Ar sirdi, kas visa veltīta Viņam

Man jums jāatgādina, ka neatradīsiet laimi, atmetot savus kristieša pienākumus. Ja jūs no tiem atteiktos, viss, kas jums paliktu, būtu mežonīgi sirdsapziņas pārmetumi; jūs būtu nelaimīgi. Kad tā notiek, pat visparastākās lietas, kas pēc savas būtības ir labas un mūs iepriecina, var kļūt rūgtas kā žults, sūras kā etiķis un pretīgas kā realgārs (tulkotāja piezīme: Realgārs — oranžsarkans minerāls, kas satur arsēnu, raksturīga asa smaka. Vidusslaikos tika izmantots medicīnā).

Lai ikviens no jums un arī es, tai skaitā, sakām Jēzum: „Kungs, es apņemos cīnīties un zinu, ka Tu nekad nezaudē kaujas; es saprotu — ja kādreiz ciešu sakāvi, tas ir tāpēc, ka esmu bijis pārāk tālu no Tevis! Ved mani pie rokas, nepaļaujies uz mani, nelaid manu roku vaļā!“

Jūs varbūt domāsiet: „Tēvs, bet es taču esmu laimīgs! Es taču mīlu Jēzu! Lai arī esmu veidots no māla, ar Dieva un Viņa Vissvētākās Mātes palīdzību es tiešām vēlos sasniegt svētumu!“ Es par to nešaubos; ar šiem pamudinājumiem lūgties es tevi tikai cenšos brīdināt un iepriekš sagatavot, ja nu kādreiz tev tomēr gadās piedzīvot grūtības.

Vienlaicīgi man tev jāatgādina, ka kristieša — tava un mana — dzīve balstās Mīlestībā. Mūsu sirds ir dzimusi, lai mīlētu. Un ja viņai netiek dota šķīsta, tīra un cildena mīlestība, tā iet un iegrimst zemiskumā. Tāpēc patiesa mīlestība uz Dievu — dzīves šķīstība — ir tikpat tālu no juteklības kā no vienaldzības, tikpat sveša jebkuram sentimentālisma — kā nocietinātai sirdij.

Tas ir tik skumji, ka nav sirds! Tie, kas nav iemācījušies maigi mīlēt, ir nelaimīgi cilvēki. Mēs — kristieši esam iemīlējušies pašā Mīlestībā: Kungs negrib, ka esam atturīgi, auksti, bezjūtīgi kā akmeņi. Viņš vēlas, lai esam Viņa mīlestības piepildīti! Tas, kurš Dieva dēļ atsakās no cilvēciskās mīlestības, nav nekāds vecpuisis vai vecmeita; viņš nav nelaimīgs un nomākts kā cilvēki, kas panicinājuši nesavtību, ko prasa šķīsta mīlestība un laulība.