Bailes no citu viedokļa

Lai jūs neaptur nekādi liekulīgi argumenti: ķerieties pie vajadzīgajām zālēm. Taču rīkojieties kā mātes — ar bezgalīgu maigumu un tādām pat mīlošām rokām, ar kādām bērnībā jūsu sīkos vai lielākos rotaļās iegūtos nobrāzumus ārstēja jūsu mammas. Ja vajadzīgs kādu laiku nogaidīt, dariet to, taču nekad ne vairāk kā nepieciešams, jo pretēja rīcība liecinātu par gļēvulību un vēlēšanos iet vieglāko ceļu, kam nav nekā kopīga ar apdomību. It sevišķi jūs, kuru profesionālais aicinājums ir saistīts ar citu cilvēku garīgo audzināšanu un izglītošanu, nebaidieties iztīrīt un dezinficēt brūci.

Iespējams, redzot, ka tas, kuram uzticēts uzdevums ārstēt, vilcinās un negrib uzņemties savu misiju, kāds mēģinās viltīgi iečukstēt viņam ausī: „Mācītāj, mēs zinām, ka tu esi patiess…“ (Mt 22, 16) Neklausieties šajā ironiskajā uzslavā; tie, kuri necenšas no sirds pildīt savus pienākumus, nav nekādi skolotāji, jo viņi nemāca patiesību; nedz arī viņi paši ir patiesi, jo savas viltus apdomības dēļ uzskata par pārspīlējumu un nicina padomus, kas izturējuši tūkstoškārtīgu godīgas dzīves, gadu gaitā iegūtas pieredzes, labas pārvaldīšanas prakses un cilvēka vājās dabas pazīšanas pārbaudi, kas mīlestībā uz katru noklīdušo avi, aicina neklusēt, bet runāt, iesaistīties un izrādīt interesi.

Viltus skolotājus vada bailes ieskatīties acīs patiesībai; jau doma vien, ka zināmos apstākļos viņiem, iespējams, būs jāķeras klāt kādam sāpīgākam pretlīdzeklim, viņus dara nemierīgus. Šāda attieksme, varat būt droši, neliecina ne par apdomību, ne līdzcietību, nedz par veselo saprātu; šāda nostāja norāda uz mazdūšību, bezatbildību, nesaprātību un muļķību. Šie paši cilvēki, kad nelaime jau notikusi, panikas pārņemti metas cīnīties ar ļaunumu, taču tad jau ir par vēlu. Viņi aizmirst, ka apdomība prasa, lai labi apdomāts, pieredzes un skaidra skatiena izauklēts padoms tiktu dots savlaicīgi un būtu saprotami noformulēts.