Et viam Dei in veritate doces (Mt 22, 16) — „Tu Dieva ceļu patiesībā māci.“ Nekad nepārstāj mācīt, tas ir, rādīt Dieva ceļus saskaņā ar pilnīgu patiesību. Lai tevi nebiedē tas, ka citi varētu pamanīt tavus personīgos trūkumus. Tavus un arī manus, par kuriem man tā vien prasās stāstīt cilvēkiem, atklājot manu personīgo cīņu, cenšoties izlabot savu dzīvi tajā vai citā punktā, lai būtu uzticīgāks Kungam. Pūles, ko pieliksiet, lai atbrīvotos no savām vājībām un tās uzvarētu, jau pašas par sevi būs veids, kā rādīt citiem Dieva ceļus un darīt to ar savas dzīves piemēru, tas ir, pirmām kārtām un par spīti mūsu visiem redzamajām kļūdām — ar darbiem un tikai pēc tam ar Baznīcas mācību tāpat kā to darīja pats Kungs, kurš coepit facere et docere (Apd 1, 1) — „darīja un mācīja“ —iesāka ar darbiem un turpināja ar sludināšanu.

Tagad, kad esmu atzinies, ka jūs ļoti mīlu un ka vēl vairāk jūs mīl Debesu Tēvs, jo Viņš ir bezgalīgi labs un liels Tēvs; un pēc tam, kad esmu jums arī atklājis, ka man nav nekā, ko jums pārmest, jo visi esam vienlīdz lieli grēcinieki, es tomēr domāju, ka mans pienākums ir palīdzēt jums mīlēt Jēzu Kristu un Baznīcu, kas ir Viņa ganāmpulks, stiprāk, jo šai ziņā, domāju, ka neesat man priekšā; jūs cenšaties mani apsteigt, bet tas jums vēl neizdodas. Kad savos sprediķos vai personīgās sarunās ar jums, norādu uz kādu kļūdu, es to nedaru, lai sāpinātu. Mani vada tikai un vienīgi karsta vēlēšanās, lai mēs mīlētu Kungu vēl vairāk. Kad uzstāju, ka nepieciešams praktizēt tikumus, es neaizmirstu, ka man tas ir tikpat svarīgi kā jums.