Paturot prātā tikko dzirdēto, pārlieciniet sevi, ka tad, ja patiesi vēlamies cieši sekot mūsu Kungam un no sirds kalpot Dievam un visai cilvēcei, mums pilnībā jāatraisās no sevis: mūsu intelektuālajām dotībām, veselības, labā vārda, godīgajiem centieniem pēc sasniegumiem, no slavas un panākumiem.

Vēl vairāk — tavai apņēmībai šajā ziņā jāiet vēl tālāk, līdz tiem augstajiem ideāliem un kvēlās vēlēšanās meklēt vienīgi Dieva godu un Viņu slavēt, lai tu vienmēr saskaņotu savu gribu ar šo skaidro un vienkāršo principu: Kungs, es vēlos to darīt vienīgi tad, ja Tu to vēlies; bet, ja tā nav Tava griba — arī es to negribu. Šādā veidā dzīvojot, mēs dosim nāvējošu triecienu egoismam un iedomībai, kas cenšas aust savus tīklus ikviena cilvēka sirdī, un vienlaikus arī iemantosim patiesu dvēseles mieru un nesavtību, ko vainagos aizvien tuvākas un stiprākas attiecības ar Dievu.

Ja vēlamies līdzināties Jēzum Kristum, mūsu sirdīm jābūt pilnīgi brīvām no jebkuras pieķeršanās. „Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko Man! Jo kas grib savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs Manis dēļ, tas to iegūs. Jo ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu?“ (Mt 16, 24-26) Svētais Gregors paskaidro: „Nepietiek vienīgi atraisīties no lietām, ja mēs līdz ar to neatsakāmies arī paši no sevis. Bet… kurp lai mēs dodamies ārpus sevis pašiem? Vai tad kāds var atteikties pats no sevis?

Jums jāzina, ka mēs vienlaicīgi atrodamies it kā divās situācijās: no vienas puses esam pakrituši grēka dēļ, no otras — esam Dieva veidoti. Mēs esam radīti vienam esamības veidam, bet sevis pašu dēļ atrodamies citā stāvoklī. Tādēļ atteiksimies no sevis — tādiem, kādi esam kļuvuši grēka dēļ, un stingri turēsimies tajā, kādus mūs ir veidojusi žēlastība. Tādējādi, ja kāds, kurš bijis lepns, atgriežas pie Kristus un kļūst pazemīgs, viņš jau ir atsacījies no sevis; ja iekāres pārņemts cilvēks izmainās un dzīvo atturībā, arī viņš ir atteicies no sevis salīdzinājumā ar to, kāds viņš bijis pirms tam; ja sīkstulis pārstāj tīkot pēc mantas un tā vietā, lai sagrābtu citu cilvēku īpašumus, sāk būt devīgs un dalīties ar savu mantu, viņš pavisam noteikti ir atteicies no sevis.“ (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 32, 2 (PL 76, 1233))