Taisnīgums un mīlestība uz brīvību un patiesību

Jau kopš savas bērnības tiklīdz, kā teikts Svētajos Rakstos, man bija ausis dzirdēšanai (sal. Mt 11, 15), es sāku saklausīt daudz klaigāšanas un protestus par un ap sociālo jautājumu. Tas nav nekas īpašs, šis jautājums ir mūžsens; iespējams tas radās jau tajā pašā brīdī, kad cilvēki sāka mēģināt kaut kā organizēt savu kopdzīvi un pēkšņi pamanāmākas kļuva vecuma, intelekta un darba spēju atšķirības, dažādās intereses un personības.

Es nezinu, vai sociālo slāņu esamība ir kas neizbēgams, jebkurā gadījumā, nav mans uzdevums — runāt par šiem jautājumiem, un vēl jo vairāk šeit, šajā kapelā, kur esam sapulcējušies, lai runātu par Dievu (nekad savā dzīvē es negribētu runāt par ko citu!) un lai sarunātos ar Dievu.

Par to, ko Providence atstājusi cilvēku ziņā — viņu brīvai un likumīgai apspriešanai —domājiet, ko vēlaties. Taču man kā Kristus priesterim ir pienākums jums atgādināt, ka mēs nekad nedrīkstam pagurt būt taisnīgi; ja vajadzīgs, mums šis tikums ir jāizdzīvo ar patiesu varonību.