Daži cilvēki, dzirdot runājam par šķīstību, smaida. Tas ir smaids — smīns: bez prieka, miris, jo tas rotājas samaitātu cilvēku sejās. Vairums no viņiem apgalvo, ka šķīstībai netic! Jauniešiem, kas pirms daudziem gadiem man palīdzēja darbā Madrides priekšpilsētu rajonos un slimnīcās, es mēdzu sacīt: „Ņemiet vērā, ka dabā ir minerālu valsts, tad vēl — augu valsts, kas jau ir pilnīgāka un kurā līdztekus eksistencei klāt nākusi arī dzīvība. Un visbeidzot ir arī dzīvnieku valsts, ko veido organismi, kam vairumā gadījumu piemīt spēja just un kustēties.“

Es viņiem skaidroju (iespējams, ne pārāk akadēmiskā, toties ļoti uzskatāmā veidā), ka mums vajadzētu iedibināt vēl vienu — „cilvēku valsti“, jo mums kā racionālām būtnēm dots apbrīnojams prāts — Dievišķās Gudrības dzirksts, kas mums ļauj spriest patstāvīgi —, un šī lieliskā brīvība, kas dod iespēju pieņemt vai noraidīt to vai citu lietu pēc savas gribas.

Balstoties plašajā priestera darba pieredzē, kas man bija, es viņiem teicu, ka parastam, normālam „cilvēku valsts“ pārstāvim seksuālās attiecības ir kādā ceturtajā vai piektajā vietā. Pirmajā vietā ir viņa sapņi, plāni un mērķi, kas saistīti ar garīgo dzīvi (katram tie ir savi), pēc tam seko virkne citu jautājumu, kas parasti nodarbina vidusmēra vīrieti vai sievieti: viņa ģimene — tēvs, māte, bērni, mājas dzīve; tad seko profesija; un tikai pēc tam, kādā ceturtajā vai piektajā vietā — seksuālais impulss.

„Tāpēc“, es viņiem atzinos, „kad man gadās sastapties ar cilvēkiem, kas seksualitāti vienmēr izvirza par savu sarunu un interešu galveno tēmu, es nevilšus nodomāju, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā, ka viņi ir nelaimīgi, varbūt pat slimi cilvēki.“ Un piebildu, — tas manos klausītājos uz brīdi izsauca smieklus un jokošanos —, ka šie nelaimīgie modina manī tādu pašu žēlumu kādu raisītu ar anomālijām piedzimis bērns, kam ir milzīga — metru diametrā — galvu. Viņi ir nelaimīgi ļaudis, un mēs ne tikai lūdzamies par viņiem, bet arī izjūtam patiesu, brālīgu līdzjūtību, jo vēlamies, kaut viņi tiktu dziedināti no savas bēdīgās slimības. Tomēr der arī atcerēties, ka tāpēc vien, ka viņi ir apsēsti ar seksu, šie vīrieši nekādā gadījumā nav vīrišķīgāki, nedz sievietes — sievišķīgākas par tiem, kas par šo jautājumu nedomā un nerunā visu laiku.