111

Vai nekad, svētas zinātkāres mudināts, neesi sev vaicājis: ar ko Jēzus Kristus vainagoja šo Dieva mīlestības pārpilnību? Tas atkal ir svētais Pāvils, kurš mums sniedz atbildi: „Dieva veidā būdams (…), Viņš atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu, kļūdams cilvēkiem līdzīgs.“ (Flp 2, 6-7) Vai tas neliek jums sastingt apbrīnā un pateicībā šī noslēpuma priekšā un mācīties no tā? Viss spēks, viss majestātiskums, viss skaistums, visa bezgalīgā Dieva harmonija, visas Viņa lielās un neizmērojamās bagātības, viss Dievs savā pilnībā — mūsu labuma dēļ tika apslēpts Kristus Cilvēciskumā. Visvarenais nolēma uz laiku apslēpt savu godību, lai Viņa radībām būtu vieglāk tuvoties savam Pestītājam.

„Dievu,“ raksta svētais Jānis, „neviens nekad nav redzējis: vienpiedzimušais Dēls, kas ir Tēva klēpī, To atklāja“ ( 1, 18), parādoties pārsteigtajiem cilvēkiem: vispirms kā jaundzimušais bērniņš Betlēmē, tad kā bērns — līdzīgs citiem bērniem; vēlāk Templī —divpadsmit gadu vecumā kā atjautīgs un gudrs zēns; un visbeidzot kā mīlēts, cienīts un apbrīnots Skolotājs, kurš saviļņoja Viņam sekojošā sajūsmas pārņemtā pūļa sirdis.

Šis numurs citā valodā