Neslēpšu jums, ka reizēs, kad man kādam jāaizrāda vai jāpieņem lēmums, kas, zinu, būs sāpīgs, es pārdzīvoju pirms tam, pēc tam un arī brīdī, kad tas man jādara. Un es nebūt neesmu sentimentāls! Mani mierina vienīgi doma, ka tikai dzīvnieki neraud. Mēs, cilvēki, Dieva bērni raudam. Es zinu un saprotu, ka arī jums, ja centīsieties savus pienākumus pildīt uzticīgi, būs jāpiedzīvo grūti brīži. Neaizmirstiet, ka daudz ērtāk ir par katru cenu izvairīties no ciešanām, atrunājoties ar nevēlēšanos otru sarūgtināt; taču tas nav pareizais ceļš.

Nereti tomēr aiz šīs vilcināšanās slēpjas apkaunojoša bēgšana no paša sāpēm, jo parasti tas nav nekas patīkams — kādam nopietni ko aizrādīt. Mani bērni, atcerieties, ka elle ir pilna ar klusējošām lūpām.

Mūsu starpā ir vairāki ārsti. Atvainojiet manu uzdrīkstēšanos atkal aizņemties piemēru no medicīnas; iespējams pateikšu kaut ko no zinātniskā viedokļa muļķīgu, tomēr kā salīdzinājums garīgās dzīves procesiem man šis piemērs būs ļoti noderīgs. Lai sadziedētu brūci, vispirms tā kārtīgi jāiztīra, arī labu gabalu apkārt tai. Ķirurgam ir vairāk nekā skaidrs, ka tas ir sāpīgi, tomēr viņš arī zina — ja tas netiks izdarīts tagad, vēlāk sāpes būs vēl lielākas. Pēc tam viņš uzliek uz brūces kādu dezinficējošu līdzekli, kas dedzina, manā dzimtajā pusē mēs sakām — „kož“. Pacientam sāp, tomēr tas ir vienīgais veids kā nepieļaut, ka brūcē iekļūst infekcija.

Ja jau attiecībā uz fizisko veselību mums ir skaidrs, ka jārīkojas šādi un ne citādi, pat ja runa ir varbūt vien par sīku ievainojumu, cik gan vēl nopietnāk mums būtu jāattiecas pret dvēseles veselību, jo tā ir cilvēka dzīves centrs. Padomājiet, vai šeit nav vēl svarīgāk ļaut brūces iztīrīt, izgriezt to, kas lieks, nolīdzināt, dezinficēt un, ja vajadzīgs, paciest sāpes. Šādi rīkoties un nevairīties no sava pienākuma mums prasa apdomība, jo sava pienākuma apiešana būtu liela tuvredzība un pat smags pārkāpums pret taisnīguma un stipruma tikumiem.

Varat būt droši, ka kristietim, ja vien viņš patiesi vēlas rīkoties taisnīgi Dieva un cilvēku priekšā, ir vajadzīgi visi tikumi, pat ja dažos no tiem vēl ļoti jāaug. Jūs jautāsiet: „Tēvs, bet ko lai daru ar savām vājībām?“ Es jums atbildēšu: „Vai gadījumā ārsts, kurš pats ir slims, tāpēc nevar ārstēt? Pat ja runa ir par hronisku kaiti. Vai tad paša slimība viņam liegs izrakstīt piemērotas zāles slimniekiem? Protams, ka nē: lai ārstētu, pietiek, ja ir vajadzīgās zināšanas, kas tiek liktas lietā ar tikpat lielu ieinteresētību, kā cīnoties pašam ar savu slimību.“