Mūsu pienākums ir aizstāvēt ikviena cilvēka personisko brīvību, zinot, ka tas, kurš šo brīvību mums ieguva, ir Jēzus Kristus (sal. Gal 3, 31); ja mēs tā nerīkotos, kādas gan tiesības mums būtu pieprasīt, lai tiek ievērota mūsu pašu brīvība? Tāpat mums ir arī jāsludina patiesība, jo veritas liberabit vos (Jņ 8, 32) — patiesība mūs atbrīvo, turpretim nezināšana — paverdzina. Mums jāaizstāv ikviena cilvēka tiesības uz dzīvību, uz visu to, kas nepieciešams, lai dzīvotu cilvēka cienīgos apstākļos; tiesības strādāt un atpūsties, brīvi izvēlēties savu dzīves stāvokli, veidot ģimeni un tās klēpī laist pasaulē bērnus, spēt tos uzaudzināt, mierīgi pavadīt slimības brīžus un vecumdienas; tiesības uz kultūru un tiesības apvienoties ar citiem pilsoņiem, lai censtos sasniegt godīgus mērķus; un pirmām kārtām, tiesības pilnīgā brīvībā iepazīt un mīlēt Dievu, mūsu Radītāju, kura pēdas, ja vien viņa sirdsapziņa ir tīra, cilvēks atpazīst ikvienā radītajā lietā.

Tieši tādēļ nedrīkstam klusēt, nepasakot, ka marksisma ideoloģija ir nesavienojama ar ticību Kristum, un to apgalvojot es nejaucos politikā, bet tikai sludinu Baznīcas mācību. Vai var būt vēl kas pretējāks ticībai kā uzskatu sistēma, kurā viss balstās vēlmē izskaust no cilvēka dvēseles Dieva mīlošo klātbūtni? Izkliedziet to cik skaļi vien varat, lai visi jūs dzird: mums nevajag marksismu, lai mēs būtu taisnīgi! Tieši pretēji — šī liktenīgā kļūda, visam meklējot tikai un vienīgi materiālismā balstītus risinājumus un atsakoties no Dieva, kas ir miera nesējs, rada šķēršļus laimei un saprašanās iespējai cilvēku starpā. Kristīgajā ticībā mēs atrodam patiesības gaismu, kas sniedz risinājumu visām problēmām, mums tikai patiesi jācenšas būt īsteniem katoļiem — non verbo neque lingua, sed opere et veritate (1 Jņ 3, 18) — „ne vārdos, ne ar mēli, bet darbos un patiesībā!“ Runājiet par to atklāti un bezbailīgi vienmēr, kad vien rodas tāda izdevība; un ja vajadzīgs — meklējiet šo izdevību paši!