Atraisīšanās no visa

Tagad, kad tikko aizsākusies Klusā nedēļa un tik tuvu ir brīdis, kad atcerēsimies to, kā Kalvārijā norisinājās visas cilvēces atpestīšanas darbs, manuprāt, ir īpaši piemērots laiks, lai tu un es pārdomātu to, kā mūsu Kungs Jēzus Kristus mūs atpestīja, un lai kontemplētu Viņa patiesi neizsakāmo mīlestību uz mums — šīm nabaga radībām, kas esam veidoti no zemes pīšļiem.

„Piemini, ka tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties.“ (Pelnu kaisīšanas rits (sal. Rad 3, 19)) Tā mūsu Māte Baznīca mūs pamācīja Gavēņa laika sākumā, lai mēs nekad neaizmirstu, cik niecīgi esam, un to, ka pienāks diena, kad mūsu miesa, kas tagad ir dzīvības pārpilna, pazudīs kā putekļu mākonis zem mūsu kājām, ejot pa lauku ceļu, un izgaisīs kā migla, ko izklīdina saules stari. (sal. Gudr 2, 3)

Kristus piemērs

Bet pēc šī skaudrā atgādinājuma par mūsu katra personīgo niecīgumu, vēlos jums parādīt kādu citu lielisku patiesību: Dieva varenību, kurš mūs uztur un piepilda ar savu dievišķību. Ieklausieties Apustuļa vārdos: „Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, būdams bagāts, jūsu dēļ kļuvis nabags, lai Viņa nabadzībā jūs kļūtu bagāti.“ (2 Kor 8, 9) Ja mierīgi palūkosieties uz mūsu Kunga piemēru, uzreiz redzēsiet, ka tas mums dod vielu pārdomām visai dzīvei un pamudinājumu patiesi apņemties būt dāsnākiem, konkretizējot šo apņemšanos ar reāliem darbiem. Jo neaizmirstiet, ka mērķis, kas mums ikkatram jāsasniedz, ir šis: identificēties ar Jēzu Kristu, kurš — kā tikko dzirdējāt — kļuva nabags tevis un manis dēļ un cieta, atstādams mums priekšzīmi, lai mēs sekotu Viņa pēdās. (sal. 1 Pēt 2, 21)

Vai nekad, svētas zinātkāres mudināts, neesi sev vaicājis: ar ko Jēzus Kristus vainagoja šo Dieva mīlestības pārpilnību? Tas atkal ir svētais Pāvils, kurš mums sniedz atbildi: „Dieva veidā būdams (…), Viņš atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu, kļūdams cilvēkiem līdzīgs.“ (Flp 2, 6-7) Vai tas neliek jums sastingt apbrīnā un pateicībā šī noslēpuma priekšā un mācīties no tā? Viss spēks, viss majestātiskums, viss skaistums, visa bezgalīgā Dieva harmonija, visas Viņa lielās un neizmērojamās bagātības, viss Dievs savā pilnībā — mūsu labuma dēļ tika apslēpts Kristus Cilvēciskumā. Visvarenais nolēma uz laiku apslēpt savu godību, lai Viņa radībām būtu vieglāk tuvoties savam Pestītājam.

„Dievu,“ raksta svētais Jānis, „neviens nekad nav redzējis: vienpiedzimušais Dēls, kas ir Tēva klēpī, To atklāja“ ( 1, 18), parādoties pārsteigtajiem cilvēkiem: vispirms kā jaundzimušais bērniņš Betlēmē, tad kā bērns — līdzīgs citiem bērniem; vēlāk Templī —divpadsmit gadu vecumā kā atjautīgs un gudrs zēns; un visbeidzot kā mīlēts, cienīts un apbrīnots Skolotājs, kurš saviļņoja Viņam sekojošā sajūsmas pārņemtā pūļa sirdis.

Pietiek uzlūkot vien dažus iemiesotās Dieva Mīlestības vaibstus, un augstsirdība, kas tajos atspoguļojas, uzreiz saviļņo mūsu dvēseli, iekvēlina mūs un liegi mudina uz nožēlu par to, ka tik bieži esam uzvedušies zemiski un savtīgi. Jēzus neiebilst sevi pazemināt, lai paceltu mūs no mūsu nabadzības un piešķirtu mums Dieva bērnu un Viņa brāļu cieņu. Tu un es, turpretim, nereti ietiepīgi un muļķīgi izslejamies lepnībā par dāvanām un talantiem, ko esam saņēmuši, dažkārt pat nonākot tik tālu, ka padarām tos par pjedestālu, no kura savu gribu uzspiežam citiem, it kā nopelni par dažiem relatīvi nozīmīgiem sasniegumiem pienāktos vienīgi mums. „Bet kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Un ja tu esi saņēmis, kāpēc lielies, it kā tu nebūtu saņēmis?“ (1 Kor 4, 7)

Domājot par Dieva pilnīgo sevis atdošanu un to, kā Viņš ļāva sevi šķietami sakaut, (to es saku tamdēļ, lai katrs no mums ļoti personīgi to pārdomātu) godkārīga cilvēka iedomība vēl jo vairāk atklājas kā atbaidošs grēks, jo šāda izturēšanās ir pilnīgi pretēja tam, ko mums mācīja Jēzus Kristus. Pārdomājiet to nesteidzoties: Viņš, būdams Dievs, sevi pazemināja; savukārt cilvēks, uzpūties no patmīlības, par katru cenu cenšas sevi paaugstināt, neatzīstot, ka viņš ir tikai no slikta māla veidota radība.

Bērnībā, iespējams, jums tika stāstīta fabula par zemnieku, kuram uzdāvināja zelta fazānu. Kad pirmais prieks un pārsteigums par dārgo dāvanu bija pārskrējis, jaunais saimnieks sāka meklēt vietu, kur fazānu turēt. Vairākas stundas visādi izdomājies viņš pēdīgi nolēma to novietot vistu kūtī. Vistas, jaunatnācēja skaistuma apžilbinātas, apbrīnoja to, drūzmēdamās ap viņu un domādamas fazānu par pusdievu esam. Šādai kņadai ejot pilnā sparā, pienāca arī barošanas laiks un tiklīdz zemnieks pameta putniem pirmo sauju ar graudiem, fazāns, kurš bija no gaidīšanas ļoti izbadējies, kāri metās piepildīt savu tukšo vēderu. Vistas tik prastu uzvešanos redzēdamas — ka tāds skaistulis rij ēdienu tikpat badīgi kā visparastākais putns —, vīlušās sāka savu kritušo elku knābāt un nemitējās, kamēr nebija tam izplūkušas visas spalvas. Tik bēdīgs ir narcisa pašpielūgsmes gals. Un jo vairāk viņš cenšas pacelties pāri citiem, vīzdegunīgi paļaudamies tikai uz savu paša varēšanu, jo postošāks tas ir.

Jums ir uzticēti dažādi talanti — gan pārdabiski, gan cilvēciski —, kuri labi jāizmanto; tādēļ izdariet praktiskus secinājumus, ko īstenot jūsu ikdienas dzīvē, un neļaujieties pievilties, maldīgi un nožēlojami domādami, ka jums kaut kas pieder un ka tas ir tikai jūsu pūliņu auglis. Atcerieties, ka ir vēl kāds saskaitāmais, ar kuru ir jārēķinās vienmēr un bez kura nevar iztikt neviens — tas ir Dievs.

Paturot prātā tikko dzirdēto, pārlieciniet sevi, ka tad, ja patiesi vēlamies cieši sekot mūsu Kungam un no sirds kalpot Dievam un visai cilvēcei, mums pilnībā jāatraisās no sevis: mūsu intelektuālajām dotībām, veselības, labā vārda, godīgajiem centieniem pēc sasniegumiem, no slavas un panākumiem.

Vēl vairāk — tavai apņēmībai šajā ziņā jāiet vēl tālāk, līdz tiem augstajiem ideāliem un kvēlās vēlēšanās meklēt vienīgi Dieva godu un Viņu slavēt, lai tu vienmēr saskaņotu savu gribu ar šo skaidro un vienkāršo principu: Kungs, es vēlos to darīt vienīgi tad, ja Tu to vēlies; bet, ja tā nav Tava griba — arī es to negribu. Šādā veidā dzīvojot, mēs dosim nāvējošu triecienu egoismam un iedomībai, kas cenšas aust savus tīklus ikviena cilvēka sirdī, un vienlaikus arī iemantosim patiesu dvēseles mieru un nesavtību, ko vainagos aizvien tuvākas un stiprākas attiecības ar Dievu.

Ja vēlamies līdzināties Jēzum Kristum, mūsu sirdīm jābūt pilnīgi brīvām no jebkuras pieķeršanās. „Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko Man! Jo kas grib savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs Manis dēļ, tas to iegūs. Jo ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu?“ (Mt 16, 24-26) Svētais Gregors paskaidro: „Nepietiek vienīgi atraisīties no lietām, ja mēs līdz ar to neatsakāmies arī paši no sevis. Bet… kurp lai mēs dodamies ārpus sevis pašiem? Vai tad kāds var atteikties pats no sevis?

Jums jāzina, ka mēs vienlaicīgi atrodamies it kā divās situācijās: no vienas puses esam pakrituši grēka dēļ, no otras — esam Dieva veidoti. Mēs esam radīti vienam esamības veidam, bet sevis pašu dēļ atrodamies citā stāvoklī. Tādēļ atteiksimies no sevis — tādiem, kādi esam kļuvuši grēka dēļ, un stingri turēsimies tajā, kādus mūs ir veidojusi žēlastība. Tādējādi, ja kāds, kurš bijis lepns, atgriežas pie Kristus un kļūst pazemīgs, viņš jau ir atsacījies no sevis; ja iekāres pārņemts cilvēks izmainās un dzīvo atturībā, arī viņš ir atteicies no sevis salīdzinājumā ar to, kāds viņš bijis pirms tam; ja sīkstulis pārstāj tīkot pēc mantas un tā vietā, lai sagrābtu citu cilvēku īpašumus, sāk būt devīgs un dalīties ar savu mantu, viņš pavisam noteikti ir atteicies no sevis.“ (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 32, 2 (PL 76, 1233))

Kristieša pašcieņa un pašsavaldība

Kungs lūdz dāsnas sirdis, kas ir patiesi atraisījušās no visa. Mēs tādas sirdis iemantosim, ja izlēmīgi sarausim tās virves vai smalkos pavedienus, kas mūs saista pie mūsu „es“. Neslēpju, ka tas prasa pastāvīgu cīņu, gatavību stāvēt pāri mūsu saprašanas vai mūsu gribas prasībām; vārdu sakot, tas prasa vēl lielāku atteikšanos nekā atraisīšanās no visiekārojamākajiem materiālajiem labumiem.

Atteikšanās, ko sludināja Mācītājs un ko Viņš sagaida no ikviena kristieša, neizbēgami sev līdzi nes arī ārējas izpausmes. Jēzus coepit facere et docere (sal. Apd 1, 1) — darīja un mācīja. Pirms mācīt ar vārdiem, Viņš savu mācību pasludināja ar darbiem. Viņš piedzima kūtiņā vislielākajā nabadzībā un kā bērns redzēja savus pirmos sapņus, gulēdams uz salmiem silītē. Vēlāk, savas apustuliskās darbības gados, līdztekus daudziem citiem piemēriem jūs noteikti atceraties arī to nepārprotamo brīdinājumu, ko Jēzus izteica cilvēkam, kurš vēlējās kļūt par Viņa mācekli: „Jēzus sacīja viņam: Lapsām ir alas, debess putniem - ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt galvu.“ (Lk 9, 58) Un neaizmirstiet kādu citu Evaņģēlija ainu, kas atstāsta, kā apustuļi pa ceļam remdē izsalkumu, sabata dienā plūcot vārpas. (sal. Mk 2, 23)

Var teikt, ka misiju, ko mūsu Kungs bija saņēmis no Tēva, Viņš īstenoja „dzīvojot šodienā“ tā, kā Viņš pats to sludināja vienā no vissuģestējošākajiem sprediķiem, kas atskanēja no Viņa dievišķajām lūpām. „Tāpēc Es jums saku: nebaidieties par savu dzīvību, ko jūs ēdīsiet, nedz arī par savu miesu, ar ko jūs ģērbsieties, jo dzīvība ir vērtīgāka par barību, un miesa vairāk par apģērbu! Vērojiet kraukļus! Viņi nesēj un nepļauj, tiem nav ne klēts, ne šķūņa, bet Dievs tos uztur. Cik daudz vērtīgāki par tiem esat jūs?“ (Lk 12, 22-24) (...) „Ņemiet vērā lilijas, kā tās aug! Tās nestrādā un nevērpj, bet Es jums saku: pat Salomons visā savā godībā nebija tā apģērbts kā viena no tām. Bet ja Dievs tā ģērbj zāli, kas šodien tīrumā, bet rīt tiek krāsnī mesta, cik gan vairāk jūs, jūs mazticīgie!“ (Lk 12, 27-28)

Ja vien mēs dzīvotu ar lielāku uzticēšanos dievišķajai Providencei, stipri ticībā un pārliecināti par Dieva aizsardzību, kas ik dienas mūs sargā un nekad nepieviļ, cik gan daudz rūpju un raižu mēs sev aiztaupītu! Tad izzustu nemiers, kas, Jēzus vārdiem runājot, ir raksturīgs pagāniem — pasaules tautām (sal. Lk 12, 30) — cilvēkiem, kam trūkst pārdabiskā skatījuma. Kā draugs, priesteris un tēvs es vēlētos ik brīdi jums atgādināt, ka, pateicoties Dieva žēlastībai, mēs esam šī Visvarenā Tēva, kurš mājo Debesīs un mūsu siržu dzīlēs, bērni. Es gribētu jūsu prātos kā akmenī iegravēt pārliecību, ka mums ir visi iemesli, lai ietu pa šo dzīvi optimisma pilni, ar dvēseli atraisītu no visām lietām, kas šķiet neaizstājamas, jo „jūsu Tēvs zina, ka visa tā jums vajag“ (Lk 12, 30), un Viņš jums to dos. Ticiet man, ka tas ir vienīgais veids, kā būt par radības pārvaldniekiem (sal. Rad 1, 26—31) un izvairīties no skumjās verdzības, kurā nonāk tik daudzi cilvēki, jo viņi aizmirst, ka ir Dieva bērni, un pavada laiku, raizējoties par rītdienu vai tālāku nākotni, kas varbūt nemaz nepienāks.

Ļaujiet vēlreiz padalīties ar jums manā personīgajā pieredzē. Atveru jums savu sirdi Dieva klātbūtnē, būdams pilnīgi pārliecināts, ka nevaru nevienam būt par paraugu un ka esmu maz kam derīgs, pavisam necils, kurls un nemākulīgs instruments, ko Kungs ir izmantojis, lai mums būtu vēl jo skaidrāks, ka Viņa rokraksts ir pilnīgs, pat rakstot ar galda kāju.

Tādēļ, kad stāstu par sevi, man ne brīdi nenāk prātā, ka tas, ko esmu paveicis, kaut kādā mērā būtu mans nopelns. Un vēl jo mazāk mans nodoms ir uzspiest jums, lai ejat pa to pašu ceļu, pa kuru Kungs vadījis mani, jo pavisam iespējams, ka no jums Mācītājs neprasa to, ko prasīja no manis un kas man tik ļoti ir palīdzējis bez šķēršļiem strādāt šajā Dieva darbā, kam esmu veltījis visu savu mūžu.

Es jums apliecinu, jo pats esmu to pieredzējis un izjutis, ka, ja jūs uzticaties Dieva Apredzībai un ieliekat sevi Viņa visvarenajās rokās, jums nekad nepietrūks līdzekļu, lai kalpotu Kungam, Viņa svētajai Baznīcai un cilvēku dvēselēm; turklāt, lai to paveiktu, jums nebūs jāatstāj novārtā neviens no saviem pienākumiem. Tad jūs priecāsieties tajā priekā un mierā, ko mundus dare non potest. (sal. 14, 27) — nespēj dot šī pasaule ar visiem tās labumiem

Kopš pašiem Opus Dei pirmsākumiem 1928. gadā, nemaz nerunājot par pilnīgu cilvēku resursu trūkumu, man personīgi nav piederējis ne santīms un nekad neesmu tieši iesaistījies finansiālajos jautājumos, kas dabiski rodas ikvienā projektā, kurā iesaistīti nevis eņģeļi, bet cilvēki ar miesu un asinīm, kuriem nepieciešami materiālie līdzekļi, lai sekmīgi veiktu savu darbu.

Lai īstenotu apustuliskās iniciatīvas, Opus Dei vienmēr ir bijusi vajadzīga, un domāju, ka arī līdz pat laiku beigām būs vajadzīga, daudzu cilvēku dāsna palīdzība. No vienas puses tas ir tāpēc, ka šādi projekti nekad nenes peļņu, bet gandrīz vienmēr prasa līdzekļus. No otras puses, lai gan palielinās palīgu skaits un pieaug manu bērnu ieguldījums un ar Dieva mīlestības palīdzību apustuliskais darbs aizvien paplašinās, pieaug arī materiālās vajadzības. Tāpēc man vairākkārt ir gadījies sasmīdināt manus bērnus, jo aizrautīgi aicinot viņus uzticīgi atbildēt Dieva žēlastībai, es vienlaikus arī mudinu viņus būt nekautrīgiem un drosmīgi iet pie mūsu Kunga, lūdzot Viņam vairāk žēlastības un… vairāk naudas — skaidras naudas, kas mums tik ļoti ir vajadzīga.

Pirmajos gados mums pietrūka pat paša nepieciešamākā. Dieva mīlestības liesmas aizrauti ap mani pulcējās strādnieki, ierēdņi, universitātes studenti… un neviens no viņiem nenojauta, cik lielā šaurībā un nabadzībā mēs dzīvojām, jo ar Dieva palīdzību mēs Opus Dei vienmēr esam centušies strādāt tā, lai mūsu upuri un lūgšanas būtu bagātīgi, bet ārēji nemanāmi. Tagad, atskatoties uz to laiku, mana sirds izplūst pazemīgā pateicībā. Cik gan liela drošības sajūta mājoja mūsu dvēselēs! Mēs zinājām: ja vispirms meklēsim Dieva valstību un Viņa taisnību, viss pārējais mums tiks piemests klāt. (sal. Lk 12, 31) Un varu apliecināt, ka nevienu apustulisku iniciatīvu nekad nav vajadzējis pārtraukt materiālo līdzekļu trūkuma dēļ. Kad vien tas bija nepieciešams, mūsu Dievs Tēvs ar savu Apredzību tādā vai citādā veidā nodrošināja, lai mēs saņemtu to, kas bija nepieciešams, un tādējādi pārliecinātos, ka Viņš vienmēr ir dāsns devējs.

Ja vēlaties vienmēr būt paši sev kungi, es jums iesaku pielikt cik vien iespējams lielas pūles, lai patiesi no visa atraisītos — bez bailēm, bažām un šaubīšanās. Pēc tam jūs varēsiet izpildīt savus personiskos, ģimenes un citus pienākumus ar taisnu nodomu, izmantojot visus godīgos cilvēciskos līdzekļus, un darīt to, kalpojot Dievam, Viņa Baznīcai, savai ģimenei, savai profesijai, savai zemei un visai cilvēcei. Atcerieties — svarīgākais nav tas, kas mums pieder, vai tas, kā mums trūkst, bet gan, vai dzīvojam saskaņā ar mūsu kristīgās ticības mācību, kas atklāj, ka radītās lietas ir vienīgi līdzekļi un nekas vairāk. Tādēļ nepievilieties, uzlūkojot tos kā mērķi un pašvērtību: „Nekrājiet sev mantu virs zemes, kur rūsa un kodes bojā un kur zagļi izrok un zog! Bet krājiet mantu debesīs, kur nedz rūsa, nedz kodes bojā un kur zagļi neizrok un nezog! Jo kur tava manta, tur ir arī tava sirds.“ (Mt 6, 19-21)

Kad cilvēks savu laimi balsta vienīgi uz šīs pasaules lietām (man ir gadījies būt par patiesu traģēdiju aculiecinieku), viņš izkropļo to īsteno nozīmi un izjauc kārtību, ko tik gudri iedibinājis Radītājs. Tāda cilvēka sirds noskumst, saīgst un sāk doties pa ceļu, kas ved uz mūžīgu neapmierinātību un jau šajā pasaulē noslēdzas, kļūstot par to pašu lietu vergu, kas, iespējams, iegūtas ar milzīgām pūlēm un atsacīšanos. Vairāk par visu es jums iesaku nekad neaizmirst, ka Dievam nav vietas un Viņš nevar mājot sirdī, kas iestigusi nekārtīgā, raupjā un tukšā mīlestībā. „Neviens nevar diviem kungiem kalpot: vai nu vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai pie viena turēsies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai.“ (Mt 6, 24) „Tad noenkurosim savas sirdis mīlestībā, kas vienīgā var mūs darīt laimīgus… Ilgosimies pēc Debesu dārgumiem.“ (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 63, 3 (PG 58, 607))

Bet nepārproti, es tevi nebūt nemudinu atstāt novārtā savus pienākumus vai atteikties no tā, kas tev pienākas. Gluži pretēji, ja normālos apstākļos kāds no mums atkāptos šajā frontē, tas būtu tas pats, kas gļēvi dezertēt arī no cīņas par svētumu, uz ko Dievs mūs ir aicinājis. Tāpēc drošu prātu vispirms jau ar savu darbu centies nodrošināt, lai ne tev, ne tavai ģimenei netrūktu nekā, kas vajadzīgs, lai dzīvotu cilvēka un kristieša cienīgu dzīvi. Ja kādā brīdī tevi piemeklē nabadzība, nenoskumsti un nesacelies pret to, bet gan — saku tev vēlreiz — centies izmantot visus godīgos līdzekļus, kas ir tavā rīcībā, lai šo situāciju pārvarētu. Rīkoties citādi nozīmētu kārdināt Dievu. Bet cīnoties arī atceries, ka omnia in bonum! — visas lietas — arī trūkums un nabadzība — nāk par labu tiem, kas mīl Dievu. (sal. Rom 8, 28) Sākot no šī brīža pierodi uz visu raudzīties ar prieku — arī uz saviem personīgajiem ierobežojumiem, uz neērtībām; aukstumu un karstumu, ko nākas paciest; uz lietām, kuru tev trūkst; uz to, ka nevari atpūsties kā un kad tu vēlētos; uz izsalkumu, vientulību, nepateicību, neizpratni, negodu…

Tēvs,… es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules

Mēs esam vienkārši cilvēki no ielas, parasti kristieši, kas dzīvojam pašā sabiedrības virpuļa vidū, un Kungs vēlas, lai kļūstam svēti un esam apustuļi sava profesionālā darba vidē, tas ir, lai svētdarām savu darbu, tādējādi augot svētumā paši un palīdzot svētdarīt sevi arī citiem. Varat būt droši, ka tieši tur — jūsu darba vidē kā gādīgs Tēvs un Draugs jūs gaida Dievs. Un padomājiet arī, ka ar savu profesionālo darbu, veicot to atbildīgi, jūs ne tikai nodrošināt sev iztiku, bet arī vistiešākajā veidā līdzdarbojaties sabiedrības attīstībā, atvieglojat citu cilvēku nastu un palīdzat īstenot neskaitāmus vietēja un starptautiska mēroga sociālus projektus, atbalstot cilvēkus un valstis, kam tas ir visvairāk vajadzīgs.

Kad izturamies pavisam ikdienišķi — tāpat kā mūsu līdzcilvēki —, bet, tomēr nekad nezaudējot pārdabisku skatījumu uz lietām, mēs vienkārši sekojam tam piemēram, ko mums atstāja Jēzus — patiess Dievs un patiess Cilvēks. Pievērsiet uzmanību, ka viss Viņa dzīvē norit pilnīgi dabiski. Trīsdesmit gadus Viņš pavada gluži nemanāmi — tāpat kā jebkurš cits darba cilvēks, nepievēršot sev lieku uzmanību; Nācaretē Viņu pazīst kā galdnieka dēlu. Arī Kunga publiskajā dzīvē nebija nekā neparasta, savāda vai ekscentriska. Viņam bija savs draugu loks gluži tāpat kā jebkuram citam no Viņa ciematiņa ļaudīm. Arī savā ārējā izskatā Viņš ne ar ko neatšķīrās no pārējiem. Jūdasam pat vajadzēja izdomāt kādu īpašu pazīšanas zīmi, lai kareivjiem un augsto priesteru sulaiņiem norādītu uz Viņu: „kuru es skūpstīšu, ir Viņš.“ (Mt 26, 48) Jēzū nebija nekā ārkārtēja. Mani dziļi aizkustina tas, kā mūsu Kungs pavadīja šo dzīvi — kā cilvēks starp cilvēkiem.

Jānis Kristītājs, kuram bija īpašs aicinājums, nēsāja kamieļa vilnas apģērbu, ēda siseņus un meža medu. Savukārt mūsu Pestītājs valkāja no viena gabala austu tuniku, ēda un dzēra tāpat kā visi pārējie, priecājās par viņu laimi, nepalika vienaldzīgs sava tuvākā bēdu priekšā un neatteicās no atpūtas un pajumtes, ko Viņam piedāvāja draugi. Viņš neslēpa to, ka daudzus gadus bija pelnīja sev iztiku, strādājot par galdnieku kopā ar Jāzepu. Tieši tāpat šajā pasaulē jādzīvo arī mums — tā, kā to darīja mūsu Kungs. Pāris vārdos sakot, mans padoms būtu šāds: mums vienmēr jābūt ar tīru un kārtīgu apģērbu, tīru miesu, un vissvarīgākais — ar tīru dvēseli.

Domāju, ka ir vērts pieminēt arī to, kā Kungs, kurš tik brīnišķīgi sludināja atraisīšanos no pasaulīgajiem labumiem, tajā pašā laikā pievērsa apbrīnojamu uzmanību tam, lai tos neizšķērdētu. Pēc maizes pavairošanas brīnuma, kad Viņš tik dāsni bija remdējis izsalkumu vairāk nekā pieciem tūkstošiem vīru, „Viņš sacīja saviem mācekļiem: Salasiet atlikušās druskas, lai tās neiet bojā! Tad viņi savāca un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām.“ ( 6, 12-13) Ja rūpīgi pārdomāsiet šo Evaņģēlija vietu, jūs iemācīsieties, kā nebūt skopiem, bet vienmēr labi pārvaldīt tos talantus un materiālos labumus, ko Dievs jums dod.

Atraisīšanās, ko sludinu, uzlūkojot mūsu Kunga piemēru, ir pašcieņas pilna. Tā nav ārēji uzkrītoša, uzspēlēti kliedzoša nabadzība, kas patiesībā ir skopulība, aiz kuras kā aiz maskas slēpjas slinkums un nolaidība. Lai tavs apģērbs ir atbilstošs tavam sociālajam un ģimenes stāvoklim, kā arī tavai profesijai — ģērbies līdzīgi kā tavi darbabiedri, taču ar mērķi patikt Dievam, dedzīgi vēloties sniegt īstu un pievilcīgu patiesas kristīgas dzīves attēlu. Esi dabisks un izvairies no jebkāda veida ekstravagancēm — vari būt drošs, ka labāk ir ģērbties atturīgi nekā būt pārāk uzkrītošam. Kā, tavuprāt, ģērbās mūsu Kungs? Vai esi kādreiz mēģinājis iztēloties, ar kādu pašcieņu Viņš valkāja savus nešūtos, vienā gabalā austos svārkus, ko, iespējams, bija darinājušas Dievmātes rokas? Vai atceries, kā Viņš noskuma, kad Sīmaņa namā Viņam netika piedāvāts ūdens, ar ko pirms sēšanās pie galda nomazgāt kājas? (sal. Lk 7, 36-50) Nav šaubu, ka Jēzus šim labo manieru trūkumam pievērsa tik lielu uzmanību tādēļ, lai caur to mācītu mums, ka tieši ar mazām lietām mēs parādam savu mīlestību. Tajā pašā laikā Viņš arī droši vien vēlējās, lai būtu skaidrs, ka tādējādi Viņš pakļaujas sava laikmeta sabiedrības paražām. Un tādēļ tev un man jācenšas atraisīties no pasaules labumiem un ērtībām tā, lai, to darot, mēs nerīkotos netaktiski vai dīvaini.

Manuprāt, viens no veidiem, kā mēs parādam to, ka apzināmies sevi kā zemes valdniekus un Dieva uzticamus pārvaldniekus, ir rūpes par lietām, ko izmantojam: glabājot un uzturot tās labā stāvoklī, lai tās kalpotu savam mērķim pēc iespējas ilgāk un netiktu izšķērdētas. Opus Dei centros jūs sastapsieties ar vienkāršu, mājīgu iekārtojumu un galvenais — ar tīrību, jo pieticīgai mājai nav nekā kopīga ar sliktu gaumi vai netīrību. Neraugoties uz to, man šķiet gluži dabiski un normāli, ja savu finansiālo iespēju robežās un tādā mērā, kādā to atļauj tavi sabiedriskie un ģimenes pienākumi, tu centies iegūt savā īpašumā kādus vērtīgus priekšmetus un rūpējies par tiem mortifikācijas un atraisīšanās garā.

Daudzus gadus atpakaļ — pirms kādiem divdesmit pieciem vai vairāk gadiem — es mēdzu apmeklēt ēdnīcu, ko vadīja kāda labdarības grupa; tā bija domāta ubagiem, kuri bija tik nabadzīgi, ka katru dienu viņu vienīgā maltīte bija ēdiens, ko viņi tur saņēma. Tur bija liela ēdamzāle, kuru apkalpoja vairākas laipnas sievietes. Kad pirmajai grupai porcijas bija izsniegtas, tad atkal citi ubagi varēja stāties to vietā, kas aizgāja. Šajā otrajā ubagu grupā bija kāds vīrs, kurš īpaši piesaistīja manu uzmanību. Viņam piederēja alvas karote! Viņš to uzmanīgi izņēma no kabatas, alkatīgā priekā uzlūkoja un pēc tam, kad bija pabeidzis savu trūcīgo maltīti, vēl vienu reizi mirdzošām acīm to apskatīja, it kā izsaucoties: Tā ir mana! Pēc tam viņš to vairākas reizes aplaizīja, lai tā būtu tīra, un tad patiesi apmierināts atkal noslēpa sava apdriskātā apģērba krokās. Tas tiesa — karote piederēja viņam! Šis nožēlojamais nabadziņš savu nelaimīgo likteņbrāļu vidū jutās kā bagātnieks.

Ap to pašu laiku es iepazinos arī ar kādu sievieti, kura piederēja pie Spānijas aristokrātijas. Dieva acīs tas gan neko nenozīmē. Mēs visi esam vienādi — Ādama un Ievas bērni, vājas radības, kurām piemīt tikumi un netikumi; spējīgas uz visbriesmīgākajiem noziegumiem, ja vien mūs nesargātu Dieva žēlastība. Kopš Kristus mūs atpestīja, vairs nav nekādas nozīmes nedz mūsu rasei, nedz valodai, ādas krāsai, sociālajam stāvoklim vai pārticības līmenim: mēs visi esam Dieva bērni. Šī sieviete, par kuru jums stāstu, dzīvoja savas dzimtas savrupmājā, taču bija tik pieticīga, ka savām personīgajām vajadzībām tikpat kā netērēja naudu, savukārt saviem kalpotājiem maksāja ļoti labi. Visus pārējos līdzekļus viņa ziedoja trūcīgajiem, tajā pašā laikā pati sev liedzot visdažādākās lietas. Šai dāmai piederēja daudz kas no tā, pēc kā tiecas tik daudzi cilvēki, bet viņa nebija nekam no tā pieķērusies, viņa bija patiesi nabadzīga un dzīvoja pašaizliedzības garā. Vai saprotat, ko ar to gribu teikt? Patiesībā viss, kas mums jādara — jāieklausās Kunga vārdos: „Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņu ir debesvalstība.“ (Mt 5, 3)

Ja vēlies dzīvot šādā garā, es tev iesaku būt pēc iespējas pieticīgākam attiecībā uz sevi un ļoti dāsnam pret citiem. Izvairies no nevajadzīgiem izdevumiem, kas var rasties, tērējot naudu greznības, savu iegribu, godkāres dēļ. Neradi pats sev liekas vajadzības. Citiem vārdiem sakot, mācies no svētā Pāvila: „Es protu pazemoties, protu arī pārpilnībā dzīvot […]: būt paēdis un būt izsalcis, dzīvot pārpilnībā un ciest trūkumu. Es visu spēju Tanī, kas mani stiprina.“ (Flp 4, 12-13) Tāpat kā Apustulis arī mēs uzvarēsim šajā garīgajā cīņā, ja mūsu sirdis būs nepiesaistītas un brīvas no važām.

„Visiem mums, kas ieejam ticības arēnā,“ saka svētais Gregors Lielais, „ir pienākums cīnīties pret ļaunajiem gariem. Ļaunajiem gariem šajā pasaulē nekas nepieder un tieši tāpēc, ka viņi mums pretī stājas kaili, arī mums ir jācīnās kailiem. Jo, ja kāds apģērbies cīnās pret kādu, kurš ir kails, viņš drīz vien tiks notriekts pie zemes, jo viņa ienaidniekam ir iespēja viņu aiz kaut kā satvert. Un kas gan cits ir šīs pasaules lietas, ja ne sava veida apģērba gabali?“ (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 32, 2 (PL 76, 1233))

Priecīgu devēju Dievs mīl

Runājot par šo pilnīgo atraisīšanos, ko Kungs no mums prasa, vēlos jums norādīt vēl uz kādu ļoti būtisku aspektu, proti, uz mūsu veselību. Lielākā daļa no jums pašlaik esat jauni. Jūs piedzīvojat šo lielisko dzīves periodu, kad esat dzīvības un pāri plūstošas enerģijas pilni. Bet laiks paiet, un mēs neizbēgami sākam manīt mūsu fiziskā stāvokļa pasliktināšanos; tad nāk brieduma gadi ar savām slimībām un visbeidzot — vecuma nespēks. Turklāt ikviens no mums jebkurā brīdī var pēkšņi saslimt vai piedzīvot kādas citas veselības problēmas.

Tikai tad, ja mācēsim godprātīgi — kristīgi izdzīvot mūsu jaunības spēka gadus, dzīves labos posmus, mēs spēsim ar pārdabisku prieku pieņemt arī tos dzīves pavērsienus, ko cilvēki maldīgi dēvē par ļauniem. Neieslīgstot pārāk sīkās detaļās, vēlos dalīties savā personīgajā pieredzē par šo tēmu. Kad esam slimi, mēs reizēm kļūstam apnicīgi: viņi nerūpējas par mani labi; neviens par mani neinteresējas; man nepietiekami pievērš uzmanību; neviens mani nesaprot… Sātans, kurš vienmēr ir modrs un nepārtraukti mums uzglūn, izmanto jebkuru iespēju, lai uzbruktu. Kad cilvēks slimo, nelabā taktika ir radīt viņā sava veida psihozi — apsēstību, kas viņu attālinātu no Dieva, iesētu viņā iekšēju rūgtumu vai iznīcinātu viņa ciešanu nopelnu dārgumus, kas tiek iemantoti, ja cilvēks visu dvēseļu labuma vārdā pieņem sāpes ar mīlestību un izdzīvo ar pārdabisku prieku. Tāpēc, ja tāda ir Dieva griba, ka mūs piemeklē kādas ciešanas, tad uztversim to kā zīmi, ka Viņš mūs uzskata par pietiekoši nobriedušiem, lai mēs vēl vairāk vienotos ar Viņa atpestījošo Krustu.

Bet tam mums ir nepieciešama iepriekšēja ilgstoša sagatavošanās, ik dienas praktizējot svētu atraisīšanos no sevis, lai gadījumā, ja Kungs mūsu dzīvē pieļautu slimību vai nelaimi, mēs būtu gatavi tās panest ar vīrišķību un mieru. Jau tagad izmantojiet tās parastās situācijas — kaut kā trūkumu, ikdienišķas nelielas sāpes, mortifikāciju —, lai izdzīvotu kristīgos tikumus.

Ikdienas dzīvē mums jābūt pret sevi prasīgākiem. Tādējādi neizgudrosim sev viltus problēmas un kādas īpašas vajadzības, kas, dziļāk ielūkojoties, rodas tikai no mūsu augstprātības, iegribām un komfortu mīlošas un slinkas attieksmes pret dzīvi. Mums jātuvojas Dievam ātri — ejot lieliem soļiem, bez liekiem nesamajiem vai kavēkļiem, kas varētu apgrūtināt mūs ceļā. Un tieši tāpēc, ka gara nabadzība nozīmē nevis to, ka mums nekas nepieder, bet gan to, ka esam pilnībā atraisīti no visa, kas mums pieder, mums vienmēr jābūt modriem, lai neļautos pašapmānam, mēģinot savas iegribas attaisnot ar kaut kādām iedomātām, it kā objektīvām vajadzībām. „Meklējiet tikai tik, lai pietiktu; meklējiet vienīgi tik, lai ir diezgan. Un nekārojiet pēc kaut kā vairāk, jo tas rada raizes, nevis atvieglojumu; nospiež pie zemes, nevis paceļ uz augšu.“ (Sv. Augustīns, Sermo LXXXV, 6 (PL 38, 523))

Sniedzot tev šos padomus, es nedomāju par ārkārtas, neparastām vai sarežģītām situācijām. Pazīstu kādu cilvēku, kurš kā grāmatzīmes mēdza izmantot papīra lapiņas, uz kurām bija uzrakstītas dažādas šautru lūgšanas, kas viņam palīdzētu saglabāt Dieva klātbūtni. Kādu dienu viņā radās vēlēšanās saglabāt šos iemīļotos dārgumus. Un tikai tad viņš pēkšņi apjauta, ka bija sācis no tiesas pieķerties šīm nieka papīra lapiņām. Redzat, kāds „tikumu paraugs“! Man nebūtu nekas pretim atklāt jums visas manas vājības, ja vien tas jums varētu kā palīdzēt. Par to es tagad ieminējos tādēļ, ka, iespējams, kaut kas līdzīgs mēdz gadīties arī tev: manas grāmatas, mans apģērbs, mans galds, mans… - tie visi ir elki, kas darināti no visparastākā skārda.

Ja pieķerat sevi pie šādām domām, iesaku jums bez bērnišķīguma vai klīrības uzreiz vērsties pie sava garīgā vadītāja. Reizēm labākais līdzeklis būs maza mortifikācija — uz īsu laiku no kaut kā atteikties. Vai arī, iespējams, tev nekaitēs kādu dienu atsacīties no braukšanas ar transporta līdzekli, ko parasti izmanto, un doties kājām, ietaupīto naudu (lai arī cik niecīga summa tā būtu) atdodot ziedojumos. Jebkurā gadījumā, ja tevī patiešām ir šis atraisīšanās gars, tev izdosies atrast dažādus iedarbīgus un neuzkrītošus veidus, kā to praktizēt.

Kad nu esmu jums atklājis savu sirdi, man vēl jāatzīstas, ka ir kāda pieķeršanās, no kuras es nekad negribētu atteikties, - tā ir mana mīlestība uz ikvienu no jums. Esmu to iemācījies no vislabākā Skolotāja, kāds vien ir, un vēlētos uzticīgi sekot Viņa piemēram — mīlēt visus cilvēkus (sākot ar tiem, kas man līdzās) no visas sirds. Vai jūs neaizkustina šī Jēzus kvēlā cilvēkmīlestība, Viņa sirsnīgums, kas evaņģēlistam liek raksturot vienu no Viņa mācekļiem kā to, quem diligebat Iesus ( 13, 23) — kuru Jēzus mīlēja?

Beigsim ar kādu domu no Evaņģēlija lasījuma, kas izskanēja šīsdienas Misē: „Tad Jēzus sešas dienas pirms Lieldienām atnāca Betānijā, kur bija nomiris Lācars, ko Jēzus uzmodināja no miroņiem. Tur sarīkoja Viņam mielastu; un Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas atradās ar Viņu pie galda. Un Marija, paņēmusi mārciņu īstas, dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas; un tā susināja Viņa kājas saviem matiem; un svaidāmās eļļas smarža piepildīja māju.“ ( 12, 1-3) Cik gan izcils augstsirdības pierādījums ir šī Marijas „izšķērdība“! Jūdass, savukārt, žēlojas par tik vērtīgas eļļas izšķērdēšanu; savā mantkārībā viņš pat bija precīzi aprēķinājis tās cenu: to būtu varējis pārdot par vismaz trīs simts denārijiem. (sal. 12, 5)

Patiesa atraisīšanās no visa mūs dara ļoti dāsnus pret Dievu un līdzcilvēkiem. Tā liek mums rīkoties: meklēt līdzekļus un netaupīt spēkus, lai palīdzētu tiem, kam tas nepieciešams. Kristietis nevar būt apmierināts vien ar to, ka darbs viņam ļauj nopelnīt pietiekami, lai uzturētu sevi un savu ģimeni. Viņa sirds plašums tuvākmīlestības un taisnīguma dēļ mudinās viņu sniegt izpalīdzīgu roku arī citiem tā, kā par to romiešiem raksta svētais Pāvils: „Maķedonija un Ahaja nolēmušas savākt dažas dāvanas trūcīgajiem, kas dzīvo starp svētajiem Jeruzalemē. Tā tas tām labpaticis; un tās ir viņu parādnieces, jo, ja tās, būdamas pagāniskas, ir kļuvušas līdzdalībnieces viņu garīgajās lietās, tad tām ir viņiem jākalpo laicīgajās.“ (Rom 15, 26-27)

Neesiet skopi un nenovīdīgi pret cilvēkiem, kuri jūsu dēļ ir atdevuši visu, kas viņiem bija, visu bez atlikuma. Pavaicājiet sev, cik daudz — arī finansiālā ziņā — jums izmaksā būt par kristiešiem? Bet galvenais — neaizmirstiet, ka „augstsirdīgu devēju Dievs mīl. Bet Dievs ir spējīgs dot jums bagātīgi visādas žēlastības, lai jums vienmēr visā būtu visāda pārticība un jūs būtu bagāti visādiem labiem darbiem.“ (2 Kor 9, 7-8)

Tā kā šajā Klusajā nedēļā mēs pietuvojamies Jēzus Kristus ciešanām, lūgsim Vissvētākās Jaunavas Marijas palīdzību, lai mēs, tāpat kā to darīja viņa, visus šos vārdus paturam prātā, pārdomādami tos savās sirdīs. (sal. Lk 2, 19)

Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Šī nodaļa citā valodā