Kristieša ceļš

Cik kristāldzidra ir Kristus mācība! Kā parasti, ieskatīsimies Jaunajā Derībā; šoreiz — svētā Mateja evaņģēlija vienpadsmitajā nodaļā: „Mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi.“ (Mt 11, 29) Vai redzi? Mums jāmācās no Viņa — no Jēzus, kurš ir mūsu vienīgais paraugs. Ja vēlies doties uz priekšu, nepaklūpot un nenovirzoties no ceļa, vienīgais, kas tev jādara: jāseko Kristum, liekot savus soļus Viņa pēdās; jāiegremdējas Viņa pazemīgajā un pacietīgajā Sirdī, un jādzer no Viņa baušļu un mīlestības avotiem. Vārdu sakot, tev jākļūst līdzīgam Jēzum Kristum, savu līdzcilvēku vidū patiesi cenšoties kļūt par otru Kristu.

Lai neviens sevi nemāna, izlasīsim vēl kādu citu fragmentu no svētā Mateja evaņģēlija. Sešpadsmitajā nodaļā mūsu Kungs savu mācību izsaka vēl skaidrāk: „Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko man!“ (Mt 16, 24) Dieva ceļš ir atsacīšanās, mortifikācijas un pašatdeves ceļš, bet nekādā gadījumā ne nomāktības vai gļēvulības ceļš.

No jauna pārdomā piemēru, ko mums ar savu dzīvi atstājis Kristus — no Betlēmes silītes līdz pat savam tronim Kalvārijā. Atceries Viņa pašaizliedzību un visu to, ko Viņš piedzīvoja: izsalkumu, slāpes, nogurumu, karstumu, miega trūkumu, sliktu izturēšanos, neizpratni, rūgtas asaras… (sal. Mt 4, 1-11; Mt 8, 20; Mt 8, 24; Mt 12, 1; Mt 21, 18-19; Lk 2, 6-7; Lk 4, 16-30; Lk 11, 53-54; Jņ 4, 6; Jņ 11, 33-35, utt.), taču vienlaikus arī prieku par cilvēces glābšanu. Es vēlētos, lai tagad dziļi savā apziņā un sirdī tu iegravētu vārdus, ko svētais Pāvils rakstīja efeziešiem, aicinot viņus droši sekot mūsu Kunga pēdās, un lai tu bieži tos pārdomātu un tie vadītu tevi tavā dzīvē: „Sekojiet Dievam kā mīļi bērni! Un dzīvojiet mīlestībā, kā arī Kristus mūs mīlējis un mūsu dēļ sevi atdevis Dievam par dāvanu un upuri jaukai smaržai.“ (Ef 5, 1-2)