Dažādu iemeslu dēļ, ko tagad neminēšu, bet ko ļoti labi zina Jēzus, kurš šobrīd noraugās uz mums no tabernākula, mana dzīve man likusi jo spēcīgi apzināties, ka esmu Dieva bērns. Esmu piedzīvojis prieku patverties mana Tēva sirdī: lai labotos, lai šķīstītos, lai Viņam kalpotu, lai saprastu ikvienu cilvēku un ikvienam piedotu Dieva mīlestības spēkā un caur saviem pazemojumiem.

Tāpēc tagad vēlos uzstāt, ka mums — man un jums — ir nepieciešams atjaunoties, pamosties no šī nespēka snauda, kas tik viegli mūs iemidzina, un no jauna — daudz dziļāk un tiešāk — apzināties savu Dieva bērnu stāvokli.

Jēzus piemērs, visa Viņa dzīve Svētajā zemē palīdz mums piepildīties ar šo patiesību. „Ja mēs pieņemam cilvēku liecību,“ lasām Jāņa vēstulē, „Dieva liecība ir lielāka.“ (1Jņ 5, 9) Un kāda tad ir Dieva liecība? Atkal mums atbild svētais Jānis: „Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums dāvājis, lai mēs sauktos un būtu Dieva bērni! (...) Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni.“ (1 Jņ, 3, 1-2)

Gadu gaitā esmu centies vienmēr nešaubīdamies paļauties uz šo prieka pilno patiesību. Lai arī kādā dzīves situācijā es neatrastos, mana lūgšana vienmēr ir bijusi viena un tā pati, mainoties tikai tās emocionālajai noskaņai: „Kungs, Tu mani esi šeit nolicis; Tu man esi šo lietu uzticējis un es paļaujos uz Tevi. Es zinu, ka Tu esi mans Tēvs, un esmu redzējis, kā mazie vienmēr pilnībā uzticas saviem vecākiem.“ Mana priestera pieredze ir apstiprinājusi, ka šāda sevis ielikšana Dieva rokās palīdz dvēselēm iemantot stipru, dziļu un mierpilnu dievbijību, kas mudina strādāt nepagurstoši un ar tīru nodomu.