Un atkal man prātā nāk jaunības dienās piedzīvotais. Cik gan liels ticības apliecinājums tas bija! Man šķiet it kā liturģiskais dziedājums vēl aizvien skanētu man ausīs un es varētu ieelpot vīraka smaržu, un redzēt tūkstošiem vīru — katru ar degošu sveci kā savas cilvēciskās nabadzības simbolu rokās —, bet ar sirdi kā bērnam; kā mazajam, kurš varbūt pat nespēj pacelt acis, lai palūkotos uz savu tēvu. „Tādēļ tev jāatzīst un jāsaprot, cik ļauni un bēdīgi ir tas, ka tu esi atstājis to Kungu, savu Dievu.“(Jer 2, 19) Atjaunosim mūsu stingro lēmumu nekad neatstāt Kungu pasaules rūpju dēļ. Izdarīsim konkrētas apņemšanās, kas mums — radībām, kas apzinās savu paša nabadzību, un nepagurušas meklē un sauc savu Tēvu —, palīdzēs vairot slāpes pēc Dieva.

Bet, atgriežoties pie tā, ko teicu iepriekš: mums ir jāiemācās būt kā bērniem, mums ir jāiemācās būt par Dieva bērniem. Un vienlaicīgi šis domāšanas veids, kas sakņojas Dieva bērna apziņā, mums ir jānodod tālāk arī citiem. Tas, neraugoties uz mūsu dabiskajām vājībām, darīs mūs stiprus ticībā (sal. 1Pēt 5, 9), auglīgus darbos un drošus mūsu garīgajā dzīvē, lai par spīti kļūdām, ko mums gadītos pieļaut — lai arī cik apkaunojošas tās nebūtu —, mēs vienmēr nevilcinoties atgrieztos un no jauna nostātos uz brīnišķīgā dievišķās filiācijas ceļa, kurš beidzas mūsu Dieva Tēva atvērtajās un mīlošajās rokās.

Kurš gan neatceras sava tēva rokas? Tās droši vien nebija tikt glāstošas, maigas un saudzīgas kā mātei. Taču šīs spēcīgās un stiprās rokas apskāva mūs cieši, sirsnīgi un droši. Kungs, es Tev pateicos par šīm sastrādātajām un cietajām plaukstām. Paldies Tev par šīm stiprajām rokām. Paldies par šo maigo un stipro sirdi. Gandrīz vai biju gatavs Tev pateikties arī par savām kļūdām! Zinu, ka Tu vēlies kaut to nebūtu, un tomēr tās saproti, attaisno un piedod.

Tā ir visa gudrība, ko Dievs sagaida no saviem bērniem mūsu attiecībās ar Viņu, jo tik tiešām vislielākā mācība, ko varam apgūt, ir atzīt, ka esam tikai nulle… Un tomēr mūsu Dievs Tēvs mīl ikvienu no mums tādus, kādi esam. Tādus, kādi mēs esam! Pat es — kas neesmu nekas vairāk kā vien nabaga cilvēks — mīlu jūs visus tādus, kādi esat. Tad nu iedomājieties, kāda ir Dieva mīlestība! It sevišķi, ja mēs vēl cenšamies cīnīties, pūlamies dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu, labi izkoptu.