Ja vēlaties vienmēr būt paši sev kungi, es jums iesaku pielikt cik vien iespējams lielas pūles, lai patiesi no visa atraisītos — bez bailēm, bažām un šaubīšanās. Pēc tam jūs varēsiet izpildīt savus personiskos, ģimenes un citus pienākumus ar taisnu nodomu, izmantojot visus godīgos cilvēciskos līdzekļus, un darīt to, kalpojot Dievam, Viņa Baznīcai, savai ģimenei, savai profesijai, savai zemei un visai cilvēcei. Atcerieties — svarīgākais nav tas, kas mums pieder, vai tas, kā mums trūkst, bet gan, vai dzīvojam saskaņā ar mūsu kristīgās ticības mācību, kas atklāj, ka radītās lietas ir vienīgi līdzekļi un nekas vairāk. Tādēļ nepievilieties, uzlūkojot tos kā mērķi un pašvērtību: „Nekrājiet sev mantu virs zemes, kur rūsa un kodes bojā un kur zagļi izrok un zog! Bet krājiet mantu debesīs, kur nedz rūsa, nedz kodes bojā un kur zagļi neizrok un nezog! Jo kur tava manta, tur ir arī tava sirds.“ (Mt 6, 19-21)

Kad cilvēks savu laimi balsta vienīgi uz šīs pasaules lietām (man ir gadījies būt par patiesu traģēdiju aculiecinieku), viņš izkropļo to īsteno nozīmi un izjauc kārtību, ko tik gudri iedibinājis Radītājs. Tāda cilvēka sirds noskumst, saīgst un sāk doties pa ceļu, kas ved uz mūžīgu neapmierinātību un jau šajā pasaulē noslēdzas, kļūstot par to pašu lietu vergu, kas, iespējams, iegūtas ar milzīgām pūlēm un atsacīšanos. Vairāk par visu es jums iesaku nekad neaizmirst, ka Dievam nav vietas un Viņš nevar mājot sirdī, kas iestigusi nekārtīgā, raupjā un tukšā mīlestībā. „Neviens nevar diviem kungiem kalpot: vai nu vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai pie viena turēsies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai.“ (Mt 6, 24) „Tad noenkurosim savas sirdis mīlestībā, kas vienīgā var mūs darīt laimīgus… Ilgosimies pēc Debesu dārgumiem.“ (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 63, 3 (PG 58, 607))