105

Lasot šodienas lasījumus, iztēlojos Danielu izsalkušu lauvu ielenkumā un bez dramatizēšanas un ļaušanās pesimismam (jo es nevaru apgalvot, ka „vecie laiki bija labāki“, tādēļ, ka ikvienam laikmetam ir savas labās un sliktās puses) nodomāju, ka arī mūsdienās šajā vidē, kurā dzīvojam, apkārt klejo daudz rūcošu lauvu, kas meklē, ko aprīt: tamquam leo rugiens, circuit quaerens quem devoret. (sal. 1 Pēt 5, 8)

Kā mēs varam izvairīties no šiem plēsīgajiem zvēriem? Iespējams, ka mūsu liktenis nebūs tāds kā Danielam. Es neesmu pārāk liels brīnumu cienītājs, tomēr mīlu Dieva diženumu, kas caur tiem izpaužas. Un arī saprotu, ka Dievam būtu bijis vieglāk vienkārši remdēt pravieša izsalkumu vai arī nolikt tam priekšā ēdienu, tomēr Viņš to nedarīja. Tā vietā Dievs visu izkārtoja tā, ka cits pravietis — Habakuks — brīnumainā veidā no Jūdejas nokļuva pie Daniela un deva viņam ēst. Dievs neiebilda šajā brīdī paveikt lielu brīnumu, jo Daniels bija lauvu bedrē ne jau savas vainas dēļ, bet gan sātana algotņu netaisnības dēļ kā Dieva kalps un elku iznīcinātājs.

Arī mēs esam aicināti iznīcināt daudzus elkus, taču ne jau darot kādus elpu aizraujošus brīnumus, bet gan vienkārši dzīvojot parastu kristiešu dzīvi un cenšoties sev apkārt sēt mieru un prieku. Tādā veidā mēs nogāzīsim tos elkus, ko cilvēki sev uzcēluši no pārmetumiem, netaisnības, nezināšanas un viņu iedomātās pašpietiekamības, ko tie cenšas iegūt, augstprātīgi uzgriežot muguru Dievam.

Nebīstieties, nebaidieties ne no kāda ļaunuma, pat ja apstākļi, kādos jūs strādājat, ir briesmīgi — vēl ļaunāki nekā Danielam, atrodoties bedrē kopā ar mežonīgiem zvēriem. Šodien Dieva roka ir tikpat varena kā vienmēr un, ja nepieciešams, Viņš paveiks brīnumus. Esiet uzticīgi! Lai jūsu uzticība Kristus mācībai ir mīlestības, atbildības un prieka pilna! Esiet droši, ka laiks, kurā dzīvojam, nav ne ar ko sliktāks par aizgājušajiem gadsimtiem un ka mūsu Kungs tagad ir tas pats, kas agrāk.

Es pazinu kādu priesteri jau gados, kurš mēdza ar smaidu sacīt: „Es vienmēr esmu ļoti, ļoti mierīgs.“ Tādiem vienmēr jābūt arī mums — pilnasinīgi jādzīvo pasaulē, kur visapkārt ir izsalkuši lauvas, tomēr nekad nezaudējot mieru, vienmēr esot miera pilniem. Mīlot, ticot, cerot un nekad neaizmirstot, ka, ja vien tas tiešām būs nepieciešams, Kungs paveiks jaunus brīnumus.

Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Šis numurs citā valodā