Jēzus sevi atdeva par mums mīlestības upurī. Un kā ir ar tevi, kas esi Kristus māceklis? Tu, kas esi Dieva mīļotais dēls un atpirkts par Krusta cenu, - arī tev jābūt gatavam sevi aizliegt. Tāpēc neatkarīgi no situācijas, kādā mēs atrodamies, ne tu, nedz arī es nevaram atļauties rīkoties savtīgi, pašapmierināti un mietpilsoniski, komfortu mīloši, izlaidīgi vai — atvaino, ja izsakos pārāk tieši — vienkārši muļķīgi! „Ja viss, ko vēlies un pēc kā alksti, ir iemantot cieņu un apbrīnu savu līdzcilvēku acīs, un vienīgais, ko meklē, ir patīkama dzīve, tu esi nomaldījies no ceļa… Vienīgi tiem, kuri iet pa akmeņaino un šauro smago pārbaudījumu ceļu, ir atļauts ieiet svēto pilsētā, tur atpūsties un valdīt kopā ar mūžības Karali.“ (Makarijs Lielais, Homiliae, 12, 5 (PG 34, 559))

Lēmums nest savu krustu tev jāpieņem pašam — pēc savas brīvas gribas. Citādi ar lūpām teiksi, ka atdarini Kristu, bet tavi darbi runās pretī taviem vārdiem. Tā tu nekad pa īstam neiepazīsi Mācītāju, nedz arī Viņu patiesi iemīlēsi. Ir patiešām svarīgi, lai mēs kristieši būtu pārliecināti, ka tad, ja neesam gatavi labprātīgi un spontāni atteikties no tik daudz lietām, ko pieprasa mūsu iegribas, iedomība, labpatika vai egoisms, mēs neejam kopā ar Kungu. Tev nevajadzētu ļaut paiet nevienai dienai, kas nebūtu sātināta ar mortifikācijas sāli un žēlastību. Un, lūdzu, izmet no galvas domu, ka tas tevi darīs nelaimīgu. Cik gan nožēlojami niecīga būs tava „laime“, ja neiemācīsies sevi pārvarēt; ja tā vietā, lai drosmīgi uzņemtos savu krustu, tu pieļausi, ka tavas kaislības un iegribas valda pār tevi un tevi nospiež.