Var teikt, ka misiju, ko mūsu Kungs bija saņēmis no Tēva, Viņš īstenoja „dzīvojot šodienā“ tā, kā Viņš pats to sludināja vienā no vissuģestējošākajiem sprediķiem, kas atskanēja no Viņa dievišķajām lūpām. „Tāpēc Es jums saku: nebaidieties par savu dzīvību, ko jūs ēdīsiet, nedz arī par savu miesu, ar ko jūs ģērbsieties, jo dzīvība ir vērtīgāka par barību, un miesa vairāk par apģērbu! Vērojiet kraukļus! Viņi nesēj un nepļauj, tiem nav ne klēts, ne šķūņa, bet Dievs tos uztur. Cik daudz vērtīgāki par tiem esat jūs?“ (Lk 12, 22-24) (...) „Ņemiet vērā lilijas, kā tās aug! Tās nestrādā un nevērpj, bet Es jums saku: pat Salomons visā savā godībā nebija tā apģērbts kā viena no tām. Bet ja Dievs tā ģērbj zāli, kas šodien tīrumā, bet rīt tiek krāsnī mesta, cik gan vairāk jūs, jūs mazticīgie!“ (Lk 12, 27-28)

Ja vien mēs dzīvotu ar lielāku uzticēšanos dievišķajai Providencei, stipri ticībā un pārliecināti par Dieva aizsardzību, kas ik dienas mūs sargā un nekad nepieviļ, cik gan daudz rūpju un raižu mēs sev aiztaupītu! Tad izzustu nemiers, kas, Jēzus vārdiem runājot, ir raksturīgs pagāniem — pasaules tautām (sal. Lk 12, 30) — cilvēkiem, kam trūkst pārdabiskā skatījuma. Kā draugs, priesteris un tēvs es vēlētos ik brīdi jums atgādināt, ka, pateicoties Dieva žēlastībai, mēs esam šī Visvarenā Tēva, kurš mājo Debesīs un mūsu siržu dzīlēs, bērni. Es gribētu jūsu prātos kā akmenī iegravēt pārliecību, ka mums ir visi iemesli, lai ietu pa šo dzīvi optimisma pilni, ar dvēseli atraisītu no visām lietām, kas šķiet neaizstājamas, jo „jūsu Tēvs zina, ka visa tā jums vajag“ (Lk 12, 30), un Viņš jums to dos. Ticiet man, ka tas ir vienīgais veids, kā būt par radības pārvaldniekiem (sal. Rad 1, 26—31) un izvairīties no skumjās verdzības, kurā nonāk tik daudzi cilvēki, jo viņi aizmirst, ka ir Dieva bērni, un pavada laiku, raizējoties par rītdienu vai tālāku nākotni, kas varbūt nemaz nepienāks.