, ļoti stipriem — ar raksturu un gara spēku, kas mums ļautu labvēlīgi ietekmēt vidi, kurā dzīvojam; un tomēr Dieva priekšā ir tik labi apzināties, ka esam mazi bērni.

Mēs esam Dieva bērni

Quasi modo geniti infantes, rationabile, sine dolo lac concupiscite (1Pēt 2, 2 (Mises ievadvārdi)) — Kā jaunpiedzimuši bērni alkstiet pēc garīgā piena. Šis pants no svētā Pētera pirmās vēstules ir brīnišķīgs, un man šķiet pilnīgi likumsakarīgi, ka liturģija turpinās ar: Exsultate Deo adiutori nostro: iubilate Deo Iacob (Ps 81, 2 (Mises ievadvārdi)) — Dziediet priecīgi Dievam, mūsu stiprumam, gavilējiet Jēkaba Dievam, kas ir arī mūsu Kungs un mūsu Tēvs. Taču šodien vēlētos, lai mēs — jūs un es — nepakavētos Vissvētākā Altāra Sakramenta apcerē, kas liek mūsu sirdīm izplūst nebeidzamās slavas dziesmās Jēzum, bet gan vairāk pārdomātu savu dievišķo filiāciju un to, kā pārliecība par to ietekmē visus, kas patiesi vēlas izdzīvot savu kristīgo ticību.

Dažādu iemeslu dēļ, ko tagad neminēšu, bet ko ļoti labi zina Jēzus, kurš šobrīd noraugās uz mums no tabernākula, mana dzīve man likusi jo spēcīgi apzināties, ka esmu Dieva bērns. Esmu piedzīvojis prieku patverties mana Tēva sirdī: lai labotos, lai šķīstītos, lai Viņam kalpotu, lai saprastu ikvienu cilvēku un ikvienam piedotu Dieva mīlestības spēkā un caur saviem pazemojumiem.

Tāpēc tagad vēlos uzstāt, ka mums — man un jums — ir nepieciešams atjaunoties, pamosties no šī nespēka snauda, kas tik viegli mūs iemidzina, un no jauna — daudz dziļāk un tiešāk — apzināties savu Dieva bērnu stāvokli.

Jēzus piemērs, visa Viņa dzīve Svētajā zemē palīdz mums piepildīties ar šo patiesību. „Ja mēs pieņemam cilvēku liecību,“ lasām Jāņa vēstulē, „Dieva liecība ir lielāka.“ (1 5, 9) Un kāda tad ir Dieva liecība? Atkal mums atbild svētais Jānis: „Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums dāvājis, lai mēs sauktos un būtu Dieva bērni! (...) Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni.“ (1 Jņ, 3, 1-2)

Gadu gaitā esmu centies vienmēr nešaubīdamies paļauties uz šo prieka pilno patiesību. Lai arī kādā dzīves situācijā es neatrastos, mana lūgšana vienmēr ir bijusi viena un tā pati, mainoties tikai tās emocionālajai noskaņai: „Kungs, Tu mani esi šeit nolicis; Tu man esi šo lietu uzticējis un es paļaujos uz Tevi. Es zinu, ka Tu esi mans Tēvs, un esmu redzējis, kā mazie vienmēr pilnībā uzticas saviem vecākiem.“ Mana priestera pieredze ir apstiprinājusi, ka šāda sevis ielikšana Dieva rokās palīdz dvēselēm iemantot stipru, dziļu un mierpilnu dievbijību, kas mudina strādāt nepagurstoši un ar tīru nodomu.

Kristus piemērs

Quasi modo geniti infantes… Kā jaunpiedzimušie bērni… Iespēja visur izplatīt šo Dieva bērnu mentalitāti, kas liek mums uz sevi lūkoties kā uz Dieva bērniem, man dāvājusi daudz prieka. Tā ļauj mums izbaudīt vēl kādu citu patiesību, ko dzirdam šīsdienas Svētajā Misē: „Jo viss, kas dzimis no Dieva, uzvar pasauli“(1 Jņ 5, 4), palīdz pārvarēt grūtības un gūt uzvaru šai cildenajā cīņā par dvēseļu mieru un mieru sabiedrībā.

Mūsu gudrība un spēks slēpjas tieši šajā pārliecībā par savu mazumu un niecīgumu Dieva priekšā, kurš savukārt mūs iedrošina, lai varam rīkoties ar nesatricināmu paļāvību un sludināt par Jēzu Kristu, Viņa Viendzimušo Dēlu, par spīti mūsu kļūdām un trūkumiem, ja vien, līdztekus vājumam, mūsos netrūkst arī cīņas, lai tos uzveiktu.

Droši vien bieži esat mani dzirdējuši atkārtojam šo Svēto Rakstu padomu: discite benefacere, „mācieties labu darīt.“ (Is 1, 17) Patiešām mums jāmācās un jāmāca darīt labu. Un, pirmkārt, jāsāk pašiem ar sevi, pūloties atklāt, kas ir lielākais labums, pēc kā mums vajadzētu tiekties; kas ir vislabākais ikvienam no mūsu draugiem un visbeidzot — ikkatram cilvēkam. Es nezinu nevienu citu labāku veidu, lai censtos aptvert Dieva varenību, kā šo: mācīties kalpot, vienmēr paturot prātā šo vārdos neizsakāmo un vienlaikus arī vienkāršo patiesību, ka Dievs ir mūsu Tēvs un mēs — Viņa bērni.

Palūkosimies no jauna uz Mācītāju. Varbūt arī tu šobrīd savā dvēselē dzirdi to pašu pārmetumu, ko Kungs savulaik veltīja Tomam: „Sniedz šurp savu pirkstu un aplūko manas rokas, un sniedz šurp savu roku un liec to manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!“ (20, 27) Un kopā ar apustuli arī no tavām krūtīm līdz ar patiesu nožēlu izlauzīsies sauciens: „Mans Kungs un mans Dievs!“ (20, 28), es atpazīstu Tevi, savu Mācītāju, nešaubīgi un uz visiem laikiem un ar Tavu palīdzību vienmēr glabāšu sirdī Tavu mācību un centīšos uzticīgi tai sekot.

Pašķirot pāris Evaņģēlija lappuses atpakaļ, mēs no jauna varam izdzīvot to ainu, kurā Jēzus, aizgājis nostāk no visiem, lūdzas, bet mācekļi, kas ir turpat netālu, visticamāk Viņu vēro. Kad Jēzus ir beidzis lūgšanu, viens no mācekļiem sadūšojas un, pienācis Viņam klāt, lūdz: „Kungs, māci mūs Dievu lūgt, tāpat kā Jānis arī savus mācekļus mācīja!“ Un Viņš sacīja tiem: „Kad jūs lūdzat Dievu, sakiet: Tēvs, svētīts lai top Tavs vārds!“ (Lk 11, 1-2)

Pievērsiet uzmanību, cik pārsteidzošā veidā Jēzus atbild. Mācekļi ik dienas ir kopā ar Viņu, un tā — visikdienišķāko sarunu laikā, Kungs viņus iemāca lūgties, atklāj viņiem Dieva žēlastības lielo noslēpumu — ka mēs esam Dieva bērni un, gluži tāpat kā jebkurš bērns sarunājas ar savu tēvu, arī mēs varam pavadīt laiku paļāvības pilnā sarunā ar Dievu.

Kad redzu, kā daži cilvēki iztēlojas garīgo dzīvi un kristieša attiecības ar viņa Kungu, man acu priekšā atklājas visai nepatīkama aina — nebeidzama sausu un formālu bezdvēseliski monotonu mutisko lūgšanu skaitīšana, kas drīzāk paver ceļu anonimitātei nekā personiskai, atklātai un vienlīdzīgai sarunai ar mūsu Debesu Tēvu (īsta mutiskā lūgšana nekad nav anonīma!), es atceros šo Kunga padomu: „Lūdzot Dievu, nerunājiet daudz kā pagāni, kas domā, ka daudzo vārdu dēļ tiks uzklausīti! Nekļūstiet viņiem līdzīgi, jo jūsu Tēvs pirms jūs lūdziet Viņu, zina, kas jums vajadzīgs!“ (Mt 6, 7-8) Lūk, kā to komentē Baznīcas tēvs: „Domāju, ka Kristus mums liek izvairīties no garām lūgšanām. Bet ne tādā nozīmē, ka lūgšanai nebūtu jāveltī laiks, bet gan tai ziņā, ka nevajadzētu to pārvērst par nebeidzamiem vārdu plūdiem… Pats Kungs taču min līdzību par atraitni, kura ar saviem neatlaidīgajiem lūgumiem pēc palīdzības beigās tomēr uzveica netaisnā tiesneša vienaldzību; vai arī par vīru, kurš pilnīgi nelaikā — nakts vidū — ieradās pie drauga un drīzāk savas neatlaidības nekā draudzības dēļ panāca, ka viņa draugs pieceļas no gultas. (sal. Lk 11, 5-8; 18, 1-8) Ar šiem diviem piemēriem Kungs pavēl mums lūgties pastāvīgi, taču nevis, sacerot bezgalīgi garas lūgšanas, bet gan vienkārši, stāstot Viņam par mūsu vajadzībām.“(Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 19, 4 (PG 57, 278))

Tomēr, ja, uzsākot lūgšanu, jums nekādi neizdodas sakopot uzmanību sarunai ar Dievu, ja jūtat vienīgi sausumu un prāts, šķiet, nav spējīgs noformulēt pat ne vismazāko domu, bet sirds liekas nejūtīga, iesaku jums darīt to pašu, ko šādās reizēs vienmēr cenšos darīt arī es pats. Nostājieties Dieva priekšā un sakiet Viņam vismaz šo: „Kungs, es neprotu lūgties! Es nezinu, ko lai Tev saku?“ Varat būt droši, ka šajā brīdī jūs jau lūdzaties.

Dievbijība — Dieva bērna attiecības ar Tēvu

Dievbijība, kas dzimst no dievišķās filiācijas, ir dziļa dvēseles attieksme, kas galu galā pārņem visu mūsu eksistenci: tā ir klātesoša ikvienā no mūsu domām un vēlmēm un it visur, kur ieliekam savu sirdi. Vai nekad neesat ievērojuši kā bērni ģimenē, paši to nemaz neapzinoties, atdarina savus vecākus? Viņi atkārto vecāku žestus, ieradumus un itin bieži pārņem vecāku uzvedības veidu?

Gluži tas pats notiek arī ar labu Dieva bērnu. Pašam neizskaidrojamā veidā viņš pamazām iemanto dievbijību, kas mums palīdz visus dzīves notikumus skatīt caur ticības pārdabisko prizmu. Tad viņš mīl visus cilvēkus tāpat, kā viņus mīl mūsu Debesu Tēvs, un, kas ir vēl svarīgāk,— viņš iegūst jaunu dedzību ik dienas censties aizvien vairāk tuvoties Kungam. Es uzstāju — tas, ka mums piemīt vājības, nav no svara, jo mūsu Dievs Tēvs vienmēr ir gatavs pasniegt savu mīlošo roku, lai mūs pieceltu.

Vai esat ievērojuši, ka mazi bērni krīt pilnīgi citādi nekā pieaugušie? Kritiens mazajiem parasti nav nekas īpašs: viņi paklūp un krīt tik bieži! Un, pat ja pēc kritiena mazais palaiž vaļā raudienu, tētis viņu uzmundrina, paskaidrojot, ka īsti vīri neraud. Ar to raudāšana parasti arī beidzas, jo zēns vēlas redzēt savu tēvu priecīgu un apmierinātu.

Savukārt, kad tas ir pieaugušais, kam gadās zaudēt līdzsvaru un nokrist garšļaukus uz zemes, vienīgi līdzjūtība mūs attur no smiekliem un jautrības, ko citādi izraisītu šāds starpgadījums. Bet pašam negadījuma upurim kritiens var beigties visai nopietni — ja runa ir par vecāka gadagājuma cilvēku — pat ar lūzumu, kas var nekad nesadzīt. Tāpēc ir labi, ja iekšējā dzīvē mēs visi esam quasi modo genitiinfantes (1Pēt 2, 2 (Mises ievadvārdi)) — kā jaunpiedzimuši bērni; kā tie mazie, kas šķiet it kā no gumijas veidoti un kas, kad uz tiem raugāmies, liekas gūstam prieku pat no saviem klupieniem, jo viņi tūliņ pat atkal slienas kājās un turpina skraidelēt, zinot, ka vecāki vienmēr būs tuvumā, lai viņus pažēlotu un samīļotu.

Ja mēs centīsimies uzvesties tāpat kā šie bērni, mūsu kritieni un neveiksmes, kas iekšējā dzīvē ir pilnīgi neizbēgami, nenesīs sev līdzi sarūgtinājumu. Tie raisīs mūsos nožēlu, taču neliks zaudēt dūšu. Mēs tos uzlūkosim ar smaidu, kas kā tīrs kalnu avots dzimst no prieka par to, ka esam Mīlestības bērni; ka esam mūsu Debesu Tēva — šīs varenības, bezgalīgās gudrības un žēlsirdības — bērni.

Šajos gados, ko esmu pavadījis, kalpojot Kungam, esmu iemācījies būt par Dieva bērnu. Un no jums lūdzu to pašu: lai jūs esat quasi modo geniti infantes — bērni, kas ilgojas pēc Dieva Vārda, Dieva Maizes, Viņa barības un spēka, lai turpmāk dzīvotu kā īsti kristīgi cilvēki.

Esiet pavisam kā bērni! Jo vairāk jūs būsiet kā bērni, jo labāk! To jums no savas pieredzes saka priesteris, kam nācies šo trīsdesmit sešu gadu laikā, kopš viņš cenšas cik vien var uzticīgi pildīt Dieva gribu, celties augšā pēc kritieniem daudzas jo daudzas reizes. Cik gan ātri, bet vienlaikus arī lēni šie gadi pagājuši! Un tikai viena lieta man vienmēr ir palīdzējusi: tas, ka es aizvien vēl esmu bērns un varu ierausties savas Mātes klēpī un paslēpties mana Kunga Jēzus Kristus Sirdī.

Lielie kritieni, kas nopietni ievaino dvēseli un dažkārt atstāj aiz sevis gandrīz neizdzēšamas pēdas, vienmēr rodas no augstprātības, kas liek domāt, ka esam gana lieli; ka esam pašpietiekami. Šādās reizēs cilvēkā virsroku ņem sava veida nespēja lūgt kādam palīdzību — ne Dievam, nedz arī draugam vai priesterim. Tā šī nabaga dvēsele, viena savā nelaimē, slīgst aizvien dziļāk maldos un aiziet neceļos.

Nekavēsimies ne mirkli, jau tagad lūgsim Dievu, lai Viņš nekad nepieļauj, ka kļūstam pašapmierināti, un lai vienmēr liek mūsos pieaugt alkām pēc Viņa palīdzības, Viņa Vārda, Viņa Maizes, mierinājumu un spēka: rationabile, sine dolo lac concupiscite (1Pēt 2, 2 (Mises ievadvārdi)) — alkstiet pēc garīgā piena. Varat būt droši, ka tas ir labākais veids, kā uzveikt lepnību. Nešaubieties, ka vienīgi tas mums var palīdzēt rīkoties labi, cildeni, dievišķi. „Patiesi es jums saku: ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, jūs Debesu valstībā neieiesiet.“ (Mt 18, 3)

Un atkal man prātā nāk jaunības dienās piedzīvotais. Cik gan liels ticības apliecinājums tas bija! Man šķiet it kā liturģiskais dziedājums vēl aizvien skanētu man ausīs un es varētu ieelpot vīraka smaržu, un redzēt tūkstošiem vīru — katru ar degošu sveci kā savas cilvēciskās nabadzības simbolu rokās —, bet ar sirdi kā bērnam; kā mazajam, kurš varbūt pat nespēj pacelt acis, lai palūkotos uz savu tēvu. „Tādēļ tev jāatzīst un jāsaprot, cik ļauni un bēdīgi ir tas, ka tu esi atstājis to Kungu, savu Dievu.“(Jer 2, 19) Atjaunosim mūsu stingro lēmumu nekad neatstāt Kungu pasaules rūpju dēļ. Izdarīsim konkrētas apņemšanās, kas mums — radībām, kas apzinās savu paša nabadzību, un nepagurušas meklē un sauc savu Tēvu —, palīdzēs vairot slāpes pēc Dieva.

Bet, atgriežoties pie tā, ko teicu iepriekš: mums ir jāiemācās būt kā bērniem, mums ir jāiemācās būt par Dieva bērniem. Un vienlaicīgi šis domāšanas veids, kas sakņojas Dieva bērna apziņā, mums ir jānodod tālāk arī citiem. Tas, neraugoties uz mūsu dabiskajām vājībām, darīs mūs stiprus ticībā (sal. 1Pēt 5, 9), auglīgus darbos un drošus mūsu garīgajā dzīvē, lai par spīti kļūdām, ko mums gadītos pieļaut — lai arī cik apkaunojošas tās nebūtu —, mēs vienmēr nevilcinoties atgrieztos un no jauna nostātos uz brīnišķīgā dievišķās filiācijas ceļa, kurš beidzas mūsu Dieva Tēva atvērtajās un mīlošajās rokās.

Kurš gan neatceras sava tēva rokas? Tās droši vien nebija tikt glāstošas, maigas un saudzīgas kā mātei. Taču šīs spēcīgās un stiprās rokas apskāva mūs cieši, sirsnīgi un droši. Kungs, es Tev pateicos par šīm sastrādātajām un cietajām plaukstām. Paldies Tev par šīm stiprajām rokām. Paldies par šo maigo un stipro sirdi. Gandrīz vai biju gatavs Tev pateikties arī par savām kļūdām! Zinu, ka Tu vēlies kaut to nebūtu, un tomēr tās saproti, attaisno un piedod.

Tā ir visa gudrība, ko Dievs sagaida no saviem bērniem mūsu attiecībās ar Viņu, jo tik tiešām vislielākā mācība, ko varam apgūt, ir atzīt, ka esam tikai nulle… Un tomēr mūsu Dievs Tēvs mīl ikvienu no mums tādus, kādi esam. Tādus, kādi mēs esam! Pat es — kas neesmu nekas vairāk kā vien nabaga cilvēks — mīlu jūs visus tādus, kādi esat. Tad nu iedomājieties, kāda ir Dieva mīlestība! It sevišķi, ja mēs vēl cenšamies cīnīties, pūlamies dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu, labi izkoptu.

Dzīves plāns

Ja to, ko stāstu, būsiet sapratuši pareizi, tad, domājot par mūsu dievbijību — kāda tā ir un kādai tai vajadzētu būt —, kā arī pārdomājot to, kā tieši mums būtu jāuzlabo savas personīgās attiecības ar Dievu, jūs izvairīsieties no kārdinājuma, iztēloties nepārspējamus varoņdarbus. Jūs atklāsiet, ka Kungam pietiek vien ar to, ka dienas gaitā ik pa laikam Viņam dāvājam nelielus mīlestības apliecinājumus.

Pacenties izveidot sev kādu konkrētu garīgās dzīves plānu un patiesi tam sekot: velti dažas minūtes iekšējai lūgšanai, piedalies Svētajā Misē (ja iespējams - ik dienas), bieži pieņem Vissvēto Komūniju, pat ja sirdsapziņa tevi neapsūdz smagā grēkā, pastāvīgi dodies pie Izlīgšanas sakramenta. Apmeklē Jēzu Tabernākulā, lūdzies Rožukroni un apceri tā noslēpumus. Izmanto šīs un citas dievbijības prakses, kas tev zināmas vai kuras vēl vari apgūt.

Tomēr neļauj tām pārvērsties par negrozāmiem, kā akmenī iecirstiem likumiem, būt kā noslēgtām atvilknītēm tavā dzīvē. Tās ir kā sava veida norādes, kas iezīmē dievbijības ceļu, taču tev tās jāpielāgo savai dzīves situācijai, jo tu esi cilvēks, kurš dzīvo pasaulē, kuram ir savs pilnas slodzes darbs, zināmi sabiedriskie pienākumi un saistības, ko nekādā gadījumā nevajadzētu atstāt novārtā, jo tieši tur turpinās tava tikšanās ar Dievu. Tavam garīgās dzīves plānam jābūt kā gumijas cimdam, kas pilnībā piekļaujas tā valkātāja rokai.

Neaizmirsti arī, ka svarīgākais nav darīt cik vien iespējams daudz lietu; dāsni piedāvā tās pāris, ko ar prieku vai varbūt ar nelielu piespiešanos varēsi izpildīt katru dienu. Šie dievbijīgie ieradumi, pašam nemanot, tevi vedīs uz kontemplāciju. Un no tavas dvēseles kā asni vēl bagātīgāk izdīgs mīlestības akti: šautru lūgšanas, pateicības lūgšanas, izlīdzināšanas lūgšanas un garīgās komūnijas. Un tas viss — nepārtraucot tavus ikdienas pienākumus: paceļot telefona klausuli, iekāpjot sabiedriskajā transportā, atverot vai aizverot aiz sevis durvis, savās ikdienas gaitās ejot garām kādai baznīcai, uzsākot jaunu darbu, to darot un pabeidzot. Itin visu tu veltīsi savam Dievam Tēvam.

Atpūties un smel spēkus savas dievišķās filiācijas apziņā. Dievs ir maiguma un bezgalīgas mīlestības pilns Tēvs. Sauc Viņu šai vārdā daudzreiz dienā, un, esot ar viņu vienatnē — savā sirdī, saki Viņam, ka Viņu mīli, ka Viņu pielūdz, ka esi lepns un jūties stiprs, zinot, ka esi Viņa bērns. Tas veido iekšējās dzīves programmu, kuras mērķis ir dievbijības pilnas attiecības ar Dievu; tie ir dievbijīgi ieradumi, ko tu patiešām pildi (es uzstāju, ka svarīgi ir nevis, lai to būtu daudz, bet gan, lai tie tiktu pastāvīgi praktizēti), kas tev ļaus justies un izturēties kā labam bērnam.

Man tevi jābrīdina arī no kādām briesmām. Proti, no pieraduma un rutīnas, kas ir īstens dievbijības kaps. Nereti tā slēpjas aiz šķietami cildenas vēlēšanās paveikt ko patiesi nozīmīgu, savus ikdienas pienākumus tikmēr veikli atstājot novārtā. Ja manīsi sevī mostamies šādas tieksmes, godīgi nostājies Dieva priekšā un padomā, vai iemesls tam, ka esi noguris, nepārtraukti cīnoties par vienu un to pašu, patiesībā nav tas, ka šajā cīņā nemeklēji Dievu; palūkojies, vai dāsnuma un upurgatavības trūkuma dēļ nav mazinājusies tava uzticība un neatlaidība darbā. Ja tā, tad nav brīnums, ka garīgās dzīves pienākumi, nelielās mortifikācijas un apustuliskais darbs, kas nedod tūlītējus augļus, tev šķiet pilnīgi veltīgi. Kad tā notiek, mēs jūtamies iztukšoti un, lai tikai apklusinātu mūsu Debesu Tēva balsi, kurš prasa no mums pilnīgu uzticību, mēs iespējams sākam sapņot par jauniem dzīves plāniem. Tā, savā dvēselē nododamies šiem sapņiem (vai drīzāk — murgiem) par lieliem garīgiem varoņdarbiem, mēs nomaldāmies no ceļa, kas mūs bez līkumiem ved taisni uz svētumu; mēs aizmirstam vislielāko patiesību (un tā jau ir skaidra zīme, ka esam zaudējuši pārdabisko skatījumu uz dzīvi), proti, ka esam mazi bērni un ka mūsu Tēvs darīs mūsos brīnumus, ja vien pazemīgi atsāksim visu atkal no jauna.

Sarkankrāsas ceļa stabi

No bērnības man atmiņā dziļi iespiedušās ceļazīmes, ko manā dzimtajā pusē mēdza izvietot gar ceļa malām kalnos. Tie bija augsti, parasti sarkanā krāsā krāsoti stabi, kas piesaistīja manu bērna uzmanību. Tolaik man tika paskaidrots, ka šie stabi ir domāti tam, lai ziemā, kad sasnigs sniegs, apklājot takas, labības laukus un ganības, mežus, klintis un nogāzes, tie, slejoties ārā no sniega segas, kalpotu par drošu atskaites punktu, lai cilvēki zinātu, kur ir ceļš.

Iekšējā dzīvē notiek kas līdzīgs. Tajā ir gan pavasari, gan vasaras, taču ir arī ziemas; dienas bez saules un naktis bez mēnessgaismas. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mūsu draudzību ar Kristu ietekmē mūsu garastāvoklis, svārstīgās emocijas un pašsajūtas maiņas. Šāda veida attieksme liecina par egoismu un tiekšanos pēc savas ērtības un nekādi nav savienojama ar mīlestību.

Tādēļ šajos vētru un sniegputeņu laikos dažas stipras (ne sentimentālas) dievbijības prakses, kas iesakņojušās dvēselē un ir atbilstošas katra konkrētajiem dzīves apstākļiem, būs gluži kā šie sarkanie ceļa stabi, kas vēl aizvien rādīs mums pareizo ceļu, līdz kamēr Kungs vēlēsies, lai atkal spīdētu saule. Tad ledus izkusīs, un mūsu sirds no jauna iedegsies ar to liesmu, kas patiesībā nekad nebija izdzisusi, tikai kā gruzdoša ogle slēpās zem pelnu kārtas, kas mūsu pašu apsīkušās centības vai mazo upuru dēļ būs izveidojusies pārbaudījumu laikā.

Neslēpšu jums, ka gadu gaitā pie manis vairākkārt nākuši cilvēki, kas ar patiesām skumjām un nožēlu, man atzinušies: Tēvs, es nezinu, kas ar mani notiek. Es jūtos tik noguris un vienaldzīgs. Mana dievbijība, kas agrāk likās tik droša un patiesa, tagad šķiet visīstākais teātris — komēdija… Šiem cilvēkiem, un arī jums visiem, es varu atbildēt tikai vienu. Komēdija? Brīnišķīgi! Tas nozīmē, ka Kungs spēlējas ar mums kā tēvs ar saviem bērniem.

Svētajos Rakstos mēs lasām: ludens in orbe terrarum (Sak 8, 31) — es piekopu savas rotaļas Viņa zemes virsū. Viņš spēlējas, bet nekad mūs nepamet, jo tālāk Raksti saka: deliciae meae esse cum filiis hominum (Sak 8, 31) — mans prieks joprojām ir pie cilvēku bērniem. Kungs rotaļājas ar mums! Un, ja kādreiz mums ir sajūta, ka spēlējam teātri, jo jūtamies vienaldzīgi, apātiski, nomākti un mūsos nav nekādas vēlēšanās jel ko darīt; ja pildīt savus pienākumus un censties sasniegt garīgos mērķus, ko esam sev uzstādījuši, mums šķiet pārlieku grūti, ir pienācis laiks apsvērt domu, ka, iespējams, Dievs ar mums spēlējas un gaida, ka mēs šo „komēdiju“ pratīsim izspēlēt varonīgi.

Man nav nekas pretim jums atzīties, ka Kungs man ir dāvājis daudz žēlastību, taču, neraugoties uz to, parasti man nākas mazliet piespiesties. Es ievēroju savu garīgās dzīves plānu ne tāpēc, ka man to gribētos darīt, bet gan tādēļ, ka man tas ir jādara — Mīlestības dēļ. „Bet, Tēvs“, kāds varētu teikt, „vai tad ar Dievu drīkst spēlēt teātri? Vai tad tā nav liekulība?“ Esi bez bažām — šis ir tavs brīdis, tev ir dota iespēja spēlēt cilvēciskā komēdijā ar dievišķu skatītāju. Nepadodies! Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars vēro šo tavu „komēdiju“; dari visu Dieva mīlestības dēļ; pat ja tas prasa no tevis piepūli — dari to, lai iepriecinātu Viņu.

Būt par Dieva ākstu — tas taču ir brīnišķīgi! Cik gan skaisti ir spēlēt šo lomu mīlestības dēļ, bez jebkāda personīgā gandarījuma, tikai tādēļ, lai iepriecinātu mūsu Dievu Tēvu, kurš spēlējas ar mums! Nostājies Kunga priekšā un saki Viņam: „Man nav ne mazākās vēlēšanās šobrīd to darīt, tomēr es veltīšu šo darbu Tev.“ Un no sirds ķeries tam klāt, lai arī pats, iespējams, domā, ka tas, ko dari, ir visīstākā komēdijas spēlēšana. Lai svētīta tāda komēdija! Vari būt drošs — tā nebūs liekulība, jo liekuļiem vajag publiku, kas apbrīnotu viņu priekšnesumu. Turpretim mūsu „komēdijas“ vienīgie skatītāji (ļauj man tev to vēlreiz atgādināt) ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars; Vissvētākā Jaunava Marija, Svētais Jāzeps un visi eņģeļi un svētie, kas ir Debesīs. Mūsu iekšējā dzīvē nav citas izrādes kā vien šī: tas ir Kristus, kurš iet garām quasi inocculto (sal. 7, 10) — it kā slepeni.

Iubilate Deo. Exsultate Deo adiutori nostro, (Ps 81, 2) (Mises ievadvārdi) — Dziediet priecīgi Dievam, mūsu stiprumam, gavilējiet Jēkaba Dievam! Kungs ir mūsu vienīgā palīdzība. Jēzu! Tas, kurš to nesaprot, nepazīst ne mīlestību, ne trūkumu, ne grēku. Es, kas esmu vien nabaga cilvēks, es gan zinu, kas tas ir — grēki, mīlestība un trūkumi. Bet vai jūs arī zināt, kā tas ir — pacelt savu sirdi pie Dieva? Vai jūs zināt, ka dvēsele var nostāties Kunga priekšā, atvērt Viņam savu sirdi un izsūdzēt Viņam savas bēdas? Es tā daru. Es Kungam sūdzos, kad Viņš, piemēram, paņem pie sevis jaunus cilvēkus, kas vēl ilgus gadus būtu varējuši Viņam kalpot un mīlēt Viņu šeit virs zemes, jo es to nesaprotu. Taču šīs manas žēlabas ir paļāvības un uzticēšanās pilnas — es zinu, ka tad, ja es izrautos no Dieva rokas, tūlīt pat sekotu kritiens. Tādēļ es nekavējoties pieņemu Kunga plānus, vienlaicīgi pie sevis lēnām sakot: „Lai notiek un piepildās, un mūžam tiek slavēta un godināta vistaisnīgākā un vismīlošā Dieva griba! Pāri pār visām lietām. Āmen. Āmen.“

Tieši tā mums māca rīkoties Evaņģēlijs — ar šādu svēto viltību, kas ir auglīga apustuliskā darba avots; kas ir mūsu mīlestības un mūsu — Dieva bērnu miera avots un veids, kā mēs mīlestību un mieru varam nodot tālāk visiem cilvēkiem. Tikai tā — pēc dzīves, kuras laikā būsim svētdarījuši savu darbu, meklējot tajā Dieva lietu apslēpto laimi —, mēs beigsim savas dienas Mīlestībā. Mēs rīkosimies ar bērniem tik raksturīgo svēto nekautrību un atteiksimies no kauna, kas patiesībā ir liekulība un kas pieaugušajiem pēc tam, kad tie piedzīvojuši kritienu, neļauj atgriezties pie Tēva.

Es gribētu beigt ar Kunga sveicienu, ko šodien lasām Evaņģēlijā: Pax vobis! Miers jums! Tad mācekļi kļuva līksmi, redzēdami savu Kungu (sal. 20, 19-20), — Kungu, kurš mūs pavada ceļā pie Tēva.

Šī nodaļa citā valodā