Mūsu pašu vājuma dziedinošais spēks

Ja ik dienas Dieva klātbūtnē drosmīgi izmeklēsiet sirdsapziņu, jūs tāpat kā es noteikti atklāsiet sevī neskaitāmus trūkumus. Taču nebaidieties — ja mēs cīnāmies, lai ar Dieva palīdzību no tiem atbrīvotos, tie vairs nešķiet tik svarīgi un kļūst vieglāk pārvarami, pat ja arī ir sajūta, ka mums nekad neizdosies tos iznīdēt pavisam. Vēl vairāk — ja vien no tiesas centīsies atbildēt Dieva žēlastībai, neraugoties uz savām vājībām, tu varēsi palīdzēt arī citiem tikt galā ar viņu nopietnām kļūdām. Apziņa, ka esi tikpat vājš kā viņi — spējīgs uz jebkuru grēku, lai arī cik briesmīgs tas nebūtu —, tevī modinās līdzcietību un lielāku iejūtību, bet vienlaikus arī prasīgumu, vēloties kaut ikviens no mums izšķirtos patiesi mīlēt Dievu no visas sirds.

Mums kristiešiem, Dieva bērniem, jāpalīdz citiem, savā dzīvē godprātīgi īstenojot to, par ko liekulīgie farizeju kalpi un herodieši, tik nekrietni lišķējot, slavēja Mācītāju: „Tu neskaties uz cilvēka personu.“ (Mt 22, 16) Tas nozīmē, ka mums pilnībā jāatsakās no jebkāda veida cilvēku „šķirošanas“. Mums interesē visu cilvēku dvēseles, lai arī ir saprotams, ka pirmām kārtām mēs rūpējamies par tiem, kurus tā vai cita iemesla dēļ, pat ja mums šķiet, ka šis iemesls ir tikai un vienīgi cilvēcisks un pasaulīgs, pats Dievs ir nolicis mums blakus.