102

Karalis ēzelīša mugurā

Vēlreiz pievērsīsimies Evaņģēlijam un paraudzīsimies uz sevi, uzlūkojot mūsu paraugu — Jēzu Kristu. Ar mātes starpniecību Jēkabs un Jānis lūdz Jēzum vietu Viņa labajā un kreisajā pusē. Pārējie apustuļi uz viņiem sadusmojas. Kāda ir mūsu Kunga atbilde uz to visu? „Kas grib tapt lielāks, lai ir jūsu sulainis, bet kas no jums grib būt pirmais, lai ir visu kalps! Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un dotu savu dzīvību daudzo atpestīšanai.“ (Mk 10, 43-45)

Kādā citā reizē, dodoties uz Kafarnaumu (iespējams, Jēzus gāja viņiem pa priekšu kā to bija darījis arī citkārt), „kad viņi bija namā, Viņš jautāja tiem: Par ko jūs ceļā runājāt? Bet viņi klusēja, jo tie ceļā savā starpā bija strīdējušies, kurš no tiem lielāks. Un Viņš apsēdies piesauca tos divpadsmit un sacīja tiem: Ja kas grib būt pirmais, tas būs no visiem pēdējais un visu kalps. Un Viņš ņēma bērnu, novietoja to viņu vidū un, to apskāvis, sacīja tiem: Kas vienu no šiem bērniem uzņem manā vārdā, tas mani uzņem; bet kas mani uzņem, tas neuzņem mani, bet to, kas mani sūtījis.“ (Mk 9, 32-36)

Vai tas, kā Jēzus rīkojas, neliek jums Viņu iemīlēt? Jēzus sniedz apustuļiem mācību un, lai viņi labāk to saprastu, Viņš tiem arī parāda uzskatāmu piemēru. Viņš pasauc bērnu — kādu no tiem mazajiem, kas droši vien tobrīd skraidelēja pa māju, — un ar mīlestību to apskauj. Cik daiļrunīga ir mūsu Kunga klusēšana! Ar to Viņš ir pateicis visu. Viņš mīl tos, kas kļūst kā mazi bērni. Pēc tam Viņš piebilst, ka atlīdzība par šo vienkāršību un gara pazemību ir iespēja apskaut Viņu un Tēvu, kas ir Debesīs.

Šis numurs citā valodā