Kristus piemērs

Mūsu Kungs Jēzus Kristus savas šīs zemes dzīves laikā saņēma neskaitāmus apvainojumus; Viņam darīja pāri visos iespējamos veidos. Vai atceraties? Farizeji izplatīja baumas, ka Viņš uzvedoties kā dumpinieks un apgalvoja, ka Viņā iemājojis ļaunais gars. (sal. Mt 11, 18) Citā reizē tie, pārprazdami Jēzus bezgalīgo mīlestību, pieskaita Viņu grēcinieku draugiem. (sal. Mt 9, 11) Vēlāk Kristum, kurš ir mūsu gandarījums par grēkiem un mērenības paraugs, pārmet, ka Viņš bieži ēdot un dzerot kopā ar bagātniekiem. (sal. Lk 19, 7) Ar nievām tie Viņu sauc par fabri filius (sal. Mt 13, 55) — strādnieka — namdara dēlu, it kā tas būtu kāds negods. Jēzus atļauj, lai Viņu apvaino, saucot par dzērāju un nesātīgu cilvēku… Viņš ļauj, ka Viņu apsūdz it visā, izņemot nešķīstību. Te gan Kungs viņus apklusina, jo vēlas, lai tīrs un neaptraipīts mums saglabātos Viņa paraugs brīnišķīgai šķīstībai, skaidrībai, gaismai un mīlestībai, kas savās šķīstījošās liesmās spējīga apskaut visu pasauli.

Man patīk runāt par svēto šķīstību, vienmēr raugoties uz mūsu Kunga dzīvi — atsaucoties uz Viņa rīcību un izturēšanās veidu. Jēzus šim tikumam veltīja ļoti lielu uzmanību un rūpes. Palūkojieties, ko stāsta Svētais Jānis, aprakstot kā Jēzus fatigatus ex itinere, sedebat sic supra fontem (Jņ 4, 6) — „noguris ceļā, apsēdās pie akas.“

Atveriet savas dvēseles acis un izdzīvojiet šo ainu no jauna. Jēzus Kristus, perfectus Deus, perfectus homo (Simbols Quicumque) — patiess Dievs un patiess Cilvēks, ir pārguris no ceļa un apustuliskā darba tāpat kā, iespējams, kādreiz arī jūs, kad galu galā esat jau gatavi padoties, jo, šķiet, ka vairs nespējat. Tas ir tik saviļņojoši — redzēt Mācītāju pārgurušu, uz spēku izsīkuma robežas. Turklāt, viņš ir izsalcis (mācekļi ir aizgājuši uz tuvējo ciematu, lai sameklētu ko ēdamu) un Viņam slāpst.

Taču vairāk par miesas nogurumu, viņu moka slāpes pēc dvēselēm. Tāpēc, atnākot samārietei, šai sievietei — grēciniecei, Kristus priestera sirds aizmirst visu nogurumu, izsalkumu un slāpes, un nekavējoties dedzīgi steidzas glābt pazudušo avi.

Kamēr Kungs bija aizņemts, darot šo skaisto tuvākmīlestības darbu, no ciema atgriezās Viņa mācekļi un mirabantur quia cum muliere loquebatur (sal. Jņ 4, 27) — „brīnījās, ka Viņš sarunājas ar sievieti.“ Tik lielas bija Jēzus rūpes par svēto šķīstību! Tik liela Viņa mīlestība uz šo brīnišķīgo tikumu, kas dara mūs stiprākus un vīrišķīgākus, palīdz mums nest lielākus garīgus augļus un būt spējīgiem strādāt Dieva godam, būt spējīgiem uz visu lielo!