Josemaría Escrivá Obras
117

Ļaujiet vēlreiz padalīties ar jums manā personīgajā pieredzē. Atveru jums savu sirdi Dieva klātbūtnē, būdams pilnīgi pārliecināts, ka nevaru nevienam būt par paraugu un ka esmu maz kam derīgs, pavisam necils, kurls un nemākulīgs instruments, ko Kungs ir izmantojis, lai mums būtu vēl jo skaidrāks, ka Viņa rokraksts ir pilnīgs, pat rakstot ar galda kāju.

Tādēļ, kad stāstu par sevi, man ne brīdi nenāk prātā, ka tas, ko esmu paveicis, kaut kādā mērā būtu mans nopelns. Un vēl jo mazāk mans nodoms ir uzspiest jums, lai ejat pa to pašu ceļu, pa kuru Kungs vadījis mani, jo pavisam iespējams, ka no jums Mācītājs neprasa to, ko prasīja no manis un kas man tik ļoti ir palīdzējis bez šķēršļiem strādāt šajā Dieva darbā, kam esmu veltījis visu savu mūžu.

Es jums apliecinu, jo pats esmu to pieredzējis un izjutis, ka, ja jūs uzticaties Dieva Apredzībai un ieliekat sevi Viņa visvarenajās rokās, jums nekad nepietrūks līdzekļu, lai kalpotu Kungam, Viņa svētajai Baznīcai un cilvēku dvēselēm; turklāt, lai to paveiktu, jums nebūs jāatstāj novārtā neviens no saviem pienākumiem. Tad jūs priecāsieties tajā priekā un mierā, ko mundus dare non potest. (sal. 14, 27) — nespēj dot šī pasaule ar visiem tās labumiem

Kopš pašiem Opus Dei pirmsākumiem 1928. gadā, nemaz nerunājot par pilnīgu cilvēku resursu trūkumu, man personīgi nav piederējis ne santīms un nekad neesmu tieši iesaistījies finansiālajos jautājumos, kas dabiski rodas ikvienā projektā, kurā iesaistīti nevis eņģeļi, bet cilvēki ar miesu un asinīm, kuriem nepieciešami materiālie līdzekļi, lai sekmīgi veiktu savu darbu.

Lai īstenotu apustuliskās iniciatīvas, Opus Dei vienmēr ir bijusi vajadzīga, un domāju, ka arī līdz pat laiku beigām būs vajadzīga, daudzu cilvēku dāsna palīdzība. No vienas puses tas ir tāpēc, ka šādi projekti nekad nenes peļņu, bet gandrīz vienmēr prasa līdzekļus. No otras puses, lai gan palielinās palīgu skaits un pieaug manu bērnu ieguldījums un ar Dieva mīlestības palīdzību apustuliskais darbs aizvien paplašinās, pieaug arī materiālās vajadzības. Tāpēc man vairākkārt ir gadījies sasmīdināt manus bērnus, jo aizrautīgi aicinot viņus uzticīgi atbildēt Dieva žēlastībai, es vienlaikus arī mudinu viņus būt nekautrīgiem un drosmīgi iet pie mūsu Kunga, lūdzot Viņam vairāk žēlastības un... vairāk naudas — skaidras naudas, kas mums tik ļoti ir vajadzīga.

Pirmajos gados mums pietrūka pat paša nepieciešamākā. Dieva mīlestības liesmas aizrauti ap mani pulcējās strādnieki, ierēdņi, universitātes studenti... un neviens no viņiem nenojauta, cik lielā šaurībā un nabadzībā mēs dzīvojām, jo ar Dieva palīdzību mēs Opus Dei vienmēr esam centušies strādāt tā, lai mūsu upuri un lūgšanas būtu bagātīgi, bet ārēji nemanāmi. Tagad, atskatoties uz to laiku, mana sirds izplūst pazemīgā pateicībā. Cik gan liela drošības sajūta mājoja mūsu dvēselēs! Mēs zinājām: ja vispirms meklēsim Dieva valstību un Viņa taisnību, viss pārējais mums tiks piemests klāt. (sal. Lk 12, 31) Un varu apliecināt, ka nevienu apustulisku iniciatīvu nekad nav vajadzējis pārtraukt materiālo līdzekļu trūkuma dēļ. Kad vien tas bija nepieciešams, mūsu Dievs Tēvs ar savu Apredzību tādā vai citādā veidā nodrošināja, lai mēs saņemtu to, kas bija nepieciešams, un tādējādi pārliecinātos, ka Viņš vienmēr ir dāsns devējs.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais