132

Ar skatienu uz mērķi

Es atgādinu jums šīs skarbās patiesības vienīgi tamdēļ, lai aicinātu jūs rūpīgi izvērtēt savas rīcības motīvus, un, ja nepieciešams, — izlabot tos, lai itin viss tiktu virzīts uz kalpošanu Dievam un līdzcilvēkiem. Neaizmirstiet, ka savā laikā, ejot mums garām, Kungs apstājās, uzlūkoja mūs ar savu mīlošo skatienu un „ar svētu aicinājumu aicināja ne mūsu nopelnu dēļ, bet saskaņā ar savu nodomu un žēlastību, kas mums dota Kristū Jēzū pirms mūžīgiem laikiem.“ (2 Tim 1, 9)

Izlabojiet savus nodomus un visu dariet mīlestībā uz Dievu, priecīgi apskaujot savu ikdienas krustu. Esmu to atkārtojis jau tūkstošiem reižu, jo ticu, ka šai domai vajag būt dziļi ierakstītai katra kristieša sirdī: ja mēs neaprobe˛ojamies vien ar grūtību, fizisko un garīgo ciešanu pacietīgu panešanu, bet gan tās patiesi iemīlam un upurējam Dievam kā gandarījumu par mūsu personīgajiem un visas cilvēces grēkiem, tad, varu jums to apliecināt, tās mūs vairs nesāpina.

Tad krusts, ko nesam, pārstāj būt vienkārši kaut kāds krusts. Mēs atklājam, ka tas ir Kristus Krusts, un tas dod lielu mierinājumu, jo zinām, ka krusta smagumu uz saviem pleciem nes pats Pestītājs. Mēs tikai palīdzam Kungam tāpat kā to darīja Kirēnes Sīmanis, kuru brīdī, kad viņš atgriezās no darba savā laukā, sapņodams par godam nopelnīto atpūtu, piespieda uz brīdi uzņemties krusta smagumu un palīdzēt Jēzum. (sal. Mk 15, 21) Mīlošai dvēselei tā nav nelaime — brīvprātīgi kļūt par Kirēnes Sīmani Kristum un tādā veidā atrasties tik cieši līdzās Viņa ciešanu pilnajam Cilvēciskumam, kas, ārēji raugoties, šķiet esam vien nožēlojams skrandainis. Tieši pretēji — tas sniedz drošu pārliecību par Dieva tuvumu un to, ka, izvēloties mūs šī uzdevuma veikšanai, esam saņēmuši Viņa īpašu svētību.

Nereti daudzi cilvēki ar izbrīnu man ir stāstījuši par to prieku, kas (paldies Dievam!) piemītot maniem Opus Dei bērniem un ko viņiem izdodas iedegt arī savos līdzcilvēkos. Saskaroties ar šo acīmredzamo patiesību, mana atbilde vienmēr ir viena un tā pati, jo nezinu, ko citu teikt. Viņu laime balstās tajā, ka viņi nebaidās ne no dzīves, ne no nāves; viņi nejūtas satriekti, kad sastopas ar nelaimi; katru dienu viņi cenšas dzīvot upurgatavības garā un, neraugoties uz pašu trūkumiem un vājībām, viņi pastāvīgi ir gatavi rīkoties pašaizliedzīgi, lai kristīgās dzīves ceļu citiem padarītu vieglāku un patīkamāku.

Šis numurs citā valodā