Kādā reizē es ievēroju kā sportistam, raugoties uz šķēršļiem, kas viņam bija jāpārvar, iemirdzējās acis. Kas par uzvaru! Paskatieties kā viņš pārvarēja šīs grūtības! Tāpat mūs vēro Dievs mūsu Kungs, kurš mīl mūsu cīņu; ar Viņu mēs vienmēr būsim uzvarētāji, jo Viņš nekad mums neliedz savas žēlastības visvarenību. Un tad vairs nav tik svarīgi, ka jāizcīna kāda sīvāka kauja, jo Viņš nekad mūs nepamet vienus.

Tā ir cīņa, bet ne atteikšanās; mēs atbildam ar prieka pilnu apstiprinājumu, ar brīvu un priecīgu nodošanos. Tavai uzvedībai nevajadzētu aprobežoties vien ar izvairīšanos no kritiena; no situācijas, kas varētu novest grēkā. Tai nekādā gadījumā nevajadzētu būt vien aukstam, matemātiski izskaitļotam noliegumam. Vai tevī ir patiesa pārliecība, ka šķīstība ir tikums un kā tāds tā ir sevī jāaudzē un jāpilnveido? Nepietiek, es uzstāju, vien ar to, ka cilvēks ir atturīgs atbilstoši savam dzīves stāvoklim; mums jādzīvo šķīsti ar tikumu varonību. Šāda nostāja pieprasa apstiprinošu rīcību, ar ko mēs labprātīgi pieņemam dievišķo prasību: præbe, fili mi, cor tuum mihi et oculi tui vias meas custodiant (Sak 23, 26) — „dod man savu sirdi, mans dēls, un lai mani ceļi tavām acīm labi patīk.“

Un tagad es jautāju tev: kā tu stājies pretī šai kaujai? Tu taču labi zini, ka cīņa — ja vien jau pašā sākumā to nepamet un izturi — jau ir uzvarēta. Bēdz no briesmām nekavējoties, tiklīdz sajūti uzšvirkstam pirmās kaislību dzirksteles, un pat vēl ātrāk. Līdztekus tam runā ar cilvēku, kam uzticēts vadīt tavu dvēseli — un, ja iespējams, — jo ātrāk, jo labāk. Ja pilnībā atvērsi savas sirds durvis, tu netiksi sakauts. Atkārtoti izdarīta viena un tā pati darbība veido ieradumu, tendenci rīkoties kādā konkrētā veidā, turklāt darīt to bez lielas piepūles. Tāpēc ir jācīnās — lai neatteiktos no visu mīlestību Mīlestības —, mums jācīnās, lai iegūtu ieradumu praktizēt šķīstības tikumu un pašuzupurēšanos.

Pārdomājiet Svētā Pāvila padomu Timotejam: te ipsum castum custodi (1 Tim 5, 22) — „sargi sevi šķīstu!“ Lai arī mēs vienmēr būtu modri un apņēmības pilni sargāt šo dārgumu, ko Dievs mums uzticējis! Cik cilvēkus dzīves laikā man nav nācies dzirdēt izsaucamies: „Ak, ja vien man būtu pieticis spēka to izbeigt jau pašā sākumā!“ Un viņi to teica patiesas nožēlas un kauna pilni.