Katram savs

Uzmanīgi izlasiet šo Evaņģēlija vietu; no tās mēs varam brīnišķīgi mācīties tikumus, kam vajadzētu izgaismot mūsu rīcības ceļu. Pēc liekulīgā un lišķīgā ievada farizeji un herodieši ķeras vērsim pie ragiem un izklāsta Jēzum problēmu: „Kā Tev šķiet? Vai atļauts ķeizaram maksāt nodokļus, vai nē?“ (Mt 22, 17) „Pievērsiet uzmanību viņu viltībai“, raksta svētais Jānis Hrizostoms, viņi nesaka: „Izskaidro mums, kā rīkoties būtu labi, pareizi, taisnīgi, bet gan „Kā Tev šķiet?“ Viņi ir pārņemti ar domu Jēzu nodot un panākt to, lai politiskā vara kļūtu Viņam naidīga.“ (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 70, 1 (PG 58, 656)) „Bet Jēzus, pazīdams viņu viltību, sacīja: Kāpēc jūs, liekuļi, mani kārdināt? Parādiet man nodevu naudu! Un tie atnesa Viņam denāriju. Un Jēzus sacīja viņiem: Kā šis attēls un uzraksts? Viņi sacīja: Ķeizara! Tad Viņš tiem sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!“ (Mt 22, 18-21)

Kā redzat šī dilemma ir tikpat sena kā pasaule, taču pavisam skaidra un nemaldīga ir Mācītāja atbilde. Starp kalpošanu Dievam un kalpošanu cilvēkiem nav nekādas pretrunas; tāpat kā nav pretrunas arī starp mūsu pilsoniskajiem un kristiešu pienākumiem un tiesībām, vai arī dedzīgiem centieniem strādāt, lai veidotu labāku pasauli, un pārliecību, ka šīs zemes dzīve ir pārejoša — tikai viena pietura mūsu ceļojumā uz Debesu tēvzemi.

Tā ir dzīves vienotība, ko es nekad nepaguršu sludināt kā fundamentālu priekšnoteikumu tiem, kas meklē svēttapšanu savā ikdienišķajā dzīvē — darbā, ģimenē un sabiedrībā. Jēzus nepieļauj nekādu pretrunīgumu. „Neviens nevar diviem kungiem kalpot: vai nu vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai pie viena turēsies un otru atmetīs.“ (Mt 6, 24) Kad kristietis, pilnībā atbildot dievišķajam aicinājumam, savu izvēli izdara par labu Kungam, tā viņu mudina itin visu veltīt Dievam un vienlaicīgi arī rūpēties par to, lai dotu savam tuvākajam to, kas tam pēc taisnības pienākas.