Bērnībā, iespējams, jums tika stāstīta fabula par zemnieku, kuram uzdāvināja zelta fazānu. Kad pirmais prieks un pārsteigums par dārgo dāvanu bija pārskrējis, jaunais saimnieks sāka meklēt vietu, kur fazānu turēt. Vairākas stundas visādi izdomājies viņš pēdīgi nolēma to novietot vistu kūtī. Vistas, jaunatnācēja skaistuma apžilbinātas, apbrīnoja to, drūzmēdamās ap viņu un domādamas fazānu par pusdievu esam. Šādai kņadai ejot pilnā sparā, pienāca arī barošanas laiks un tiklīdz zemnieks pameta putniem pirmo sauju ar graudiem, fazāns, kurš bija no gaidīšanas ļoti izbadējies, kāri metās piepildīt savu tukšo vēderu. Vistas tik prastu uzvešanos redzēdamas — ka tāds skaistulis rij ēdienu tikpat badīgi kā visparastākais putns —, vīlušās sāka savu kritušo elku knābāt un nemitējās, kamēr nebija tam izplūkušas visas spalvas. Tik bēdīgs ir narcisa pašpielūgsmes gals. Un jo vairāk viņš cenšas pacelties pāri citiem, vīzdegunīgi paļaudamies tikai uz savu paša varēšanu, jo postošāks tas ir.

Jums ir uzticēti dažādi talanti — gan pārdabiski, gan cilvēciski —, kuri labi jāizmanto; tādēļ izdariet praktiskus secinājumus, ko īstenot jūsu ikdienas dzīvē, un neļaujieties pievilties, maldīgi un nožēlojami domādami, ka jums kaut kas pieder un ka tas ir tikai jūsu pūliņu auglis. Atcerieties, ka ir vēl kāds saskaitāmais, ar kuru ir jārēķinās vienmēr un bez kura nevar iztikt neviens — tas ir Dievs.