Ļaujiet jums atgādināt: ja vien būsiet atklāti un parādīsiet sevi tādus, kādi patiesībā esat; ja vien modināsiet sevī šo labo, Dieva bērnu lepnumu (un to darīsiet nevis lepnības, bet gan pazemības mudināti), tad jūs un arī es varēsim justies droši jebkurā vidē. Mēs vienmēr varēsim saukt sevi par uzvarētājiem un lepoties ar izcīnītām kaujām, kas būs mums vien zināmas Dieva mīlestības uzvaras, kas nes sev līdzi mieru, dvēseles laimi un sapratni.

Pazemība mūs skubinās veikt lielus darbus, bet vienīgi ar nosacījumu, ka nekad neaizmirsīsim savu niecību un ar katru dienu būsim aizvien vairāk pārliecināti par savu nabadzību. Svētais Ambrozijs saka: „Bez vilcināšanās atzīsti, ka tu esi kalps, kuram ir jāveic daudzi uzdevumi. Nedižojies, ka tevi sauc par Dieva bērnu. Atzīsim žēlastību, bet neaizmirsīsim savu dabu. Nekļūsti iedomīgs, ja esi labi kalpojis, jo tu esi izdarījis to, ko tev vajadzēja izdarīt. Saule veic savu uzdevumu un mēness paklausa; eņģeļi izpilda savu pienākumu. Dieva izvēlēts instruments pagāniem saka: „Es neesmu cienīgs, ka mani sauc par apustuli, tādēļ ka es vajāju Dieva Baznīcu.“ (1 Kor 15, 9) Lai arī mēs atturamies no sevis slavināšanas par mūsu pašu nopelniem, kas vienmēr ir nožēlojami un mazi.“ (Sv. Ambrozijs, Expositio Evangelii secundum Lucam, 8, 32 (PL 15, 1774))