Kad dzirdam runājam par lepnību, iespējams, uzreiz iedomājamies despotisku un valdonīgu cilvēku. Mēs iztēlojamies pūļa klaigas, uzgavilējot garām jājošam uzvarētājam, kurš kā Romas imperators noliec savu galvu, lai viņa cildenā piere nepieskartos triumfa arkas baltajam marmoram.

Bet būsim reālisti. Šāda veida lepnība raksturīga vienīgi cilvēkiem ar sakāpinātu iztēli. Mums jācīnās ar citām lepnības formām, kas ir izsmalcinātākas, un arī biežāk sastopamas. Tas ir: pret lepnību, kas liek cilvēkam daudz labprātāk mīlēt savu paša un nevis līdzcilvēku pārākumu; pret iedomību un tukšību mūsu sarunās, domās un žestos; pret gandrīz slimīgu jūtīgumu, kas liek mums justies aizskartiem pat par rīcību un vārdiem, kas nekādā veidā nav tikuši izteikti ar nolūku mūs aizvainot.

Tie visi patiešām var būt un arī ir bieži sastopami kārdinājumi. Cilvēks var sākt sevi uzlūkot kā sauli un visa apkārt notiekošā centru. Viņaprāt, visam jāgriežas ap viņu. Un nereti gadās, ka šo savu neveselīgo iegribu vadīts viņš pat ir gatavs sākt izlikties, ka viņam sāp, ka viņš ir noskumis vai smagi slims, lai tikai piesaistītu sev apkārtējo uzmanību un tie viņu aprūpētu un lutinātu.

Lielākā daļa konfliktu, kas rodas daudzu cilvēku iekšējā dzīvē, ir viņu pašu iztēles auglis — „ko viņi par mani teica; ko citi padomās; vai viņi mani novērtēs…“. Un tā savas nožēlojamās muļķības dēļ šī nabaga dvēsele cieš, pārdzīvojot iztēlotu aizdomu dēļ. Atrodoties šajā nožēlojamā stāvoklī, it viss dvēseli sarūgtina un tā cenšas sēt bažas arī citos. Un tas viss tikai tādēļ, ka tā nemāk būt pazemīga, jo nav iemācījusies aizmirst pati sevi, lai Dieva mīlestības dēļ dāsni atdotos kalpojumam saviem līdzcilvēkiem.