Godīgi izmeklējiet savu sirdsapziņu: iespējams, ka ne jūs, nedz arī es neesam pelnījuši tādu atzinību, kādu šis lauku priesteris veltīja savam ēzelim. Mēs esam tik smagi strādājuši, lai ieņemtu atbildīgus amatus. Tu esi ieguvis cieņu cilvēku acīs, veicot tādu vai citādāku darbu… Bet vai, raugoties uz savu dzīvi Dieva klātbūtnē, nav nekā tāda, ko tev vajadzētu nožēlot? Vai tu patiesi esi centies kalpot Dievam un saviem līdzcilvēkiem? Vai arī esi dzinies pakaļ saviem savtīgajiem plāniem, savai personīgajai slavai un ambīcijām, meklējot vienīgi pasaulīgus panākumus, kas nožēlojami izgaisīs nebūtībā?

Ja tagad ar jums runāju nedaudz paskarbi, tas tāpēc, ka pats vēlreiz vēlos no visas sirds lūgt Kungam piedošanu, un gribētu, lai arī ikviens no jums darītu tāpat. Atskatoties uz savu neuzticību, tik daudzajām kļūdām, vājībām un gļēvulību — katram no mums ir savi trūkumi — no sirds dziļumiem atkārtosim mūsu Kungam Pētera nožēlas pilno saucienu: Domine, tu omnia nosti, tu scis quia amo te! — „Kungs, Tu visu zini; Tu zini, ka es Tevi mīlu“ (Jņ 21, 17), neraugoties uz manu niecību. Es pat vēl piebilstu: Tu zini, ka es Tevi mīlu tieši šī mana vājuma dēļ, jo tas liek man paļauties uz Tevi, kas esi mans spēks: quia tu es, Deus, fortitudo mea. (sal. Ps 43⁴², 2) Un no šī brīža sāksim visu atkal no jauna.