„Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazās lapsas, kas posta vīna dārzus, jo tagad ziedos ir arī mūsu vīna dārzi!“ (Dz 2, 15) Būt uzticīgiem, ļoti uzticīgiem visās mazajās lietās. Ja mēs centīsimies tā dzīvot, tad arī iemācīsimies paļāvības pilni patverties Marijas rokās kā viņas bērni. Vai tad es jau pirmīt jums neteicu, ka mēs visi esam ļoti jauni? Mums ir tikai tik gadu, cik pagājuši, kopš nolēmām patiesi tuvoties Dievam. Tātad, ir tikai likumsakarīgi, ka mēs savā postā un niecībā dodamies pie Dieva Mātes, kas ir arī mūsu Māte, lai rastu spēku viņas cildenumā un svētajā nevainībā.

Ir vēl viens patiess stāsts, kas ar saviem sulīgajiem izteicieniem varētu jums palīdzēt šajās pārdomās, un ko varu droši jums atstāstīt, jo tas notika pirms ļoti daudziem gadiem. Tolaik vadīju rekolekcijas priesteriem no vairākām diecēzēm. Es viņus biju draudzīgā veidā uzaicinājis atbraukt, aprunāties un atvieglot savu sirdsapziņu, jo vēlējos viņiem palīdzēt; arī mums — priesteriem — ir nepieciešama brālīga palīdzība un padoms. Tā nu es uzsāku sarunu ar vienu no viņiem. Viņš neizcēlās ar pārāk smalkām manierēm, taču bija cienījams un godīgs cilvēks. Smalkjūtīgi, tomēr ar apņēmību mēģināju izdibināt, vai kaut kur dziļi viņa sirdī nebija apslēpts kāds ievainojums, ko vajadzētu dziedināt. Tad kādā brīdī viņš mani pārtrauca ar apmēram šādiem vārdiem: „Es esmu ļoti skaudīgs uz savu ēzeli. Tas strādā septiņās draudzēs, un neko tam nevar pārmest. Ja vien to pašu varētu teikt arī par mani!“