Ir pilnīgi nevietā attaisnoties ar šķietami dievbijīgām atrunām, lai atņemtu citiem to, kas tiem pienākas. „Ja kāds saka: Es mīlu Dievu un ienīstu savu brāli, tas ir melis. Jo kā tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, var mīlēt Dievu, ko neredz?“ (1 Jņ 4, 20) Taču maldās arī tas, kurš kaulējas ar Kungu par mīlestību un cieņu — pielūgsmi, kas Dievam pienākas kā visa Radītājam un mūsu Tēvam; tas, kurš atsakās pildīt Viņa baušļus ar nepatiesu aizbildinājumu, sakot, ka ir baušļi, kas nav savienojami ar kalpošanu cilvēkiem. Nepārprotami skaidri apustulis Jānis ir sacījis, ka „no tā mēs zinām, ka mēs Dieva bērnus mīlam, ja mīlam Dievu un izpildām Viņa baušļus. Jo šī ir Dieva mīlestība, ka izpildām Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti.“ (1 Jņ 5, 2-3)

Iespējams, būsiet dzirdējuši ne vienu vien, kas ērtības labad, bet reizēm pat it kā tuvākmīlestības vārdā, uzstājas ar runām un izgudro dažādas teorijas, lai tikai samazinātu ārējās cieņas un godbijības izpausmes, ko veltām Dievam. It viss, kas saistīts ar Kunga pagodināšanu, viņiem šķiet pārspīlējums. Nepievērsiet tiem uzmanību, turpiniet iet savu ceļu. Šie prātojumi tikai raisa strīdus, kas ne pie kā nenoved, vien satrauc dvēseles un kavē to, ka tiek pildīts Jēzus Kristus iestādītais likums — dot katram to, kas tam pienākas —, tā, lai taisnīguma tikums tiktu izdzīvots pilnībā un ar mīlestību.