Ja par nelaimi tomēr gadījies pakrist, ir nekavējoties jāceļas augšā. Ar Dieva palīdzību — kuras netrūks, ja vien to meklēsim, pielietojot nepieciešamos līdzekļus, — ir pēc iespējas ātrāk jāatrod ceļš pie nožēlas, pie pazemīgas atklātības un gandarīšanas darbiem, lai acumirklīgā sakāve pārvērstos varenā Jēzus Kristus uzvarā.

Pieradiniet sevi izvēlēties kaujas vietas, kas atrastos tālu no cietokšņa galvenajiem vārtiem. Nedrīkst staigāt balansējot uz ļaunuma bezdibeņa malas: mums stingri jāizvairās no tādas rīcības, kas pati nebūdama slikta, tomēr netieši varētu novest pie ļaunām sekām; mums jāatsakās pat no vismazākajām vienaldzības izpausmēm, audzējot sevī ilgas pēc kristīgas, nepārtrauktas un auglīga apustuliskās kalpošanas, kam svētā šķīstība ir nepieciešama kā stingrs pamats un arī kā viens no tās raksturīgākajiem augļiem. Turklāt, mums vienmēr jāaizpilda savs laiks ar darbu, strādājot atbildīgi un ar atdevi, un meklējot Dieva klātbūtni, jo nekad nedrīkstam aizmirst, ka esam atpirkti par dārgu maksu un mūsos mājo Svētais Gars.

Kādus padomus vēl lai jums dodu? Varu vienīgi ieteikt rīkoties tā, kā vienmēr rīkojušies kristieši, kas patiesi centušies sekot Kristum; ieteikt tos pašus līdzekļus, ko lika lietā Jēzus mācekļi, kas bija pirmie, kuri sadzirdēja Pestītāja iedrošinājumu — regulāri sarunāties ar Kungu un būt kopā ar Viņu Euharistijā, paļāvīgi vērsties pie Vissvētākās Jaunavas, būt pazemīgiem, gandarīt un ievērot mērenību un miesas mortifikāciju, jo „neklājas uzlūkot to, ko nav brīv iekārot“brīdina svētais Gregors Lielais. (Sv. Gregors Lielais, Moralia, 21, 2, 4 (PL 76, 190))

Jūs man teiksiet, ka tas viss ir vienkārši kristīgas dzīves dzīvošana. Tik tiešām — būtu nevietā nodalīt šķīstību, kas ir mīlestība, no mūsu ticības būtības, kas ir tuvākmīlestība, nepārtraukta atkaliemīlēšanās Dievā, kurš mūs radījis, atpestījis un vienmēr tur mūs pie rokas, lai arī daudzkārt to nepamanām. Viņš mūs nevar pamest. „Ciāna žēlojas: „Tas Kungs mani ir atstājis, tas Kungs mani ir aizmirsis!“ Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.“ (Jes 49, 14-15) Vai šie vārdi jūs nepiepilda ar neizsakāmu prieku?