Apdomība — ļoti svarīgs tikums

Svētā Mateja Evaņģēlija fragmentā, ko mums piedāvā šīsdienas svētā Mise, lasām: tunc abeuntes pharisaei, consilium inierunt ut caperent eum in sermone (Mt 22, 15) — „tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā notvert Viņu vārdos.“ Neaizmirstiet, ka šāda liekuļu piekopta taktika ir ļoti izplatīta arī mūsu laikos; domāju, ka šī farizeju „nezāle“ neiznīks līdz pat pasaules beigām; tā vienmēr ir bijusi neparasti dzīvotspējīga. Varbūt Kungs pieļauj, ka tā aug, tādēļ, lai darītu apdomīgus mūs — Viņa bērnus, jo apdomības tikums ir absolūti nepieciešams ikvienam, kuram jābūt citiem par piemēru, par stiprinājumu, ja nepieciešams — jāaizrāda; kuram jāiedvesmo un jāiedrošina. Tieši šādi, kā īstenam apustulim, pret saviem līdzcilvēkiem jāattiecas ikvienam kristietim, kalpošanā izmantojot savus ikdienas darbus un pienākumus.

Es paceļu savu sirdi uz Dievu un ar Vissvētākās Jaunavas aizbildniecību, kura ir Baznīcā, bet vienlaikus arī pāri Baznīcai — kā vidutāja starp Kristu un Baznīcu — lai to aizstāvētu, tajā valdītu un būtu visu cilvēku Māte, tāpat kā viņa ir mūsu Kunga Jēzus māte, lūdzu, lai Viņš dāvā apdomības tikumu visiem cilvēkiem, jo sevišķi mums, kas vēlamies strādāt Viņam, ierauti pašā sabiedrības dzīves virpulī. Mums tas ir patiesi svarīgi — iemācīties būt apdomīgiem.