Atceros, ka pirms daudziem gadiem, kad reiz kopā ar dažiem draugiem devos pa kādu ceļu Kastīlijā, tālumā uz lauka pamanījām kaut ko, kas tanī brīdī uz mani atstāja dziļu iespaidu un kopš tā laika bieži vien man ir palīdzējis lūgšanas laikā. Vairāki cilvēki dzina zemē koka mietus, lai pēc tam pie tiem piestiprinātu sietu un tā izveidotu aitu aploku. Pēc tam nāca avju gani ar savām avīm un jēriem. Viņi ikvienu no tām sauca vārdā, un viens pēc otra jēri un avis iegāja aplokā, kur tās bija visas kopā — drošībā un pasargātas.

Šodien, Kungs, manas domas atkal no jauna atgriežas pie šiem avju ganiem un viņu ganāmpulkiem, jo mēs visi, kas esam šeit pulcējušies, lai sarunātos ar Tevi — un daudzi citi visā plašajā pasaulē — zinām, ka esam sapulcināti Tavā ganāmpulkā. Tu pats esi mums to sacījis: „Es esmu Labais Gans; Es pazīstu Savas (avis), un Manas (avis) pazīst Mani“. (Jņ 10, 14) Tu mūs labi pazīsti. Tu zini, ka mēs vēlamies Tevi dzirdēt, arvien uzmanīgāk ieklausīties Tavā — mūsu Labā Gana — maigajā balsī, un sekot tai, jo „mūžīgā dzīvība ir atzīt Tevi, vienīgo un patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko Tu esi sūtījis“. (Jņ 17, 3)

Man tik mīļš ir Kristus attēls, kurā Viņš redzams kopā ar savām avīm pa labi un pa kreisi no Viņa, ka esmu lūdzis šo attēlu novietot kapelā, kur parasti svinu Svēto Misi. Citviet kā atgādinājumu par Dieva klātbūtni, esmu licis iegravēt Jēzus vārdus: cognosco oves meas et cognoscunt me meae, Es pazīstu savas avis, un Manējās pazīst Mani, lai palīdzētu mums vienmēr atcerēties, ka Viņš allaž atrodas mums līdzās — gan pārmetot, gan audzinot, gan pamācot, gan atgriežot kā gans ganāmpulku. (sal. Sīr 18,13) Tāpēc atmiņas par šo Kastīlijas ainu šeit ir ļoti vietā.