Kristieša pašcieņa un pašsavaldība

Kungs lūdz dāsnas sirdis, kas ir patiesi atraisījušās no visa. Mēs tādas sirdis iemantosim, ja izlēmīgi sarausim tās virves vai smalkos pavedienus, kas mūs saista pie mūsu „es“. Neslēpju, ka tas prasa pastāvīgu cīņu, gatavību stāvēt pāri mūsu saprašanas vai mūsu gribas prasībām; vārdu sakot, tas prasa vēl lielāku atteikšanos nekā atraisīšanās no visiekārojamākajiem materiālajiem labumiem.

Atteikšanās, ko sludināja Mācītājs un ko Viņš sagaida no ikviena kristieša, neizbēgami sev līdzi nes arī ārējas izpausmes. Jēzus coepit facere et docere (sal. Apd 1, 1) — darīja un mācīja. Pirms mācīt ar vārdiem, Viņš savu mācību pasludināja ar darbiem. Viņš piedzima kūtiņā vislielākajā nabadzībā un kā bērns redzēja savus pirmos sapņus, gulēdams uz salmiem silītē. Vēlāk, savas apustuliskās darbības gados, līdztekus daudziem citiem piemēriem jūs noteikti atceraties arī to nepārprotamo brīdinājumu, ko Jēzus izteica cilvēkam, kurš vēlējās kļūt par Viņa mācekli: „Jēzus sacīja viņam: Lapsām ir alas, debess putniem - ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt galvu.“ (Lk 9, 58) Un neaizmirstiet kādu citu Evaņģēlija ainu, kas atstāsta, kā apustuļi pa ceļam remdē izsalkumu, sabata dienā plūcot vārpas. (sal. Mk 2, 23)