Daudzus gadus atpakaļ — pirms kādiem divdesmit pieciem vai vairāk gadiem — es mēdzu apmeklēt ēdnīcu, ko vadīja kāda labdarības grupa; tā bija domāta ubagiem, kuri bija tik nabadzīgi, ka katru dienu viņu vienīgā maltīte bija ēdiens, ko viņi tur saņēma. Tur bija liela ēdamzāle, kuru apkalpoja vairākas laipnas sievietes. Kad pirmajai grupai porcijas bija izsniegtas, tad atkal citi ubagi varēja stāties to vietā, kas aizgāja. Šajā otrajā ubagu grupā bija kāds vīrs, kurš īpaši piesaistīja manu uzmanību. Viņam piederēja alvas karote! Viņš to uzmanīgi izņēma no kabatas, alkatīgā priekā uzlūkoja un pēc tam, kad bija pabeidzis savu trūcīgo maltīti, vēl vienu reizi mirdzošām acīm to apskatīja, it kā izsaucoties: Tā ir mana! Pēc tam viņš to vairākas reizes aplaizīja, lai tā būtu tīra, un tad patiesi apmierināts atkal noslēpa sava apdriskātā apģērba krokās. Tas tiesa — karote piederēja viņam! Šis nožēlojamais nabadziņš savu nelaimīgo likteņbrāļu vidū jutās kā bagātnieks.

Ap to pašu laiku es iepazinos arī ar kādu sievieti, kura piederēja pie Spānijas aristokrātijas. Dieva acīs tas gan neko nenozīmē. Mēs visi esam vienādi — Ādama un Ievas bērni, vājas radības, kurām piemīt tikumi un netikumi; spējīgas uz visbriesmīgākajiem noziegumiem, ja vien mūs nesargātu Dieva žēlastība. Kopš Kristus mūs atpestīja, vairs nav nekādas nozīmes nedz mūsu rasei, nedz valodai, ādas krāsai, sociālajam stāvoklim vai pārticības līmenim: mēs visi esam Dieva bērni. Šī sieviete, par kuru jums stāstu, dzīvoja savas dzimtas savrupmājā, taču bija tik pieticīga, ka savām personīgajām vajadzībām tikpat kā netērēja naudu, savukārt saviem kalpotājiem maksāja ļoti labi. Visus pārējos līdzekļus viņa ziedoja trūcīgajiem, tajā pašā laikā pati sev liedzot visdažādākās lietas. Šai dāmai piederēja daudz kas no tā, pēc kā tiecas tik daudzi cilvēki, bet viņa nebija nekam no tā pieķērusies, viņa bija patiesi nabadzīga un dzīvoja pašaizliedzības garā. Vai saprotat, ko ar to gribu teikt? Patiesībā viss, kas mums jādara — jāieklausās Kunga vārdos: „Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņu ir debesvalstība.“ (Mt 5, 3)

Ja vēlies dzīvot šādā garā, es tev iesaku būt pēc iespējas pieticīgākam attiecībā uz sevi un ļoti dāsnam pret citiem. Izvairies no nevajadzīgiem izdevumiem, kas var rasties, tērējot naudu greznības, savu iegribu, godkāres dēļ. Neradi pats sev liekas vajadzības. Citiem vārdiem sakot, mācies no svētā Pāvila: „Es protu pazemoties, protu arī pārpilnībā dzīvot […]: būt paēdis un būt izsalcis, dzīvot pārpilnībā un ciest trūkumu. Es visu spēju Tanī, kas mani stiprina.“ (Flp 4, 12-13) Tāpat kā Apustulis arī mēs uzvarēsim šajā garīgajā cīņā, ja mūsu sirdis būs nepiesaistītas un brīvas no važām.

„Visiem mums, kas ieejam ticības arēnā,“ saka svētais Gregors Lielais, „ir pienākums cīnīties pret ļaunajiem gariem. Ļaunajiem gariem šajā pasaulē nekas nepieder un tieši tāpēc, ka viņi mums pretī stājas kaili, arī mums ir jācīnās kailiem. Jo, ja kāds apģērbies cīnās pret kādu, kurš ir kails, viņš drīz vien tiks notriekts pie zemes, jo viņa ienaidniekam ir iespēja viņu aiz kaut kā satvert. Un kas gan cits ir šīs pasaules lietas, ja ne sava veida apģērba gabali?“ (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 32, 2 (PL 76, 1233))