Pietiek uzlūkot vien dažus iemiesotās Dieva Mīlestības vaibstus, un augstsirdība, kas tajos atspoguļojas, uzreiz saviļņo mūsu dvēseli, iekvēlina mūs un liegi mudina uz nožēlu par to, ka tik bieži esam uzvedušies zemiski un savtīgi. Jēzus neiebilst sevi pazemināt, lai paceltu mūs no mūsu nabadzības un piešķirtu mums Dieva bērnu un Viņa brāļu cieņu. Tu un es, turpretim, nereti ietiepīgi un muļķīgi izslejamies lepnībā par dāvanām un talantiem, ko esam saņēmuši, dažkārt pat nonākot tik tālu, ka padarām tos par pjedestālu, no kura savu gribu uzspiežam citiem, it kā nopelni par dažiem relatīvi nozīmīgiem sasniegumiem pienāktos vienīgi mums. „Bet kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Un ja tu esi saņēmis, kāpēc lielies, it kā tu nebūtu saņēmis?“ (1 Kor 4, 7)

Domājot par Dieva pilnīgo sevis atdošanu un to, kā Viņš ļāva sevi šķietami sakaut, (to es saku tamdēļ, lai katrs no mums ļoti personīgi to pārdomātu) godkārīga cilvēka iedomība vēl jo vairāk atklājas kā atbaidošs grēks, jo šāda izturēšanās ir pilnīgi pretēja tam, ko mums mācīja Jēzus Kristus. Pārdomājiet to nesteidzoties: Viņš, būdams Dievs, sevi pazemināja; savukārt cilvēks, uzpūties no patmīlības, par katru cenu cenšas sevi paaugstināt, neatzīstot, ka viņš ir tikai no slikta māla veidota radība.