Palūkosimies no jauna uz Mācītāju. Varbūt arī tu šobrīd savā dvēselē dzirdi to pašu pārmetumu, ko Kungs savulaik veltīja Tomam: „Sniedz šurp savu pirkstu un aplūko manas rokas, un sniedz šurp savu roku un liec to manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!“ (Jņ 20, 27) Un kopā ar apustuli arī no tavām krūtīm līdz ar patiesu nožēlu izlauzīsies sauciens: „Mans Kungs un mans Dievs!“ (Jņ 20, 28), es atpazīstu Tevi, savu Mācītāju, nešaubīgi un uz visiem laikiem un ar Tavu palīdzību vienmēr glabāšu sirdī Tavu mācību un centīšos uzticīgi tai sekot.

Pašķirot pāris Evaņģēlija lappuses atpakaļ, mēs no jauna varam izdzīvot to ainu, kurā Jēzus, aizgājis nostāk no visiem, lūdzas, bet mācekļi, kas ir turpat netālu, visticamāk Viņu vēro. Kad Jēzus ir beidzis lūgšanu, viens no mācekļiem sadūšojas un, pienācis Viņam klāt, lūdz: „Kungs, māci mūs Dievu lūgt, tāpat kā Jānis arī savus mācekļus mācīja!“ Un Viņš sacīja tiem: „Kad jūs lūdzat Dievu, sakiet: Tēvs, svētīts lai top Tavs vārds!“ (Lk 11, 1-2)

Pievērsiet uzmanību, cik pārsteidzošā veidā Jēzus atbild. Mācekļi ik dienas ir kopā ar Viņu, un tā — visikdienišķāko sarunu laikā, Kungs viņus iemāca lūgties, atklāj viņiem Dieva žēlastības lielo noslēpumu — ka mēs esam Dieva bērni un, gluži tāpat kā jebkurš bērns sarunājas ar savu tēvu, arī mēs varam pavadīt laiku paļāvības pilnā sarunā ar Dievu.

Kad redzu, kā daži cilvēki iztēlojas garīgo dzīvi un kristieša attiecības ar viņa Kungu, man acu priekšā atklājas visai nepatīkama aina — nebeidzama sausu un formālu bezdvēseliski monotonu mutisko lūgšanu skaitīšana, kas drīzāk paver ceļu anonimitātei nekā personiskai, atklātai un vienlīdzīgai sarunai ar mūsu Debesu Tēvu (īsta mutiskā lūgšana nekad nav anonīma!), es atceros šo Kunga padomu: „Lūdzot Dievu, nerunājiet daudz kā pagāni, kas domā, ka daudzo vārdu dēļ tiks uzklausīti! Nekļūstiet viņiem līdzīgi, jo jūsu Tēvs pirms jūs lūdziet Viņu, zina, kas jums vajadzīgs!“ (Mt 6, 7-8) Lūk, kā to komentē Baznīcas tēvs: „Domāju, ka Kristus mums liek izvairīties no garām lūgšanām. Bet ne tādā nozīmē, ka lūgšanai nebūtu jāveltī laiks, bet gan tai ziņā, ka nevajadzētu to pārvērst par nebeidzamiem vārdu plūdiem… Pats Kungs taču min līdzību par atraitni, kura ar saviem neatlaidīgajiem lūgumiem pēc palīdzības beigās tomēr uzveica netaisnā tiesneša vienaldzību; vai arī par vīru, kurš pilnīgi nelaikā — nakts vidū — ieradās pie drauga un drīzāk savas neatlaidības nekā draudzības dēļ panāca, ka viņa draugs pieceļas no gultas. (sal. Lk 11, 5-8; 18, 1-8) Ar šiem diviem piemēriem Kungs pavēl mums lūgties pastāvīgi, taču nevis, sacerot bezgalīgi garas lūgšanas, bet gan vienkārši, stāstot Viņam par mūsu vajadzībām.“(Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 19, 4 (PG 57, 278))

Tomēr, ja, uzsākot lūgšanu, jums nekādi neizdodas sakopot uzmanību sarunai ar Dievu, ja jūtat vienīgi sausumu un prāts, šķiet, nav spējīgs noformulēt pat ne vismazāko domu, bet sirds liekas nejūtīga, iesaku jums darīt to pašu, ko šādās reizēs vienmēr cenšos darīt arī es pats. Nostājieties Dieva priekšā un sakiet Viņam vismaz šo: „Kungs, es neprotu lūgties! Es nezinu, ko lai Tev saku?“ Varat būt droši, ka šajā brīdī jūs jau lūdzaties.