Bet Evaņģēlija fragmenta turpinājumā mēs lasām: „Un tie [farizeji] sūtīja savus mācekļus ar herodiešiem pie Viņa, sacīdami: „Mācītāj…““ (Mt 22, 16) Pievērsiet uzmanību, cik viltīgi tie ir, saucot Viņu par Mācītāju; viņi izliekas, ka Jēzu apbrīno un ir Viņa draugi, vēršoties pie Kunga kā pie autoritātes, no kuras vēlas uzklausīt pamācības. Magister, scimus quia verax es (Mt 22, 16) — „Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess.“

Kāda zemiska viltība! Vai esat redzējuši vēl lielāku divkosību? Šajā pasaulē dzīvojot, jābūt uzmanīgiem. Negribu jūs aicināt būt pārlieku piesardzīgiem vai aizdomu pilniem, tomēr, atceroties Romas katakombu gleznojumus, kuros attēlots Labais Gans, ikvienam no jums jājūt uz saviem pleciem šīs pazudušās avs smagums, kas ir ne tikai kāda viena dvēsele, bet gan visa Baznīca, visa cilvēce kopumā.

Ja pieņemsiet šo savu atbildību labprāt un ar dedzību, jums netrūks drosmes un apdomības, lai sludinātu un aizstāvētu Dieva tiesības. Un tad, redzot jūsu izturēšanās noteiktību, daudzi uzskatīs un sauks jūs par saviem skolotājiem, kaut arī pēc tā tiekties nebūs bijis jūsu nolūks, jo mēs nemeklējam pasaulīgo slavu. Tomēr nebrīnieties, ja starp tiem, kas jums tuvosies, būs arī tādi, kuru vienīgais nodoms būs glaimot. Iegaumējiet uz visu mūžu to, ko tik daudzas reizes esat dzirdējuši mani sakām — ka nedz neslavas celšana, nedz aprunāšana, ne cieņas zaudēšana cilvēku acīs vai bailes no tā, ko citi padomās, un vēl jo mazāk liekulīgas uzslavas nekad nedrīkst mūs atturēt no mūsu pienākumu pildīšanas.