137

Ļaujiet man atkal un atkal uzsvērt, ka tas ir ceļš, pa kuru Dievs vēlas, lai ejam; Viņš mūs aicina kalpot Viņam pasaules vidū, svētdarīt citus un sevi ar mūsu ikdienas nodarbēm. Balstoties uz nesatricināmu loģiku un vienlaicīgi arī pilns ticības svētais Pāvils sludināja: „Jo Mozus likums saka: Neaizsien purnu kūlējam vērsim.“ (At 25, 4). Un viņš jautā: „Vai Dievam rūp vērši? Vai to Viņš nesaka mūsu dēļ? Jo mūsu dēļ ir rakstīts: arājam jāar cerībā un kūlējam jākuļ cerībā saņemt ražu.“ (1 Kor 9, 9-10)

Kristīgā dzīve nekad nav bijusi nomācoša nebeidzamu priekšrakstu pildīšana, kas dvēseli dara satrauktu un spriedzes pilnu. Nē. Tā pielāgojas katra individuālajiem apstākļiem kā cimds, kas piegulst rokai, un prasa, lai mēs savus mazus vai lielus ikdienas pienākumus veicam ar lūgšanas un mortifikācijas palīdzību, nekad nezaudējot pārdabisko dzīves skatījumu. Atcerieties, ka Dievs neprātīgi mīl visas savas radības. Bet kā gan ēzelītis strādās, ja viņu nebaro, nedod tam atpūsties vai galu galā salauž viņa spēkus ar pārmērīgiem sitieniem? Lūk, tavs ķermenis ir kā ēzelītis (un ēzelītis bija Dieva izvēlētais tronis, iejājot Jeruzalemē!), kas uz savas muguras tevi nes pasaulē pa Dieva ceļiem. Taču tev tas ir jāvada, neļaujot nomaldīties no Dieva ceļiem, un jāiedrošina rikšot priecīgi un mundri, cik vien tas ēzelim ir iespējams.

Šis numurs citā valodā