175

To, ka Jēzus Kristus ir mūsu un visu kristiešu paraugs, jūs ļoti labi zināt, jo esat šo patiesību bieži dzirdējuši un apcerējuši. Bez tam, caur apustulātu — šo cilvēcisko draudzību ar dievišķo saturu, kas jau kļuvusi par daļu no jūsu personības būtības —jūs esat to mācījuši arī citām dvēselēm. Un kad tas bija nepieciešami un derīgi, jūs par to atgādinājāt, izmantojot to brīnišķīgo garīgo līdzekli, kāds ir brālīgais aizrādījums, lai tam, kurš jūs uzklausa, būtu iespēja salīdzināt savu rīcību ar to, kā dzīvoja mūsu pirmdzimtais Brālis, Dievmātes un mūsu Mātes, Jaunavas Marijas, Dēls.

Jēzus ir mūsu paraugs. Viņš pats to ir teicis: discite a me (Mt 11, 29) — „mācieties no Manis.“ Šodien es vēlos ar jums runāt par kādu tikumu, kas nav ne vienīgais, nedz arī svarīgākais, tomēr kristieša dzīvē darbojas kā sāls, kas pasargā no bojāšanās, un ir kā pārbaudes akmens apustuliskai dvēselei. Tas ir — svētās šķīstības tikums.

Mīlestība kā dievišķais tikums neapšaubāmi ir visaugstākais no visiem tikumiem, tomēr šķīstība ir līdzeklis sine qua non — priekšnoteikums, bez kura nav iespējams izveidot patiesi personisku un sirsnīgu dialogu ar Dievu. Ja tā netiek sargāta un ja par to necīnās, cilvēks kļūst akls, viņš neko neredz — „jo miesīgais cilvēks neaptver to, kas nāk no Dieva Gara.“ (1 Kor 2, 14)

Mācītāja vārdu iedrošināti mēs vēlamies raudzīties uz pasauli ar tīru skatienu. „Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi skatīs Dievu“, saka Jēzus. (Mt 5, 8) Šos vārdus Baznīca vienmēr skaidrojusi kā aicinājumu uz šķīstību. „Skaidra sirds“, raksta Svētais Jānis Hrizostoms, „ir tiem, kam ir pilnīgi tīra sirdsapziņa un kas mīl šķīstību. Neviens cits tikums nav tik nepieciešams, lai redzētu Dievu, kā šis.“ (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 15, 4 (PG 57, 227))

Šis numurs citā valodā