Ievērojiet, ka tas, kuru ir samaitājusi miesaskāre, garīgajā dzīvē stāv uz vietas; viņš nav spējīgs uz labiem darbiem, viņš ir garīgi kropls, viņš ir kā nekam nederīga lupata, kas mētājas uz grīdas. Vai esat redzējuši progresējošās paralīzes slimniekus, kas nevar paši par sevi parūpēties, piecelties kājās? Reizēm viņi pat nevar pakustināt galvu. Tas pats pārdabiskajā dzīvē notiek ar tiem, kam trūkst pazemības un kas gļēvulīgi padevušies miesaskārei. Viņi neko neredz, nedzird un nesaprot. Viņi ir paralizēti un kā prātu zaudējuši. Ikvienam no mums ir jāpiesauc Kungs un Dievmāte, lūdzot, lai mums tiek dāvāta pazemība un stingra apņēmība dievbijīgi izmantot dievišķo grēksūdzes sakramentu. Nepieļaujiet, ka jūsu dvēselēs iemetinās netiklības perēklis, lai cik arī mazs tas nebūtu. Runājiet! Kamēr vien ūdens ir tekošs, tas ir tīrs; bet, sastāvoties, tas pārvēršas par atbaidošas netīrības pilnu peļķi — no dzeramā ūdens tas pārtop mošķu virumā.

To, ka šķīstība ir iespējama un, ka tā ir prieka avots, jūs zināt tikpat labi kā es. Arī to, ka reizi pa reizei tā prasa mazliet cīņas. Ieklausīsimies vēlreiz svētajā Pāvilā: „Jo iekšējais cilvēks priecājas par Dieva likumu, bet citu likumu es redzu savos locekļos. Tas karo pret mana prāta likumu un pakļauj mani grēka likumam, kas ir manos locekļos. Es, nelaimīgais cilvēks! Kas mani atbrīvos no šīs nāvi nesējas miesas?“ (Rom 7, 22-24) Ja vajag — kliedz vēl skaļāk, tomēr nepārspīlēsim: sufficit tibi gratia mea (2 Kor 12, 9) — „tev pietiek Manas žēlastības“, mums saka Kungs.