Četrdesmito gadu sākumā diezgan bieži mēdzu doties uz Valensiju. Tajā laikā man nebija nekādu cilvēcisku iztikas līdzekļu un kopā ar tiem, kas - līdzīgi kā jūs tagad - pulcējās ap šo nabaga priesteri, lūdzāmies kur vien tas bija iespējams: dažkārt pievakarēs — vientuļā pludmalē. Tāpat kā Mācītāja pirmie draugi, vai atceraties? Svētais Lūkass raksta, kā todien, kad kopā ar svēto Pāvilu viņš atstāja Tīru, lai dotos uz Jeruzalemi, „visi kopā ar sievām un bērniem mūs pavadīja vēl ārpus pilsētas; un mēs jūrmalā, ceļos nometušies, lūdzām Dievu“. (Apd 21, 5)

Reiz, dienai beidzoties, brīnišķīga Valensijas saulrieta laikā, mēs redzējām kādu laivu tuvojamies krastam. No tās izlēca daži vīri — pēc izskata melnīgsnēji un stipri kā klintis, līdz ādai izmirkuši, kaili līdz viduklim, tik iedeguši saulē, ka šķita — tie veidoti no bronzas. Viņi sāka izcelt no ūdens laivas vilkto, ar zivīm pilno tīklu, kas saulē vizuļoja kā sudrabs. Vīri strādāja ar apbrīnojamu spēku tā, ka viņu kājas grima smiltīs. Tad pēkšņi parādījās mazs zēns, arī saulē iededzis. Viņš pienāca pie virves, paņēma to savās mazajās rokās un sāka vilkt ar acīmredzamu neveiklību. Tas, šķiet, mīkstināja sīksto, vienkāršo zvejnieku sirdis, jo viņi ļāva bērnam pievienoties un nedzina to prom, lai gan viņš vairāk traucēja nekā palīdzēja.

Tad es aizdomājos par jums un par sevi; par jums, kurus tolaik vēl nepazinu, un par mūsu ikdienas virves vilkšanu un daudzām citām lietām. Ja mēs nāksim Dieva, mūsu Kunga, priekšā kā šis bērns — pārliecināti par savu vājumu, tomēr gatavi sekot Viņa plāniem —, mēs daudz vieglāk sasniegsim savu mērķi. Mēs izvilksim krastā tīklu, pārpildītu ar bagātīgu lomu, jo to, ko nevaram sasniegt pašu spēkiem, to sasniedz Dieva spēks.